Karaļa lāsts. Filipa Gregorija
Читать онлайн книгу.
– Viņi bija laulāti un gulēja vienā gultā, – viņa paziņo. – Nav nekādu šaubu.
Es atceros, kā Artūrs izlūdzās princesei solījumu atkal apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Tāda bija viņa vēlme. Es Artūra labā darītu jebko.
– Man nav zināms, kas notika Viņas Gaišības guļamistabā, – es saku. – Bet viņa teica man un pārējiem, ka laulība netika piepildīta.
– Ak tā jūs apgalvojat? – lēdija Mārgarita salti painteresējas.
Es dziļi ievelku elpu. – Jā.
– Kāpēc? – viņa jautā. – Kāpēc jūs to sakāt?
– Tāpēc, ka to redzēju un dzirdēju. – Es mēģinu paraustīt plecus, bet tie ir pārāk saspringti, cenšos runāt nevērīgi, bet man trūkst elpas.
Karaļa mātes sejā piepeši atplaiksnī dusmas, un es saraujos. – Redzējāt! Dzirdējāt! Jūs visas trīs to izdomājāt, jūs ar spāņu infantu un viņas dueņu, trīs ļaunās sievietes! Jūs gribat sagraut manu dzimtu un iznīcināt manu dēlu! Es zinu! Es jūs pazīstu! Kaut viņa nekad nebūtu ieradusies šajā zemē! Viņa mums sagādājusi tikai bēdas!
Istabu pārņem klusums; visi uz mani skatās un satriekti mēģina apjaust, kā esmu saniknojusi karaļa māti. Es nometos ceļos, dzirdot asiņu šalkoņu ausīs. – Piedodiet, Jūsu Gaišība! Es nekā neesmu kaitējusi jums vai jūsu dēlam.
– Atbildiet! – viņa pavēl. – Vai jums droši zināms, ka princis Artūrs gulēja ar savu sievu? Jūs redzējāt nepārprotamas liecības, ka viņi bijuši kopā. Zem jūsu jumta viņš reizi nedēļā gāja uz princeses istabu, vai ne? Es pavēlēju tā rīkoties, un manu norādījumu izpildīja. Vai arī jūs gribat teikt, ka nepaklausījāt un tas nenotika?
Man ir grūti runāt. – Mēs jums paklausījām, – es čukstu.
– Princi Artūru katru nedēļu veda pie viņas.
– Tātad jūs to atzīstat, – karaļa māte saka, nedaudz nomierinājusies. – Viņš viesojās sievas istabā. Jūs to nenoliedzat.
– Bet es nevaru pateikt, vai viņi bija kopā, – es tik tikko dzirdami piebilstu.
Tomēr lēdija Mārgarita visu dzird. – Jūs atbalstāt spānieti, – viņa nosaka. – Atbalstāt viņas smieklīgo apgalvojumu, ka viņas vīrs četrus mēnešus nespēja pildīt savu pienākumu. Kaut gan viņš bija jauns, veselīgs un precējies. Kaut gan iepriekš viņa par to neieminējās. Nekad nežēlojās.
Es apsolīju palīdzēt princesei Katrīnai. Princis Artūrs man bija ļoti mīļš, un es dzirdēju, kā viņš čukstus lūdz sievai kaut ko apsolīt. Es tupu uz ceļiem, noliecu galvu un gaidu mirkli, kad viss beigsies.
– Diemžēl es nevaru neko apgalvot, – es atkārtoju. – Viņa man teica, ka nav nekādu cerību uz bērnu. Es to uztvēru kā apliecinājumu, ka viņi negulēja kopā.
Karaļa mātes dusmas ir izsīkušas, un viņa strauji nobāl, it kā gatavotos zaudēt samaņu. Kāda no dāmām sper soli uz priekšu, lai viņu atbalstītu, bet atkāpjas, saņēmusi niknuma pilnu skatienu.
– Vai jūs saprotat, ko darāt, Mārgarita Pola? – karaļa māte ledainā balsī jautā. – Vai patiesi apzināties, ko šobrīd sakāt? Es papurinu galvu. – Piedodiet, Jūsu Gaišība, bet man nav ne jausmas.
Pieliekusies karaļa māte tuvina lūpas manai ausij. Viņa ir tik tuvu, ka es jūtu viņas skābeno dvašu uz vaiga. – Jūs neizprecināsiet savu mazo draudzenīti princim Harijam. Jūs guldīsiet spāņu palaistuvi viņas vīratēva gultā!
Man ir grūti noticēt, ka lēdija Mārgarita nupat izteikusi šos vārdus. – Vīratēva?
– Jā.
– Karaļa?
– Jā, mana dēla gultā.
– Viņš vēlas apņemt par sievu princesi atraitni?
– Protams! – Karaļa māte turpina dvest man sejā. – Tādējādi viņam nevajadzēs izmaksāt atraitnes naudu, tādējādi viņš paturēs spānietes pūru un pieprasīs arī pārējo, tādējādi viņš saglabās Spānijas atbalstu cīņā pret kopējo ienaidnieci Franciju. Viņš lēti nosvinēs kāzas ar princesi, kas jau ir šeit, Londonā, un iegūs jaunu bērnu, vēl vienu dēlu. Un tādējādi… – Viņa uz brīdi apklust, elsodama kā vajāts suns.
– …viņš apmierinās savu grēcīgo iekāri. Princese viņu pavedinājusi ar savām pārdrošajām, ļaunajām acīm. Viņa ir uzkurinājusi mana dēla kvēli ar dejām, pastaigājas viņam blakus, sačukstas, uzsmaida un liecas reveransā, kārdina viņu un ieraus ellē.
– Princese ir saderināta ar princi Hariju.
– Atgādiniet viņai to, kamēr viņa ieķērusies Harija tēvam rokā un trinas gar viņu!
– Karalis nevar apprecēties ar savu vedeklu, – es apjukusi atgādinu.
– Muļķe! – lēdija Mārgarita šņāc. – Viņam nepieciešama tikai pāvesta atļauja. Un viņš to saņems, ja princese turpinās apgalvot, ka laulība netika piepildīta. Ja draugi viņu atbalstīs tāpat kā jūs. Un šie meli iegrūdīs manu dēlu grēkā un iznīcinās manu dzimtu. Tie mūs sagraus! Un jūs atkārtojat viņas melus. Jūs esat tikpat nekrietna kā viņa. Es to nekad neaizmirsīšu. Nekad nepiedošu. Nekad! – Es satriekta lūkojos uz karaļa māti, bet viņa pavēl: – Runājiet! Sakiet, ka viņi gulēja kopā. – Tiklīdz es mēmi papurinu galvu, viņa mani brīdina: – Ja nerunāsiet, jums nāksies par to ciest.
Es noliecu galvu un klusēju.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1504. gada rudens
Es atkal gaidu bērnu un nolemju palikt Stourtonas pilī, kamēr mans vīrs Ladlovā pārvalda Velsu. Viņš ierodas mani apraudzīt un ir apmierināts ar manām rūpēm par zemi, mājām un bērnu izglītošanu.
– Tomēr mums jārīkojas taupīgi, – viņš atgādina. Mēs sēžam saimniecības pārziņa istabā, atvēruši ienākumu grāmatas. – Ļoti taupīgi, Mārgarita. Mums ir četri bērni un būs vēl viens, tāpēc jādomā par naudu. Viņiem visiem vajadzīga kāda vieta pasaulē, un Ursulai nepieciešams bagātīgs pūrs.
– Kaut karalis jums piešķirtu vēl nedaudz zemes! – es nosaku. – Jūs viņam labi kalpojat. Ik reizi, kad spriežat tiesu, jūs nosūtāt soda naudu viņam. Esat nopelnījis viņam daudzus tūkstošus mārciņu, bet nepaturējāt ne peniju. Atšķirībā no citiem.
Sers Ričards parausta plecus. Viņš nav galminieks. Viņš nekad nav lūdzis karalim naudu un vienmēr ir saņēmis pašu niecīgāko atalgojumu. Turklāt Tjūdoru naudas lādēs ieplūst arvien vairāk zelta, bet izplūst arvien mazāk. Savas valdīšanas pirmajos gados Henrijs Tjūdors samaksāja visiem, kas viņam palīdzēja Bosvortā, un tagad cenšas atgūt zemes, ko tik dāsni izdāļāja sākumā. Visiem nodevējiem atņemts dzimtas nams, visiem sīkajiem noziedzniekiem jāmaksā naudassodi, turklāt itin visam, sākot no sāls un beidzot ar alu, ir uzlikti nodokļi.
– Varbūt jūs aprunāsieties ar karaļa māti, kad dosimies uz galmu, – es ierosinu. – Jums ir mazāka alga nekā pārējiem.
– Vai jūs nevarat viņai palūgt?
Es papurinu galvu. Vēl es neesmu izstāstījusi vīram par drausmīgo sarunu karaļa mātes istabā. Man šķiet, ka viņa panākusi savu, jo vairs nekas nav dzirdams par karaļa laulībām ar princesi, bet viņa nekad neaizmirsīs un nepiedos manu nepakļaušanos viņas prasībām.
– Diemžēl es nebaudu viņas labvēlību, – es nosaku. – It