Karaļa lāsts. Filipa Gregorija
Читать онлайн книгу.
uz Spāniju. Kāpēc viņiem rūp, vai laulība tika piepildīta? – Jā.
– Mūs satrauc kāds neliels sīkums, kas nepieciešams atļaujas saņemšanai. Mums jāizvēlas īstie vārdi, lai mūsu mīļā Katrīna varētu apprecēties ar princi Hariju. Viņai nāks par labu, ja atklāsiet man visu, ko zināt. – Tie ir meli. Lēdija Mārgarita grib sūtīt princesi prom. – Katrīnas un prinča Artūra laulība bija īsta, vai ne? – Viņa satver manu roku ciešāk, it kā gribētu izspiest atzīšanos no kaulu smadzenēm. Aizvedusi mani līdz istabas galam, viņa pamāj kalpotājiem, kas atver divvērtņu durvis, un mēs paliekam vienas viņas guļamistabā. Neviens mūs nedzird.
– Diemžēl es neko nevaru apgalvot, – es rāmi nosaku, bet mani pārmāc bailes. – Es jau teicu, ka mēs ar vīru aizvedām princi uz sievas istabu, bet viņa man teica, ka princis nespēja rīkoties.
– Jā, es zinu, ko viņa teica. – Karaļa mātes balsī ieskanas nepacietība, tomēr viņai izdodas pasmaidīt. – Mārgarita, kam ticat jūs?
Es ticu, ka šīs atbildes dēļ zaudēšu savu galma dāmas vietu un dēla izglītību. Kamēr viņa gaida, es mēģinu izdomāt kaut ko, kas nekaitēs princesei. Karaļa mātei vajadzīgi tikai vārdi, ko viņa grib dzirdēt. Un es izmisusi nočukstu: – Es ticu princesei atraitnei.
– Viņa uzskata, ka mēs viņu izprecināsim princim Harijam, ja viņa būs neskarta jaunava, – lēdija Mārgarita skarbi nosaka. – Viņas vecāki lūdza pāvestam atļauju un uzstāja, ka laulība netika piepildīta. Viņš izsniedza atļauju, bet tā ir neskaidra. Protams, Kastīlijas Izabella pieprasīja dokumentu, ko vienmēr var iztulkot sev par labu. Pat pēc nāves viņa mūs ir piemānījusi. Viņas meita atsakās atbildēt uz jautājumiem. Viņa domā, ka var ienākt mūsu ģimenē, mūsu namā, šajās istabās un piesavināties tās. Viņa grib man atņemt princi un visu pārējo!
– Princis Harijs noteikti būtu piemērots…
– Viņš neizvēlēsies sev līgavu, – karaļa māte paziņo. – To izvēlēšos es. Un es negribu, lai šī jaunā sieviete būtu mana mazdēla sieva. Ne jau pēc šādiem meliem un centieniem pavedināt karali, kad viņš vēl sēroja! Katrīna uzskata, ka savas izcelsmes dēļ drīkst iegūt visu, ko es izcīnīju, visu, ko man piešķīris Dievs, manu dēlu, mazdēlu, mūža sasniegumus. Es izšķiedu savas dzīves labākos gadus, atbrīvojot dēlam ceļu uz Angliju un sargājot viņu. Es apprecējos, lai iegūtu viņam sabiedrotos, viņa dēļ sadraudzējos ar tiem, ko nicināju. Pat nolaidos līdz… – Viņa apklust, it kā nevēlētos to atcerēties. – Bet viņa domā, ka drīkst melot, jo ir karalisku asiņu princese. Viņa uzskata, ka viņai ir tiesības. Bet es apgalvoju, ka tā nav.
Es apjaušu, ka pēc kāzām ar princi Hariju Katrīna vienmēr ies karaļa mātei pa priekšu. Viņa valdīs šajās istabās, viņai piederēs krāšņākie tērpi. Ja galms sekos karaļa interesēm (un tā notiek vienmēr), cilvēki pametīs lēdijas Mārgaritas istabas un pulcēsies ap jauno, skaisto princesi. Katrīna neatkāpsies un nepakļausies lēdijai Mārgaritai kā mana māsīca Elizabete. Katrīnai ir mugurkauls. Kļuvusi par Velsas princesi, viņa panāks, lai karaļa māte visur piekāpjas.
– Lēdija Mārgarita, es jums pateicu visu, ko zinu. Un es esmu jūsu rīcībā, – es klusi nosaku.
Viņa uzgriež man muguru, lai neredzētu manu bālo seju un lūguma pilnās acis. – Jums ir izvēle, – viņa paziņo. – Jūs varat kļūt par manu galma dāmu un sūtīt dēlu pie prinča Harija, saņemt dāsnu algu, dāvanas un zemi. Vai arī piebalsot Katrīnas meliem un godkārei. Viss ir jūsu rokās. Bet, ja palīdzēsiet ievilināt mūsu princi Hariju laulībā ar šo jauno sievieti, mana mūža laikā jūs nekad nespersiet kāju galmā.
*
Nogaidījusi krēslas stundu, es dodos pie princeses Katrīnas tikai vienas dāmas un kalpotāja pavadībā, un pa priekšu iet mans saimniecības pārzinis, rokā turēdams nūju. Londonā it visur klīst ubagi, izmisuši cilvēki, kas lielās nomas maksas, naudassodu un nodokļu dēļ zaudējuši mājas. Iespējams, arī mani nomnieki guļ pie Londonas baznīcu sliekšņa un ubago ēdienu.
Ejot es slēpju savus bronzas krāsas matus zem kapuces un lūkojos visapkārt, meklējot sekotājus. Anglijā ir vairāk spiegu nekā jebkad, un es nevēlos, lai karaļa māte uzzina par manu viesošanos pie “tās jaunās sievietes”.
Pie viņas durvīm nedeg gaisma, un neviens ilgi neatsaucas uz mūsu kluso klauvējienu. Durvis atver pāžs, kurš aizved mūs pa auksto zāli līdz istabai, kas reiz bija audienču zāle. Kāda no Katrīnas atlikušajām spāņu dāmām iznāk mums pretī un, mani ieraudzījusi, iztaisno muguru, nogludina tērpa svārkus, nolaižas reveransā un aicina sekot uz iekšējo istabu, kur vairākas sievietes ir sasēdušās pie krāsns ar nelielu uguni.
Katrīna mani pazīst, tiklīdz atmetu kapuci, un iesaukusies steidzas pie manis. Jau grasos paklanīties, bet viņa mani dedzīgi apskauj, noskūpsta uz abiem vaigiem, atkāpusies nopēta manu seju un atkal mani apskauj.
– Es nemitīgi par jums domāju! Man bija ļoti žēl, kad dzirdēju par jūsu vīra nāvi. Vai saņēmāt manas vēstules? Un nabaga bērns! Cik labi, ka tas ir zēns! Vai viņš ir vesels? Un jūs? Vai jums izdevās nokaulēt pakavu cenu? – Princese pieved mani tuvāk pie vienīgās vaska sveces, lai varētu ielūkoties man sejā. – Svētā Marija! Jūs esat novājējusi un izskatāties pavisam gurdena! – Viņa pamāj dāmām, aizdzenot tās no soliņiem pie krāsns. – Ejiet, ejiet! Atgriezieties savās guļamistabās. Mēs ar lēdiju Mārgaritu aprunāsimies divatā.
– Guļamistabās? – es jautāju.
– Mums pietiek malkas tikai šai krāsnij un virtuvei, – princese paskaidro. – Un viņas visas ir pārāk dižciltīgas, lai sēdētu virtuvē. Ja neļauju viņām uzturēties šeit, viņas var sasildīties tikai gultā.
Es uzmetu viņai neticības pilnu skatienu. – Jums ir tik maz naudas, ka nevarat pat iekurt uguni guļamistabās?
– Kā redzat, – princese drūmi apstiprina.
– Nupat es biju Vestminsterā, – es ieminos, apsēdusies uz soliņa blakus viņas krēslam. – Man bija biedējoša saruna ar karaļa māti. – Princese pamāj, it kā tas viņu neizbrīnītu, un es turpinu: – Viņa mani iztaujāja par jūsu laulību ar… – Kaut gan pagājuši trīs gadi, man ir grūti izteikt viņa vārdu. – Ar mūsu princi.
– Protams. Viņa ir noskaņota pret mani.
– Kāpēc? – es ieinteresēta jautāju.
Princese velta man savu nerātnas meitenes smaidu. – Vai viņa bija mīloša vīramāte jūsu māsīcai?
– Nē. Mēs abas no viņas baidījāmies, – es atzīstu.
– Karaļa mātei nepatīk citu sieviešu sabiedrība, – princese secina. – Kamēr viņas dēls ir atraitnis un mazdēls neprecas, viņa valda galmā. Viņa negrib, lai kāda jauna sieviete ierodas viņas istabās un ir līksma, mīloša un priecīga, ieviešot galmā eleganci, zinības un baudu. Viņa pat izturas nelaipni pret savu mazmeitu, princesi Mēriju, jo meitene ir skaista. Karaļa māte nemitīgi viņai atgādina, ka izskatam nav nozīmes un jācenšas kopt sevī pazemību! Lēdijai Mārgaritai nepatīk skaistas meitenes, viņai nepatīk sāncenses. Ja viņa ļaus princim Harijam apprecēties, līgava būs jauna sieviete, kas pakļausies viņas noteikumiem. Viņa izprecinās mazdēlu kādam bērnam, kas pat nerunā angliski. Es viņai esmu bīstama, jo zinu, kas jādara un kā jāievieš kārtība šajā valstī.
Es pamāju, jo princeses domas sakrīt ar manējām.
– Vai viņa cenšas jūs neielaist galmā?
– Viņai tas izdodas. – Princese norāda