Liela nozīme sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir sociālajam faktoram. Atkarībā no tā, cik lielā mērā sportists apzinās savu sabiedrisko pienākumu, cik liela ir viņa atbildības sajūta biedru, sporta kolektīva priekšā, lai būtu labi panākumi priekšā stāvošajās sacensībās, stiprinās sportista griba uzvarēt, aktīvāk norit psiholoģiskie procesi, risinot taktiskos uzdevumus, iespējama labāka uzmanības koncentrācija sportiskās cīņas situācijās.

      Visām šīm psiholoģiskās parādībām, ko aktivizē sociāli ētiskās motivācijas, ir liela loma sportisko iemaņu apgūšanas procesā, radušos grūtību pārvarēšanā, īpaši sacensību gaidīšanas un piedalīšanās laikā. Jāatzīmē, ka sociāli ētiskie motīvi kā sportista psihes stimulatori, sekmīgi darbojas tad, ja sportistam sacensībās uzstādītie uzdevumi nepārsniedz viņa reālās fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās iespējas [45; 12].

      Zināms, ka, ja sportists stipri noguris, tos veicina nelīdzsvarotus psiholoģiskos stāvokļus, kad starp funkcionējošās sistēmas elementiem pašas rodas nospiedošas attiecības.

      Tāds sportista stāvoklis ir īpaši izteikts psiholoģiskās sagatavošanas posmos, kad tiek plānoti atbilstoši darba apjomi, kas vislielākā mērā veido tālākos sasniegumus. Speciālās sagatavošanas līdzekļu intensitātes palielināšana rada ne tikai fiziskās sagatavošanas pasliktināšanos, bet arī pasliktina svarīgāko psiholoģisko funkciju koordināciju, izposta smalkākās specializētās uztveres psiholoģiskās funkcijas. Sportista speciālās un psiholoģiskās sagatavošanas neordināras izmaiņas subjektīvi sportistam rada neapmierinātību ar savas darbības kvalitāti, kā rezultātā vērojama pārmērīga psiholoģiskā spriedze un atjaunošanās procesu palēnināšanās treniņu gaitā, kā arī pēc tiem [33; 75—76].

      Rodas arī emocionāla spriedze. Tas ir saistīts ar emociju nervu aparāta aktivizāciju. Emocijas uz agrāk uzkrātu emociju bāzes atspoguļo efektīvu darbību iespējamību vēl līdz tam, kad darbības sāk realizēties. (Sportā tā ir vienas vai otras tehniskās vai taktiskās darbības pielietošanas efektivitātes iespējamība, kas ietekmē uzstāšanās sacensībās pozitīvu iznākumu). Tas ir īpašs nervu mehānisms, kas kompensē informācijas trūkumu, kas nepieciešams piemērošanās darbībām; pēc informācijas deficīta likvidēšanas emocijas var kļūt par traucēkli darbību organizēšanai. Labi automatizētu prasmi nepavada emocionālās spriedzes pazīmes [51; 27—28].

      Peldēšanas sporta veidā dominē «monofrontālā» psihiskā aktivitāte, kas virzīta nepieciešamā pārvietošanās ātruma uzturēšanai, savas tehnikas kontrolei, fiziskās un gribas piepūles regulācijai pieaugoša noguruma apstākļos utt. Tomēr, tiešas cīkstēšanās situācijā, saistītā ar to, ka sportisti sacenšas uz viena vai paralēliem celiņiem, tā ir spēcīgs mobilizējošs faktors, un tajā pašā laikā prasa pastāvīgi kontrolēt pretinieka darbības, sekot sacensību situācijas izmaiņām un attiecīgi mainīt savas darbības. Tādējādi, šajos sacensību darbības veidos ir sportistu «biofrontālas» psihiskās aktivitātes elementi [40; 19].