Šrilanka. Kursa darbs. Romans Arzjancevs
Читать онлайн книгу.
ir sastopamas arī budistu tempļos. Hinduisma un budisma saplūšana arhitektūrā ir izsekojama līdz XI gs. Dažreiz budistu templī pilnā augumā dižojas efektīvs un kareivīgs Skanda, bet mazs Buda ir apmeties kaut kur stūrī.
Budisti, kā arī hinduisti, labprāt nes uz templi upurdāvanas, lai gan pats Buda sevi uzskatīja par skolotāju un sludinātāju, nepieprasot un negaidot upurus. Toties hinduistu dievībām pienākas nest veltes: ziedus, naudu, citas dāvana, lai pasargātu sevi no nelaimes un slimībām.
Kristietība
Saskaņā ar kristīgo tradīciju apustulis Toms pirmais ieradās Šrilankā m.ē. I gs. Tad salas krastā arī parādījās nelielas kristiešu apmetnes. Kristietības pozīcijas nostiprinājās koloniālās pārvaldes laikā. Uz šodienu 88% mūsdienu kristieši, kuri dzīvo pārsvarā salas ziemeļrietumu daļā, ir katoļi, pārējie ir protestanti.
Kultūra vakar un šodien
Dejas maģija
Saskaņā ar tautas ticējumiem, rituāla dejām, kuru dalībnieki aizklāj sejas ar baisām maskām, ir jāaizsargā no epidēmijām, jānodrošina bagāta raža un vispār jāsniedz cilvēkiem visāda palīdzība. Tādā veidā ciemu iedzīvotāji astrologu un magu vadībā griezās pie dieviem un dēmoniem. Šrilankas dienvidrietumu piekrastē joprojām ir saglabājušās tautas dejas, leļļu teātra un masku darināšanas tradīcijas.
Tempļa dejas
Slavenās tempļa dejas, kuru tradīcija ir izveidojusies kalnu apvidū, Kandi šodien var ieraudzīt gandrīz vai katru dienu. Sākumā tās pavadīja tikai upurēšanas ceremoniju, bet vēlāk ietvēra sevī folkloras elementus un tagad tiek iekļautas visdažādāko pasākumu programmā kā, piemēram, aizsprosta atklāšana u.tml.
Peraheras dienā aiz bundziniekiem, kas ģērbušies sarkani baltos ar zeltu tērpos, pa ielām pārvietojas simtiem dejotāju, šķindinot un žvadzinot daudzās rotas uz galvas, krūtīm, gurniem. Viņi mīņājas ar kājām, bola acis, griežas gaisā, bet pēc tam pēkšņi sastingst ar paceltām rokām un izplestiem pirkstiem.
Dēmoniskās dejas
Mežonīgas, apdullinošas, ekstātiskas – tādas ir tradicionālās dejas salas dziļumā. Dejas “Sanni-Yakuma” pamatā ir velna izdzīšana, slimnieka atsvabināšana no dēmonu prinča Maha-Kola un viņu pavadošajiem 18 ļaunajiem sanni. Rituālā deja ilgst veselu nakti radinieku un kaimiņu klātbūtnē. Ceremonija sākas saulrietā ar lūgšanu Budam un dēmonu apsveikšanu pie “apsēstā” mājas. Tāds var būt zvejnieks, kura tīkli vienmēr ir tukši, vai zemnieks, kura raža vienmēr ir slikta.
Galvenais eksorcists rāda grimases, apvārdo dēmonu vadoni, kaulējas par labu slimniekam, pievilina “melno princi” ar upura gaili vai kokosriekstu, bungu rīboņu. Nākamajā izrādes cēlienā parasti tiek izskaidrots, kāpēc princis Maha-Kola ir kļuvis tik ļauns. Izrādās, ka tēvs nogalinājis viņa māti, bet zēns aizsūtīts uz bāreņu patversmi, kur viņš nozvērējies atriebties.
Eksorcistam palīgā nāk 12 jautras būtnes (pali). Tās izskatās ne mazāk nešpetnas kā dēmoni, bet tām jāuzjautrina kā publika, tā slimnieks. Vispār visa izrāde šķiet vairāk amizanta nekā trīsas izraisoša, bet tādēļ tā nav mazāk iedarbīga. Galu galā princis Maha-Kola atstāj apsēsto, un tas kā transā nokrata no sevis visu ļaunumu. Bet pašās beigās ugunsrijējs bāž sev mutē degošu lāpu, lai reizi par visām reizēm aprītu ļauno enerģiju.
Yakki un eksorcisti
No prinča svītas īpaši neganti ir mazie dēmoni yakka. Ar vienu savu skatienu tie ir spējīgi kaitēt cilvēkam, uzsūtot tam holēru, paralīzi, saindēšanos vājprātu vai pat nāvi. Eksorcistu Šrilankā paliek aizvien mazāk. Bet vai tad ļaunie dēmoni tur ir iznīkuši? Vai arī parasti mirstīgie vienkārši nezina, kā viņiem uzburt sev honorāru par pakalpojumiem? Mūsdienu eskorcisti kopā ar dejotājiem ņem no 10 līdz 20 tūkstošiem rūpiju par pasākumu. Un tomēr tradicionālās dēmoniskās dejas līdz pat šim laikam dažreiz mēdz pasūtīt, piemēram, rajonā starp Amabalangodu un Mirisu.
Leļļu teātris
Simpātiskais sirmgalvis Vilsons de Silva no Ambalangodas laipni uzaicina uz tasi tējas savā mājā. Šeit pie sienām ir piekārtas milzīgas smaidīgas lelles cilvēka augumā spilgtos tērpos. De Silvas ģimene ir viena no nedaudzajām, kas uztur leļļu teātra tradīcijas. Kā viņa tēvam un arī vectēvam, leļļu meistaram vispirms ir jāiedveš dzīvība savos aktieros. Lelles viņš izgatavo darbnīcā, izmantojot āmuru un griezni, lai mīkstajam kokam piešķirtu formu un vaibstus. Viņa sieva šuj sarežģītus kostīmus, kas ļauj uzreiz atšķirt personāžus: valdnieks un valdniece, ubags, klauns, dejotāja un citi, visiem pazīstami no dzīves vai no mitoloģijas.
Kopā ar leļļinieku uz skatuves darbojas divi palīgi – dziedātāji un muzikanti. Bet de Silvam skatuves karjera ir beigusies, viņš jau sen ir pensijā. Žēl tikai, ka mūslaikos ir grūti atrast sev maiņu. Bērni, dodoties strādāt Kolombo birojos vai peļņā uz Kuveitu, vēl pārmet tēviem, ka tie nav laikus iemācījuši meistarības noslēpumus.
Un tomēr festivālu laikā tūristiem dažkārt tiek sarīkotas leļļu teātra izrādes.
Tiem, kurus tas interesē, der griezties Tūristu apkalpošanas birojā Kolombo vai Amabangodas masku muzejā.
Kokgriešanas māksla
Kobras galva karājas virs autobusa vadītāja galvas, un te viena, te otra tās acs dēmoniski iedegas precīzi gaismas signāla ritmā. Bet, kad autobuss bremzē, abas kobras acis lūkojas tieši uz pasažieri… Māņticība vai nejaušība?
Ilgu laiku masku darināšana bija cieši saistīta ar rituālajām dejām, tagad maskas ir izplatīts suvenīrs. Darbnīcā pie masku muzeja Ambalangodā cītīgi pūlas vairāki griezēji. Līdz brīdim, kad mīkstā koka kaduru klucis pārtaps dēmona, dzīvnieka vai cilvēka maskā, var paiet pāris nedēļas. Katra no tām ir roku darba rezultāts, un tikai dabīgās krāsas aizstāj ķīmiskās.
Sevišķi populāras ir mītiskā putna Garudas un kobras Gara (vai Garavakas) – vienīgā labā dēmona maska, kuru bieži var redzēt arī virs mājas sliekšņa. Astoņpadsmit maskas attēlo dēmonus sanni, kuri spēj uzsūtīt cilvēka jebkuru slimību.
Dēmonus ir viegli atšķirt pēc izbolītajām acīm un no mutes izkārtās mēles. Jo sarežģītāki ir galvas rotājumi, jo varenāks dēmons.
Šrilankā ir attīstīta arī ziloņkaula griešanas māksla. Un arī salmu un bambusa pīšanas meistari darina lieliskus izstrādājumus.
Batika
Daudzkrāsainu audumu iegūšanas māksla, kas radusies Indonēzijā, ir guvusi plašu izplatību arī Šrilankā. Batika – batik – ir indonēziešu vārds. Tulkojumā ba nozīmē “kokvilnas audums”, bet tik – “punkts” vai “piliens”. Uz auduma izveido zīmējumu, bet visas tās vietas, kuras nedrīkst tikt nokrāsotas, noklāj ar plānu vaska kārtiņu. Audumu iegremdē krāsā; jo raibākam jābūt rakstam, jo vairāk reižu atkārto visu procedūru. Šo metodi izmanto kokvilnas krāsošanai.
Spilgtiem tērpiem, sienas gleznām, galdautiem vai šallēm izmanto motīvus no dzīvnieku vai pasaku pasaules. Tā parādās daudzkrāsaini ziloņi, pāvi, krāšņi ziedi. Bet dažreiz arī veselas palmu ieskautas pludmales saulrietā.
XX gs. sākumā Eiropā parādījās mode uz batiku. Uz austrumu tehniku pamata tika izgudrota “aukstā batika”, kura ļāva veidot modernisma laikmetā tik iecienītajai virāžai līdzīgus rakstus.
Muzikantu ievērībai: Mataras