Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete
Читать онлайн книгу.
atkal uzrunāja biedru.
– Dzirdu, jau dzirdu. Mirdza, būs jāpainteresējas partkomā, no kurienes tu… Vai tavā lietiņā kaut kas nesmird?
Sieviete nobijusies klusu izdvesa: – Nē! Esmu tīra kā kristāls. – Robčik, pastāsti viņam. Mēs taču abi kopā uz šejieni atbraucām pēc kara. Abi no vienas sādžas. Abus partija atsūtīja ieviest te kārtību un pāraudzināt šejienes cilvēkus. Ko viņi zina no komunisma? Nekā. Re, pēc tām izvešanām visi sastājās kolhozos. Partijas griba ir jāpilda. Kā māca diženais vadonis, atjaunot, uzcelt no jauna fašistu nopostīto ir mūsu galvenais uzdevums. – Viņa pagriezās pret meiteni, kura visu laiku, mutīti atvērusi, uzmanīgi klausījās sarunā. Vecmāmiņa Anna gan reiz bija teikusi, ka nedrīkst klausīties pieaugušo sarunās, bet tagad drīkstēja darīt visu. Arī šaut drīkst. Pif, paf, un cilvēka vairs nav. Ieroc zemē kā putniņu, kurš nokritis tieši no debesīm.
– Tu dzirdēji, mazā? – Sieviete sapurināja Betas plecus.
– Jā! – Meitene palocīja galvu un skatījās uz augšu. – Dlīkst pif, paf un…
– Stulbais skuķis! – Mirdza nošņācās. – Gan es tevi pāraudzināšu, bandītēn.
– Jā, tante bantīte, – mazā nopietni atbildēja, un abi vīrieši smējās.
– Tu dzirdēji, tante bantīte? Nu i skuķis! Knapi runā un jau apsaukājas. Bantīte…
– Abas brauksiet pie manis, – viņa nosarkusi vēlreiz nošņāca. Bet mazā, ieķērusies vecās Annas rokās, cieši piespiedās pie viņas krūtīm. Viņai bija bail no svešinieces.
– Re, kāda sagadīšanās! Nejauši iebraucām svešā sētā un es vienā mirklī tieku pie meitas. Robert, vai dzirdi? Pie mūsu meitas.
Viņa ir te. Tā ir viņa.
– Ne es viņu perēju, ne audzināšu, – Roberts nospļāvās un piegāja pie ratiem. – Vari meklēt kādu citu muļķi.
– Robčik, tu taču solīji? Atceries, kad dzīvojām sādžā. Tu mani toreiz izvilki no akas, – Mirdza raudulīgi lūdzās. – Tu solīji, ka mīlēsi mani.
– Solīt jau solīju. Toreiz tu biji citāda, bet tagad negribu. Izjājusies ar visiem un visādiem. Man bojāta prece nav vajadzīga. Jēkab Ivanovič, taisamies! Un, tu arī – viņš pavēlēja vecajai tantiņai. – Jūs abas veiklāk! Vairs nav laika.
Pēc pusstundas rati izripoja no sētas ar pieciem braucējiem. Viens gan nebija redzams. Tas rātni sēdēja vecenītes klēpī un vēroja kokus, putnus, zāli. Betai šķita, ka visskaistākie ir mākoņi. Kā tikai tur nebija! Pūkaini sunīši, zaķēni. Pat lāči.
Pēc neilga laika mazā skrandu Beta saldi iemiga sēdekļa aizmugurē, vecās tantiņas Annas sačervelējušajās rokās un nemaz nejuta, ka viņai iesākusies jauna dzīve, kurā galvenā noteicēja ir un būs mamma Mirdza, kuras nekad nebūs mājās. Viņu partija aicināja strādāt MTS-ā, tāpēc viņa tur bija vienmēr. Pie tāda nenormēta darba viņa bija pieradusi. Reiz, kad tur, Krievijā, likvidēja latviešus, Mirdza aizbēga uz pilsētu un iestājās tehnikumā, kur apguva lauksaimniecību. Pa to laiku padomju vara nošāva viņas brāļus, tēvu apcietināja, māte nomira badā, bet Mirdza, tiklīdz beidzās mācības, saņēma norīkojumu darbam čekā. Arī Roberts tika norīkots tajā pašā kantorī. Tur abi kļuva par mīļākajiem. Vēlāk viņiem pievienojās Jakobs jeb Jēkabs. Viņi ķēra šķiras ienaidniekus un ekonomiskos noziedzniekus. No šīs trijotnes daudzi baidījās. Mirdza mēdza teikt – ja baidās, tātad ciena. Pārtika gan bija visai trūcīga. Bet to atsvēra biežā ciemošanās pie kaimiņiem, kuri negaidītos viesus vienmēr uzcienāja ar to, kas nu bija. Ar kāpostiem, degvīnu. Un tad atnāca karš. Nu jau oda pēc asinīm. Bruņojušies ar revolveriem, viņi trieca bijušos dzimtenes nodevējus, kulakus no lēģeriem un cietumiem, bez ieročiem uz frontes pirmajām līnijām. Nē! Šautenes bija. Uz trim viena. Lai izpērk grēkus! Par to viņus Staļina tētiņš apbalvoja ar mirdzošām medaļām un ordeņiem. Arī Mirdza bija izpelnījusies bļembukus. Viņa gan tos nenēsāja. Nebija, kur izrādīties. Taču MTS baļļukos viņa tos pielika pie vienīgās kleitas un noslēpumaini, indīgi smaidīja. “Redzat, kas es esmu! Par mani neviens nedrīkst smīkņāt.”
Mājās viņa parasti pārradās vēlās vakara stundās, kad Beta jau gulēja, bet ar veco tantiņu sarunas nevedās. Vecā tantiņa nesaprata radinieci. Viņa bija daudz pieredzējusi, daudz zaudējusi un par padomju varu neko labu nedomāja. Viņa bija laimīga, ja varēja ko labu kādam izdarīt. Tagad negaidīti mazā meitene kļuvusi par viņas mīluli un lolojumu.
Betas dienas vairāk ritēja pie vecās Annas tantes, kur viņa kopā ar pārējiem mājas bērniem palīdzēja dziju tīt kamoliņos, tumšajos vakaros uzraudzīja petrolejas lampu un klausījās pasakas. Tantei Annai to bija daudz. Vesela pūralāde. Gan par milžiem, gan bārenītēm un princesēm.
Reizēm, kad sirds pilna, vecā tantiņa stāstīja par saviem bērniem – trim puikām un vienu meitiņu. Toreiz, kad viņa vēl bijusi jauna, stalta, skaista un dzīvoja kopā ar bērniem un vīru bijušajā Vitebskas guberņā, viņiem bijusi sava mājiņa un dārzs. Gan viņai, gan vīram spēks vēl bija kaulos. Strādāja no rīta līdz vakaram gan kolhoza laukos, gan vakara stundās rāvās vai pušu savā mazajā lauciņā, lai tikai visi būtu paēduši.
Kad bērni paaugās, visi bija lieli palīgi. Visi prata strādāt. Gan art, gan sēt. Neviens no darba nebaidījās, tāpēc maize un putra vienmēr bija uz galda, bet svētku reizēs lielā māla bļodā kārdinoši smaržoja gaļa. Vēlāk, kad dēli izauga par skaistiem puišiem, bet meita par skaistu jaunavu, ne viens vien precinieks nolūkojās glītajā meitenē, kas dziedāja gan ganu gaitās iedama, gan govis slaukdama. Un tad atnāca nelaime. Kādu nakti viņu mājā ielauzās bruņoti vīri ar sarkanu apsēju ap vienu roku. Tas bija toreiz, kad kādā tur gadā vai nu nošāva, vai noindēja lielu biedru. Ļaunas mēles melsa, ka vainīgs esot pats biedrs Josifs, kuram ejot grūti. Visu laiku jādomā par kulakiem, kas nedod maizi, un par bērniem, kuriem jāizaug tik lieliem, lai varētu noturēt rokās šautenes. Tās varot noturēt tikai stiprie, tāpēc daudz jāēd. Taču maizes ar katru dienu kļuva arvien mazāk un mazāk. Tāpēc Staļins, kurš domāja par bērniem, nolēma uzcelt tik daudz fabriku, lai tajās visu vajadzīgo saražotu – šautenes, lielgabalus, vilcienus un citas labas lietas, kas vajadzīgas karam.
– Veco tantiņ, kas ir karš? – bērni prasīja.
– Karš ir laiks, kad daudzus nošauj. Bērni paliek bez saviem tētiem.
– Vai man arī bija tētis? – mazā Beta tincināja.
– Kā tad citādi! Tev noteikti bija tētis.
– Mamma Mirdza teica, ka viņu nošāva vācieši. Viņš bija lidotājs. Un viņam bija tik daudz ordeņu! Tik daudz… – Beta izplēta rokas, ka vecā Annas tante iesmējās. – Droši vien? – viņa saminstinājās. – Droši vien, bet, Betiņ, mēs pirmīt runājām par darbiņu.
– Jā, jā! Es tev prasīju, kas tanīs lielajās mājās strādāja? – meitene atgādināja. – Tu teici to svešo vārdu – raž…
– Ražoja, – tantiņa vēlreiz atkārtoja.
– Jā! Jā! – meitene uzgavilēja. – Bet, kas ražoja tos lielgabalus?
– Protams, strādnieki, kuru bija daudz, daudz. Tieši no zemajām būdiņām viņus par brīvu aizveda uz Sibīriju svaigā gaisā. Arī latvieši, kuri bija piedalījušies revolūcijā, nonāca vergu nometnēs. Arī manu brāli aizsūtīja pie baltajiem lāčiem.
– Tur dzīvo lāči?
– Jā, brūnie. – Bet baltie?
– Tie