Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
plūdi visā valstī. Teikumi Sema acu priekšā sāka lēkāt. Iespējams, ka viņam vajadzēja pārbaudīt redzi. Viņš vairs nespēja ilgstoši palasīt, nekļūdams nemierīgs un satraukts. Laiku pa laikam viņš mēdza pēkšņās izbailēs pacelt galvu, it kā būtu palaidis garām kaut ko svarīgu vai vienkārši iemidzis.
Sems atkal uztvēra sievietes skatienu.
Velns parāvis, es nemēģinu uz tevi blenzt. Es necenšos ar tevi iepazīties. Es mīlu savu sievu.
Vai viņš joprojām mīlēja savu sievu?
Viņš atcerējās Tifānijas seju zeltainas saules apmirdzētajā pagalmā aiz mājas. Saņemies, spēkavīr. Viņas smaidu, kas bija kā glāsts. Sems pagrieza galvu pret prāmja logu, kā vēlēdamies novērsties nevis tikai no domas par Tifāniju, bet arī no viņas fiziskās klātbūtnes, un sāka skatīties pa prāmja logu uz Sidnejas ostas lielajiem un mazajiem līčiem, virs kuriem pletās zemas, pelēkas, draudīgas debesis. Visā apkārtnē valdīja apokalipses noskaņa.
Viņam bija ko sacīt Klementīnei. Gribējās izkliegt apsūdzības, kaut arī viņš zināja: tiklīdz tās būs izrunātas, viņam nekavējoties gribēsies tās paņemt atpakaļ, jo viņš pats bija pelnījis vēl skarbākus vārdus. Un tomēr šīs apsūdzības joprojām kavējās nevis uz mēles, bet gan rīklē, iestrēgušas kā nesagremots ēdiena pikucis. Dažreiz Semam radās sajūta, ka viņš vairs nespēj neko pienācīgi norīt.
Šodien viņa atkal uzstājās ar savu kārtējo bezjēdzīgo sabiedrisko runu. Kaut kādā bibliotēkā, kas atradās tālā, nomaļā priekšpilsētā. Tādā laikā neviens uz kaut ko tādu noteikti neieradīsies. Kāpēc viņa tā rīkojās? Šī brīvprātīgā darba dēļ viņa atteicās no apmaksātiem koncertiem. Sems to nekādi nespēja saprast. Kā gan viņa varēja tīšām no jauna izdzīvot to dienu, ja Sems no rīta līdz vakaram visiem spēkiem pūlējās aizgaiņāt apkaunojošās atmiņas, kas atkal un atkal uzplaiksnīja viņa prātā?
– Atvainojiet.
Sems satrūkās. Viņa labā roka strauji pašāvās uz priekšu, it kā viņš grasītos noķert kaut ko krītošu. Viņš iekliedzās:
– Kur?
Ejā bija nostājusies sieviete gaiši brūnā lietusmētelī. Viņa cieši skatījās uz Semu ar lielām Bembija acīm, aizstāvēdamās sakrustojusi uz krūtīm abas rokas.
– Lūdzu, piedodiet. Es negribēju jūs nobiedēt.
Semu pārņēma patiess, nevaldāms niknums. Viņš domās iztēlojās, kā metas sievietei virsū, sagrābj viņu aiz rīkles un sapurina kā lupatu lelli.
– Es tikai gribēju pavaicāt, vai tā ir jūsu avīze. Vai jūs jau esat to izlasījis? – Viņa ar galvu pamāja uz avīzes pusi.
– Piedodiet, – Sems piesmacis noteica. – Es biju pamatīgi aizdomājies. – Viņš sniedza sievietei avīzi. Tā drebēja viņa rokā. – Tā nav mana avīze. Ņemiet vien.
– Paldies. Es patiešām ļoti atvainojos, – sieviete atkārtoja.
– Nekas, nekas.
Viņa pamazām kāpās atpakaļ. Viņa bija nospriedusi, ka Sems ir jucis. Viņš patiešām bija jucis. Ar katru dienu viņš kļuva aizvien neprātīgāks un neprātīgāks.
Sems gaidīja, kad sirds sāks pukstēt rāmāk. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos ārā pa logu. Ieraudzījis Ārzemju pasažieru terminālu, viņš atcerējās, ka šovakar bija gribējis kopā ar Klementīni nākt šurp uz restorānu. Izsmalcinātu, pārmērīgi dārgu restorānu. Viņš nekur nevēlējās iet. Viņam nebija, ko viņai sacīt.
Prātā pazibēja doma, ka varbūt viņiem vajadzētu pašķirties. Nevis šķirt laulību, bet padzīvot atsevišķi. Runa ir par laulību, draudziņ, jūs nevarat vienkārši aiziet katrs uz savu pusi kā divi neprecēti draugi, jums ir jāpašķiras. Stulbums. Viņam un Klementīnei nevajadzēja pašķirties. Ar viņiem viss bija kārtībā. Un tomēr šis vārds nez kāpēc šķita savādi vilinošs. Pašķirties. Tas izklausījās pēc atrisinājuma. Ja vien viņam izdotos atraisīties, atsvešināties, atkāpties, tad kļūtu vieglāk. Tā būtu kā amputācija.
Pēkšņi Sems piecēlās, pieķērās pie sēdekļu atzveltnēm, lai uz grīļīgā prāmja noturētu līdzsvaru, un izgāja ārā uz tukšā klāja. Aukstais, lietainais gaiss iepļaukāja viņu kā saniknota sieviete. Jaunais puisis lietusmētelī vienaldzīgi uzlūkoja viņu un nesteidzīgi novērsās, it kā Sems būtu tikai kārtējā blāvi pelēkās ainavas sastāvdaļa.
Sems ieķērās slidenajās margās, kas stiepās gar prāmja bortu. Viņš nevēlējās atrasties šeit, viņš nevēlējās atrasties mājās. Viņš nevēlējās atrasties nekur, vienīgi atgriezties pagātnē, tajā nejēdzīgajā pagalmā aiz mājas, tajā blāvās krēslas mirklī, kad viņš ar sānu redzi bija manījis mirgojošās gaismiņu virtenes, un tā Tifānija, sieviete, kura viņam nenozīmēja neko, itin neko, bija smējusies kopā ar viņu, un viņš nemaz nebija skatījies uz viņas auguma satriecošajiem apaļumiem, viņš itin nemaz nebija skatījies, toties bija apzinājies, lieliski apzinājies, ka tie tur ir. "Saņemies, spēkavīr," viņa bija teikusi.
Tieši šajā brīdī viņam vajadzēja nospiest pauzi.
Viņam bija vajadzīgas vienīgi nākamās piecas minūtes pēc šī brīža. Tikai viena vienīga iespēja. Ja vien viņam būtu tikai viena vienīga iespēja, viņš izturētos kā vīrs, par kādu allaž bija sevi uzskatījis.
7. nodaļa
– Lai paliek, – Klementīne sacīja.
Bija jau gandrīz viens, trijos viņiem vajadzēja ierasties pie Ērikas uz pēcpusdienas tēju, bet Semam un meitenēm tā arī nebija izdevies iziet no mājas, lai viņa, kā solīts, varētu netraucēti pavingrināties. Bija skaidrs, ka šoreiz nekas neiznāks.
– Nē, – Sems iebilda, – es negrasos padoties vienas mazas kurpītes dēļ.
Viens no Rūbijas jaunajiem, ievērojami dārgajiem sporta apaviem ar mirgojošām zolēm bija kaut kur pazudis, un, tā kā viņa pēdējā laikā bija sākusi ātri augt, šobrīd tie bija vienīgie apavi, kuri viņai vēl derēja.
– Kā tur bija teikts tajā dzejolī? – Klementīne apvaicājās. – Naglas dēļ pakavs bij’ kritis, pakava dēļ zirgs bija kritis… un pēc tam vēl kaut kas, kamēr visa karaliste bija pagalam.
– Ko tu teici? – Sems noņurdēja. Viņš uz vēdera gulēja uz grīdas un zem dīvāna meklēja pazudušo apavu.
– Apava dēļ mana noklausīšanās bija kritusi, – Klementīne nomurmināja un nocēla spilvenus no tā paša dīvāna. Zem tiem atradās drupačas, monētas, zīmuļi, matu sprādzes un sporta krūšturis, taču no apaviem tur nebija ne miņas.
– Ko tu teici? – Sems pārvaicāja un pastiepa roku. – Es to laikam redzu! – Viņš izvilka no pagultes noputējušu zeķi.
– Tā ir zeķe, – Hollija iebilda.
Sems nošķaudījās.
– Jā, es zinu, ka tā ir zeķe. – Viņš izslējās tupus un paberzēja plecu. – Pusi sava mūža mēs pavadām, mēģinādami atrast kādu mantu. Mums ir vajadzīga labāka sistēma. Noteikta rīcības kārtība. Šim nolūkam neapšaubāmi ir kāda lietojumprogramma. Lietojumprogramma, kuras nosaukums ir "Kur ir mūsu mantas?".
– Kurpe! Kur tu esi? Kurpe! – Rūbija sauca. Viņa klibodama staigāja apkārt ar vienu sporta apavu un ik pa brīdim piecirta kāju, lai krāsainās gaismiņas atkal sāktu mirgot.
– Kurpes tevi nedzird, Rūbij, – Hollija nicīgi aizrādīja.
– Ērika