Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
brīži patiešām bija gadījušies.
– Skaidrs, ka es nekad tā neesmu domājusi, – Ērika atteica.
– Lai nu kā, tagad mēs to zinām, – Sems iejaucās un uzlika plaukstu uz Klementīnes rokas. – Tātad, pats par sevi saprotams, ja jums vajag…
Viņš izskatījās piesardzīgs. Varbūt viņš domāja, ka viņiem vajag naudu.
Uz mirkli iestājās klusums.
– Tātad tas, par ko mēs ar jums šodien gribējām parunāt, – Olivers iesāka un paskatījās uz Ēriku. Tas bija mājiens, ka viņai jāturpina runāt, taču viss bija pagalam. Viņa bija visu sabojājusi. Ja vien viņa visu šo laiku būtu uzvedusies kā normāla draudzene, ja viņa būtu visu pastāstījusi Klementīnei jau pašā sākumā, kad viņi bija nolēmuši izmēģināt mākslīgo apaugļošanu, šai sarunai būtu stabils, pienācīgs pamats. Ikviena vilšanās, ikviena pēdējo divu gadu laikā piedzīvotā neveiksme būtu kalpojusi par ieganstu līdzcietībai, un viņi būtu varējuši to izmantot, bet nu Ērikai pretī sēdēja apmulsusi, aizvainota draudzene un viņai vairs nebija neviena trumpja, ko likt galdā.
Ērikas pakrūtē kā nelabums sagriezās riebums pret sevi. Viņa nekad neko nespēja paveikt kā nākas. Lai cik ļoti viņa arī censtos, vienmēr kāds nieks nogāja greizi.
– Mans ārsts teica, ka tagad mums ir atlikusi viena vienīga iespēja – atrast olšūnu donoru, – Ērika sacīja. – Tāpēc, ka manas olšūnas ir ļoti sliktas. Patiesībā nekur nederīgas. – Viņa mēģināja kliedēt drūmo noskaņu tāpat, kā pirmīt bija to darījusi priekšnamā, tomēr visu sejas liecināja, ka viņai nekas nav izdevies.
Klementīne pamāja. Varēja manīt, ka viņa pat nenojauš, kas tagad sekos.
Viņa atcerējās gaišmataino, glīto Diānu Diksoni, kura skolas rotaļu laukumā bija apņēmīgi pienākusi pie Klementīnes, ieraudzījusi Ēriku un saviebusies. Ar tādu sejas izteiksmi varēja lūkoties uz tarakānu. "Kāpēc tu spēlējies ar viņu?" Diāna noprasīja. Ērika tā arī nebija aizmirsusi ne pazemojumu, kas bija pazibējis Klementīnes sejā, ne to, kā Klementīne bija izslējusies un paziņojusi Diānai: "Viņa ir mana draudzene."
– Un tāpēc mums ienāca prātā… – Olivers atkal pamudināja, gaidīdams, kad Ērika sāks runāt. Varēja skaidri manīt, ka uzdot jautājumu bija uzticēts viņai. Klementīne taču bija viņas draudzene.
Tomēr Ērika nespēja parunāt. Viņas mute bija sausa un it kā iztukšota. Iespējams, pie visa bija vainīga tablete. Tā droši vien bija zāļu blakne. Viņa bija gribējusi izlasīt mazo lapiņu par blaknēm. Nu viņa ar skatienu ieurbās dzeltenajās margrietiņās uz Klementīnes svārkiem un domās sāka tās skaitīt.
Olivers atsāka runāt gluži kā aktieris, kurš izglābj izrādi, pateikdams repliku, kas lugā atvēlēta kādam citam. Viņa balsī bija jūtama viegla histērijas pieskaņa.
– Klementīne, – viņš sacīja. – Mēs gribam lūgt… mēs šodien gribējām ar tevi runāt… nu, mēs gribam zināt, vai tu būtu ar mieru kļūt par olšūnu donoru.
Atrāvusi acis no margrietiņām, Ērika ielūkojās Klementīnei sejā un pamanīja, ka pār to ātri kā fotokameras zibspuldzes uzplaiksnījums pārlaižas milzīgs riebums. Tas uzradās un izgaisa tik strauji, ka Ērika gandrīz bija gatava noticēt, ka bija to tikai iztēlojusies, tomēr tā vis nebija, jo viņa lieliski spēja izprast citu cilvēku sejas izteiksmes. Šī spēja viņā bija saglabājusies kopš bērnības, kad viņai bija nemitīgi nācies pētīt mātes seju, vērot, analizēt, mēģināt laikus mainīt mātes uzvedību. Diemžēl tā tikai retumis bija ļāvusi viņai kaut ko vērst par labu; viņa gluži vienkārši vienmēr zināja, kad gaidāms kaut kas nelāgs.
Neatkarīgi no tā, ko Klementīne grasījās teikt vai darīt, Ērikai bija skaidrs, ko viņa patiesībā izjūt.
Klementīne izskatījās savaldīga un pavisam rāma. Viņas sejā bija parādījusies ārkārtīgas koncentrēšanās pilna izteiksme, kas tur uzradās pirms katras uzstāšanās, it kā viņa būtu nonākusi citā līmenī, transcendentālā apziņas pakāpē, kura Ērikai allaž paliks neaizsniedzama.
Klementīne aizlika atrisušu matu šķipsnu aiz auss. To pašu garo, cirtaino matu šķipsnu, kas, viņai spēlējot, vienmēr noslīga uz čella pusi, tomēr nez kāpēc nekad nepieskārās stīgām.
– Ak tā, – viņa mierīgi noteica. – Skaidrs.
17. nodaļa
– Tātad tas ir ļoti nopietns lūgums, un mēs nekādā gadījumā neceram sagaidīt atbildi jau tūlīt, – Olivers atsāka un paliecās uz priekšu, saņēmis kopā abas plaukstas un ar elkoņiem atbalstījies pret ceļgaliem. Viņš līdzinājās baņķierim, kurš nupat beidzis ilgi skaidrot sarežģītu aizdevuma līgumu.
Nopietni uzlūkojis Klementīni, viņš norādīja uz krēmkrāsas papīra aploksni, kas bija nolikta uz mazā galdiņa viņam priekšā.
– Mēs esam jums sagatavojuši nelielu lasāmvielu. – Izrunādams pēdējo vārdu, viņš pēc katras zilbes klusi un apmierināti nočāpstināja lūpas. Šis vārds gan Oliveram, gan Ērikai šķita nomierinošs. Gluži tāpat kā dokumentācija vai procedūra. – Tur ir precīzi izskaidrots viss, kas būtu jādara. Visbiežāk uzdotie jautājumi. Klīnika to visu iedeva mums, lai mēs varētu to nodot tālāk, bet, ja jūs tagad negribat to ņemt, tad nekas, mēs nevēlamies jūs pārāk apgrūtināt, jo šajā posmā mēs tikai, nu, laikam būtu pareizi sacīt, ka mēs tikai izsakām tādu piedāvājumu.
Viņš atlaidās dīvānā un uzmeta skatienu Ērikai, kura ērmīgā kārtā tieši tobrīd bija nolēmusi notupties pie galdiņa, lai nogrieztu gabaliņu siera no mazītiņa brī ritulīša. Klementīne pat nebija zinājusi, ka tiek ražoti arī tik mazi siera ritulīši.
Olivers novērsās no sievas un atkal paskatījās uz Klementīni.
– Šodien mēs gribam vienīgi pajautāt: vai tu varētu apsvērt šādu iespēju? Kā jau teicu, mums nevajag, lai tu atbildi uzreiz, un, starp citu, ja tu kādā brīdī tomēr pateiktu, ka esi ar mieru to apsvērt, tad pastāv obligāta prasība, ka trīs mēnešus mums vēl ir jānogaida. Un tu vari atteikties jebkurā laikā. Jebkurā laikā. Lai cik tālu mēs arī jau būtu tikuši. Pareizāk sakot, ne gluži jebkurā laikā. Pats par sevi saprotams, ka ne jau tad, kad Ērika jau būs stāvoklī! – Viņš nervozi iesmējās, sakārtoja brilles un sarauca pieri. – Patiesībā tu vari atteikties līdz pat brīdim, kad olšūnas tiks apaugļotas, taču tobrīd tās jau būs likumīgi kļuvušas par mūsu īpašumu un… – Viņš aprāvās. – Piedod. Pārāk daudz informācijas tik agrīnā posmā. Es esmu uztraucies. Mēs abi esam drusku uztraukušies!
Klementīnei no žēluma sažņaudzās sirds. Olivers parasti izvairījās no bīstamiem sarunu tematiem – no visa, kas bija saistīts ar politiku, seksu vai bija pārlieku emocionāls, – tomēr nu viņš viens pats varonīgi lauzās cauri visneveiklākajai sarunai, kādu vien varēja iedomāties, jo tik izmisīgi vēlējās kļūt par tēvu. Kas gan varēja būt vēl pievilcīgāks par vīrieti, kurš ilgojās pēc bērniem?
Sems noklepojās un uzlika plaukstu Klementīnei uz ceļgala.
– Paklau, vecīt, es tikai mēģinu to visu aptvert. Tā būtu tava…
– Tā būtu mana sperma, – Olivers apstiprināja un nosarka. – Es zinu, ka tas viss izklausās diezgan…
– Nē, nē, – Sems iebilda. – Protams, ka ne. Man ir kāds labs draugs, kurš arī ir piedzīvojis mākslīgo apaugļošanu, un tāpēc man ir zināms priekšstats par visām tām, nu, erotiskajām niansēm.
Par