Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
tieši Arnetes Gentrijas sejā.
Tajā bija lasāms pārsteigums, un tāds atspoguļojās arī Bobija Lī sejā. Platas acis, pavērta mute un balta, ļoti balta seja… Asaris vēl cīnījās pēc elpas uz mirušās kailajām, sakropļotajām krūtīm.
Bobijs Lī saprata, ka viņa ir mirusi. Nenoliedzami mirusi. Un tas bija pietiekami ļauni. Asinis – saltas peļķes, kas pamazām sūcās mitrajā zemē, pārvēršot sievietes balinātos matus kaut kādā tumšā recekļveida masā, – pamazām apžuva ap daudzajām durtajām brūcēm viņas miesā un kā šaušalīga rota apvija mirušās kaklu vietā, kur griezuma brūce līdzinājās platam, biedējošam smaidam. Tieši asiņu dēļ Bobijam no rīkles izlauzās dzīvniecisks, aizsmacis kliedziens, un viņš četrrāpus virzījās atpakaļ. Viņš pat neatskārta, ka izdvesis šīs skaņas. Taču to, ka viņš rāpo pa mirušās asinīm, viņš saprata.
Piecelties Bobijs Lī paguva brīdī, kad no rīta apēstās brokastis izlauzās brīvībā uz viņa jaunajām melnajām Converse firmas kedām.
Asiņainajos meldros pametis gan izzvejoto asari, gan makšķeri, gan arī labu tiesu savas jaunības, Bobijs Lī skriešus metās atpakaļ uz Inosensu.
PIRMA NODAĻA
Vasara, šī zaļā neliete, izvingrināja sviedrainos muskuļus un grasījās nopostīt Inosensas pilsētu Misisipi štatā. Un nemaz nebija daudz jānopūlas. Pat pirms Amerikas Pilsoņu kara Inosensa nebija nekas vairāk kā putekļains mušas atstāts nospiedums uz kartes. Lai gan zeme tur bija laba un piemērota lauksaimniecībai, ja vien cilvēks spēja izturēt mitro tveici, plūdus, kā arī untumainos sausuma periodus, Inosensai tomēr nebija lemts kļūt par plaukstošu un zeļošu pilsētu.
Pienāca laiks, kad tur tika ieliktas arī dzelzceļa sliedes. Tās stiepās gana tālu uz ziemeļiem un rietumiem, lai vilcieni ar saviem garajiem, atbalsīs izplūstošajiem svilpieniem ķircinātu Inosensu, atgādinot par pasaules attīstības gaitu un progresu, tomēr neko no tā neienesot šajā mazpilsētiņā. Gandrīz pirms gadsimta tika ierīkots arī ātrgaitas lielceļš, kas savienoja Memfisu un Džeksonu, bet atstāja Inosensu rijam prombraucošo automašīnu putekļus.
Tuvumā nebija ne ievērojamu kaujas lauku, ne kādu dabas brīnumu, kas pievilinātu tūristus ar fotokamerām un liktu viņiem tērēt naudu. Un nebija arī viesnīcu, kur viņus izmitināt. Bija tikai mazs, neticami kārtīgs īres nams, ko vadīja Kūnsi, un Svītvoteras plantācija ar tās pirmskara laiku skaistumu. To jau divsimt gadu pārvaldīja Longstrītu ģimene. Plantācija netika atvērta publikas apskatei, lai gan interesenti noteikti atrastos.
Reiz Svītvotera tika aprakstīta izdevumā ”Dienvidu mājas”. Tiesa, tas notika astoņdesmitajos gados, kad vēl bija dzīva Medelina Longstrīta. Tagad, kad Medelina un viņas vīrs – sīkstulīgais dzērājs – abi jau bija aizsaules dārzos, nams piederēja viņu trijiem bērniem, kas tur bija apmetušies.
Vajadzētu pateikt – un tas arī tiks darīts –, ka trīs Longstrītu pēcteči bija mantojuši visu savas ģimenes mežonīgo izskatīgumu, tomēr nebija pārņēmuši ne kripatas viņu ambīciju. Un bija grūti vainot viņus par to, ka cilvēki šajā Misisipi deltas miegainajā pilsētelē apslāpē savu enerģiju un iegrimst aizvainojumā. Longstrīti ar tumšajiem matiem, zeltaini mirdzošajām acīm un skaisti veidotajiem locekļiem spēja apburt cilvēku ātrāk, nekā viņš pagūtu nospļauties.
Neviens pārlieku nevainoja Dveinu par sekošanu tēva alkoholiķa pēdās. Gadījās, ka viņš reizumis sasita savu automašīnu vai salauza dažus galdus Makgrīdija tavernā, taču, skaidrā prātā būdams, viņš allaž atrada iespēju nogludināt liekos asumus. Tomēr, gadiem ritot, skaidrā prātā viņš pavadīja aizvien mazāk un mazāk laika. Visi runāja, ka viņa dzīve būtu iegrozījusies citādi, ja viņš par nesekmību nebūtu izslēgts no lieliskās privātskolas, uz kuru bija nosūtīts mācīties, vai no tēva līdz ar tieksmi pēc skāņām, apreibinošām dzirām būtu mantojis arī mīlestību pret zemi.
Citi, kuru mēles bija ļaunākas, apgalvoja, ka nauda palīdzējusi viņam turēties pie skaistajām mājām un lieliskajām automašīnām, taču nav spējusi padarīt viņa mugurkaulu spēcīgāku. Kad astoņdesmit ceturtajā gadā ar Dveina visai ciešu piedalīšanos Sisija Kūnsa nonāca grūtā stāvoklī, viņš meiteni apprecēja bez mazākās žēlošanās. Pēc divu bērnu piedzimšanas un neskaitāmu skāņās dziras pudeļu izdzeršanas Dveinam nācās uzklausīt sievas prasību par laulības šķiršanu, un viņš bija mierā ar to. Laulība beidzās tikpat draudzīgi kā sākusies. Nebija nekādu smagu jūtu – vispār nekādu jūtu –, un Sisija ar visiem bērniem aizbēga uz Našvilu, lai tur uzsāktu jaunu dzīvi ar kādu apavu tirgotāju, kurš vēlējās gūt slavu izpildītājmākslas jomā.
Džosija Longstrīta, vienīgā meita un jaunākais bērns ģimenē, savā trīsdesmit viena gada vecumā bija paguvusi iziet pie vīra jau divas reizes. Abas šīs savienības izrādījās visai īslaicīgas un deva Inosensas iedzīvotāju baumu dzirnām labu iemeslu griezties nebeidzami. Abas šīs pieredzes Džosija nožēloja tikpat gauži, cik gauži sadugst sieviete, kad pamana savus pirmos sirmos matus. Izjūtās jaucās kopā gan dusmas, gan zināms rūgtums, gan arī mazliet baiļu. Bet pēc tam viss tika nolikts pagātnē. Prom no acīm, projām no atmiņām.
Neviena sieviete negaida matu nosirmošanu un nav noskaņota arī uz šķiršanos, kad saka ”līdz nāve mūs šķirs”. Tikai dzīvē notiek visādi…
Savai sirdsdraudzenei Kristelai, kurai piederēja ”Stila un skaistuma rituāla impērija”, viņa ar izteiktu patiku filozofiski sacīja, ka vēlas izlabot šīs divas pamatīgās kļūdas, ko pieļāvusi vērtējot un izvēloties, un tagad pārbaudīs visus vīriešus no Inosensas līdz pat Tenesī štata robežai.
Džosija gan zināja, ka ir arī dažas vecas, netīksmes pilnas sievas, kuras, mutei roku priekšā aizlikušas, sakniebtām lūpām laista indes pilnus vārdus. Sak, kas no tās Džosijas Longstrītas cits sagaidāms, kāda bijusi, tāda ar’ palikusi. Taču bija arī vīrieši. Un tie tumsā smaidīja, skaidri zinādami, ka Džosija ir pat ļoti laba.
Takeram Longstrītam patika sievietes. Varbūt viņš nevarēja turēties līdzi savai jaunākajai māsai un viņas aizrautīgajai vīriešu mednieces dabai, taču savs prieks tika arī viņam. Visi zināja arī to, ka Takeram patīk iztukšot pa glāzītei stiprāka dzēriena, taču viņam nepiemita tās nedzesējamās slāpes, kādas nomāca vecāko brāli.
Dzīve Takeram nozīmēja vienu garu, laiski staigājamu ceļu. Un viņam nebija iebildumu to veikt, ja vien tika ļauts to darīt tādā tempā, kāds pašam labpatika. Takers izturējās laipni arī situācijās, kad gadījās kāds apvedceļš, ja vien tas vēlāk pagriezās viņa izvēlētajā virzienā. Un pagaidām viņam bija izdevies izvairīties no došanās pie altāra – brāļa un māsas pieredze bija iedēstījusi viņā nelielu nepatiku pret šo pasākumu. Takers daudz labprātāk veica savu ceļu, neviena netraucēts. Viņš bija rāmas dabas un lielākoties labi ieredzēts. Dažam labam gremza tas fakts, ka Takers bija piedzimis bagāts, taču viņš pārāk nemēdza ar to dižoties. Turklāt viņš bija neizmērojami dāsns, un tas cilvēku sirdis padarīja mīkstas. Katrs vīrs zināja, ka nepieciešamības gadījumā tikai jāpiezvana vecajam Takam, un aizdevums būs kabatā. Un tas nonāks tur bez jebkādas neizturamas pārākuma izrādīšanas, kas palīdzības lūgšanu padarīja ļoti smagu. Protams, bija arī mēļotāji, kas apgalvoja, ka nav taču grūti aizdot citiem, kad pašam naudas ir vairāk nekā pietiekami. Tikai viņu murmināšana nekādi nespēja mainīt banknošu krāsu.
Atšķirībā no sava tēva Bo viņš diendienā nemēdza interesēties, kā sokas ar parādu atdošanu, un neglabāja aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē ādas vākos iesietu bloknotiņu, kurā pierakstīti visu viņa parādnieku vārdi.
Naudu Takers aizdeva par visai