Sākt šajā brīdī. Debija Makombera
Читать онлайн книгу.
ātri, it kā Libija un Robina stāvētu uz vietas. Libija jautri atgādināja Robinai, ka bruņurupuči vienmēr pārspēj zaķus. Robina par atbildi norūca kaut ko nesaprotamu.
– Es jau esmu nogurusi, – Robina žēlojās, kad viņas atgriezās pirmajā stāvā, lai ķertos pie trenažieriem.
Libija atcerējās, cik nomocīta un sliktā formā viņa bija jutusies pēc pirmās nedēļas, bet neko neteica. Nebija nekādas vajadzības vairot Robinas mazdūšību, pirms viņa vēl bija sākusi trenēties pa īstam.
Libija uzkāpa uz trenažiera, noregulēja programmu un sāka soļot. Dažas pirmās minūtes ātrums bija lēns un viegli pieveicams, pēc tam sekoja grūtāks posms, pamazām kāpinot slodzi. Instruktors noregulēja Robinas trenažieri un pēc dažiem iedrošinošiem vārdiem devās projām.
– Nav nemaz tik traki, – Robina iesaucās, sākot soļot.
Libija pasmaidīja, zinot, kas sekos. – Priecājos, ka tu nolēmi pievienoties.
Robina paskatījās uz viņu un nomurmināja: – Resna.
Libija iesmējās. Viņai patika, ka Robina bija piekritusi. Lai Libiju pašu no agras ierašanās birojā atturētu kaut kas tik nenozīmīgs kā sporta zāle, būtu bijis vajadzīgs vismaz Kongresa lēmums.
– Tas… man palīdzēs… zaudēt svaru… vai ne? – Robina jau izklausījās aizelsusies, bet nebija pagājušas pat piecas minūtes.
– Jā. Es sveru vēl par mārciņu mazāk. – Atklāti sakot, mazāk sāpīgi būtu bijis nokausēt lieko svaru ar lodlampu, bet to viņa Robinai neteica. Gan jau draudzene to sapratīs pati. Tomēr viņa brīnījās, kāpēc tik viegli izdevies pierunāt Robinu kopā trenēties. – Kas tev lika piekrist? – Libija bija paātrinājusi tempu un nu soļoja, cilājot rokas.
– Kam? – Robina jau smagi elsa. – Nākt uz sporta zāli.
– Ak… Es nezinu.
Libija saviebās. Viņa pazina Robinu vai vismaz domāja, ka pazīst. Abas bija tēstas no viena un tā paša koka. Robina neko nedarīja bez iemesla, nezinot galarezultātu. Tad viņai atausa patiesība. Te notika kas vairāk nekā dažu lieku mārciņu izsvīšana. Robina to darīja kāda vīrieša dēļ.
– Tu ar kādu satiecies? – Libija vaicāja, cenšoties izklausīties ikdienišķi.
Robina tik strauji pagrieza galvu uz viņas pusi, ka varēja savainot kaklu. – Nē. Kas tev liek tā domāt?
– Nekas. – Libija nebija droša, vai Robina viņai noticēja. Trenažiera temps bija pieaudzis līdz vieglam riksim, un skriešana padarīja sarunas neiespējamas. Viņa koncentrēja skatienu taisni uz priekšu, nevis uz laika atskaiti, kurā mirkšķinājās programmā palikušās minūtes. Tieši pretī vairāki vīrieši cilāja svarus, bicepsiem piepūlē piepampstot. Tāda uzmanības novēršana viņai derēja. Bija, kur pamielot acis.
Robina un Libija beidza darboties vienlaikus. Libija paķēra dvieli un noslaucīja no sejas sviedrus. Robina izskatījās aptuveni tāpat kā Libija pirmajā treniņu dienā – it kā tūlīt grasītos izvemties.
– Tev viss kārtībā?
Robina stīvi blenza uz viņu. – Tu pieproti mākslīgo elpināšanu, vai ne? – Libija pasmaidīja. – Jā, vidusskolā bija tāda ieskaite.
Viņas iegāja ģērbtuvē un apsēdās uz sola atvilkt elpu.
– Kad tev pēdējo reizi bija randiņš ar kādu? – Robina vaicāja.
Libijai bija jāpadomā. Pēc šķiršanās viņa pārsvarā izvairījās no attiecībām. Tā nebija šķitusi laba ideja, kamēr viņa gatavojās kļūt par partneri, citādi neizbēgami atkārtotos neveiksmīgās laulības problēmas. Toreiz noteikti par ļaunu nāca arī darba laiku nesakritība. Džo strādāja vakara maiņā, bet Libijai bija parasts darbdienas garums, tādējādi viņi reti redzējās. Kad viņa atgriezās no biroja, vīrs jau bija devies uz restorānu. Pēc laiciņa viņi vairāk līdzinājās istabas biedriem nekā mīlētājiem. Mēnešiem ritot, viņu pasaules arvien vairāk attālinājās viena no otras.
Libija dzīvi atcerējās dienu, kad viņa atgriezās mājās un ieraudzīja, ka Džo ir mājās, nevis restorānā. Vispirms viņa priecājās vīru redzēt, bet tad saprata, kāpēc viņš tur ir. Viņš kravāja mantas, lai dotos projām.
– Džo? – viņa vaicāja, tikai ar grūtībām spējot noticēt, ka tas patiešām notiek.
Pat tagad viņa juta, ka šo atmiņu dēļ iekšā viss sažņaudzas. Vīrs uz viņu pat nepaskatījās. Viņš turpināja vākt kopā savas drēbes un personiskās mantas gandrīz vai tā, it kā viņas nemaz nebūtu istabā.
– Ko tu dari? – viņa jautāja.
– Tam tā kā būtu jābūt acīm redzamam. – Viņš turpināja izvairīties no ieskatīšanās acīs, koncentrējies uz kreklu pārlikšanu no skapja uz gultas noliktajā čemodānā. – Nekas nemainīsies, Libij. Tev ir sava dzīve, un man – savējā. Tu to negribi atzīt, tad nāksies man. Tev ir savi sapņi, un tas ir lieliski. Tu esi labākā, bet es esmu parastais puisis Džo, un te es necenšos būt asprātīgs. Es negribu neko vairāk kā sievu un pāris bērneļu.
– Bet, man šķiet, mēs vienojāmies…
Džo viņu pārtrauca. – Tas ir gluži kā rakstīts ar dakšām ūdenī. Tev nekad nebūs laika vienam bērnam, kur nu vēl diviem vai trim.
Viņa jau pavēra muti, lai strīdētos pretī, bet Džo turpināja:
– Ģimene tevi bremzētu. Es neesmu dusmīgs, Libij, patiešām neesmu. Gribu, lai tev ir tas, ko tu vēlies. Bet arī man ir savi sapņi, un mani sapņi ir pretrunā ar tavējiem. Pienācis laiks atzīt, ka mēs nevarēsim dabūt to, ko vēlamies… vismaz ne paliekot kopā.
Viņam bija taisnība, un dziļi sirdī Libija to atzina. Pēc dažiem vārgiem iebildumiem viņa ļāva vīram iet. Redzot, kā Džo izripina čemodānu pa durvīm, šķita, viņas sirds lūzīs.
Viņu šķiršanās droši vien bija viena no draudzīgākajām, kāda jebkad notikusi. Kad viss bija galā, abi kopā ieturēja lenču un pēc tam apskāvās. Libija raudāja viņam uz pleca, un Džo viņu turēja, sev cieši piekļāvis. Tad viņi palaida viens otru vaļā un gāja katrs savā virzienā. Nebija pagājis ne gads, kad viņš apprecējās vēlreiz ar kādu oficianti no tā paša restorāna. Lai gan viņi vairs nesazinājās, Libija vēlēja Džo mīlestību un laimi.
Tas bija pirms trim gadiem. Trim ilgiem gadiem. Viņa nožēloja neizdevušos laulību un vēlāk nodevās karjerai ar vēl lielāku degsmi. Mātes padomi bija ļāvuši tikt galā ar vientulības un zaudējuma sajūtu pēc šķiršanās ar Džo. Iespējams, viņa šajā rītā varētu atskatīties uz sāpīgo laiku un saprast, ka tas bijis tā vērts.
– Randiņš, – viņa atkārtoja. – Tas būs bijis vairāk nekā pirms gada. Kāpēc jautā? – Robina paraustīja plecus. – Un kā ar tevi?
– Vēl senāk.
Libija juta viņai līdzi. – Kāds par tevi interesējas? – Skaidrs, ka Robinai bija iemesls atkal par to ierunāties.
– Vīrietis lai interesētos par mani? – Robina atkārtoja.
– Neesmu gan pamanījusi.
– Bet vai tev kāds patīk? – Libija tincināja.
Robina strauji piecēlās kā rotaļlieta, kas izlec no kārbiņas, un devās uz dušu. – Jāskrien uz darbu.
Tad tā tas bija. Robina bija kādā ieķērusies. Tā, tā, tā. Tas draudzenei nāks par labu. Un viņas bija pietiekami līdzīgas,