Karaļa lāsts. Filipa Gregorija
Читать онлайн книгу.
Tjūdoru zēns, kurš ieņems vecā spīdzinātāja vietu, un princis Harijs Tjūdors kāps tronī, un visi spiegi un nodokļu ievācēji pazudīs.
Es izlecu no gultas un steidzīgi ģērbjos.
– Vai viņa aicinās jūs pie sevis? – Džoana jautā, izcēlusi Džefriju no gultas, un dejo ar zēnu.
Ursula pieceļas sēdus, paberzē acis un jautā: – Kas noticis?
– Par ko jūs runājat? – es vaicāju Džoanai, domādama par karaļa māti, kas apglabāja mazdēlu un tagad apglabās dēlu, kā pareģots Elizabetes lāstā. Viņa būs salauzta un ticēs, ka Tjūdori parakstījuši savu nāves spriedumu, Tauerā nogalinot mūsu prinčus. Lēdija Mārgarita ticēs, ka viņi visi ir nolādēti slepkavas.
– Katrīna, Velsas princese atraitne, – Džoana paskaidro.
– Henrijs viņu apprecēs, kā solīja, vai ne? Un viņa jūs aicinās pie sevis. Tagad jūs varēsiet dzīvot galmā kopā ar bērniem. Tas ir īsts brīnums, vai ne? It kā akmens būtu novēlies no ieejas kapā un atbrīvojis jūs visus.
Es sastingstu. Cerības man kļuvušas tik svešas, ka es pat nezinu, ko teikt. Nebiju par to iedomājusies.
– Iespējams, – es saku. – Iespējams, viņš apprecēs Katrīnu. Un varbūt viņa aicinās mani pie sevis. Ja tā būs… Jā, viņa gribēs mani redzēt.
*
Tas tiešām ir brīnums, gluži kā pavasaris pēc aukstas, pelēkas ziemas. Vēlāk es katru reizi, kad redzu baltos vilkābeļu ziedus vai pienenes, atceros pavasari, kad vecais Tjūdoru karalis nomira un tronī kāpa Tjūdoru princis, visu vēršot par labu.
Bērnistabā mazais Harijs man savulaik paziņoja, ka būt valdniekam – tas ir svēts pienākums. Todien es viņu uztvēru kā lielībnieku, izlutinātu zēnu ar labiem nodomiem. Kuram varēja ienākt prātā, ka viņš stāsies pretī vecajam skopulim, apņems Katrīnu par sievu, vienā elpas vilcienā pasludinās sevi par karali un Katrīnu par savu līgavu? Tas bija pats pirmais, ko paveica šis septiņpadsmit gadus vecais zēns. Rīkodamies līdzīgi manam tēvocim, karalim Edvardam, viņš ieguva troni un mīļoto sievieti. Kurš gan būtu iedomājies, ka Harijam Tjūdoram piemīt Plantageneta drosme? Kurš būtu iedomājies, ka viņš apveltīts ar bagātīgu iztēli un degsmi?
Viņš ir savas mātes dēls; tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņš mantojis Elizabetes mīlestību, drosmi, gaišo skatu nākotnē, kas raksturīgs mūsu dzimtai. Viņš ir Tjūdoru karalis, bet pārņēmis Jorku optimismu, alkas pēc varas un straujo rīcību.
Katrīna man atsūta vēstuli, kurā aicina mani uz lēdijas Viljamsas namu. Tur jau sagatavotas istabas, kas piemērotas manas izcelsmes sievietei. Pēc tam man nekavējoties jāiet uz Vestminsteras pils ģērbtuvi, jāizvēlas seši tērpi un jāsāk kalpot viņai, ieņemot galvenās galma dāmas lomu. Es esmu brīva.
Atstājusi dēlus Saionā – neuzdrošinos ņemt viņus līdzi –, es dodos uz Londonu. Man jāpārliecinās, ka esam drošībā un patiesi brīvi, un tad es pasaukšu viņus pie sevis.
Londona nelīdzinās pilsētai, kas zaudējusi savu karali. Tajā valda neprāta līksme. Uz ielu stūriem cilvēki cep gaļu un pasniedz dzērienu pa alus darītavu logiem. Princis vēl nav kronēts, bet visur skan gaviles. Parādnieku cietumi ir atvērti, un no tiem iznāk vīri, kas vairs necerēja ieraudzīt dienas gaismu. Šķiet, ka briesmonis ir miris un mēs esam izrāvušies no ļauna lāsta tvēriena, pamodušies no murga, sagaidījuši pavasari pēc ilgas ziemas.
Uzvilkusi savu zaļo tērpu un uzlikusi galvā smagu rotu, es ieeju Anglijas karaļa audienču zālē un ieraugu princi. Viņš nesēž tronī, nav nostājies zem baldahīna kā majestātiskuma iemiesojums; Harijs smejas kopā ar draugiem un pastaigājas pa istabu, un Katrīna iet viņam blakus, it kā abi būtu jauni, iemīlējušies un apreibuši viens no otra. Un istabas galā sēž lēdija Mārgarita melnās drānās, vienlaikus sēru un dusmu plosīta. Viņa vairs nav karaļa māte; šis tituls, kas sniedza viņai tik daudz lepnuma, ir apglabāts līdz ar dēlu. Tagad viņa var pieņemt karaļa vecmāmiņas titulu, bet bargā sejas izteiksme liecina, ka viņai tas nepatīk.
Anglija, 1509. gads
Vienkāršie ļaudis jūtas kā nometuši smagu slogu. Augstmaņi ir atbrīvojušies no tirāna. Manas dzimtas pārstāvji ir izbēguši no nāves sprieduma. Visi, kam dzīslās rit Plantagenetu asinis, dzīvoja bailēs un apzinājās, ka valdnieks kuru katru mirkli varētu atsaukt apžēlošanu un sūtīt sargus, lai vestu viņus atpakaļ uz Taueru. Režģis paceltos, laiva ieslīdētu zem tā… un cietumnieks nekad vairs neatgrieztos.
Bet tagad mēs visi esam iznākuši ārā. Viljams Kortnijs pamet Taueru, un mēs ceram, ka drīz redzēsim arī Viljamu de la Polu. Tomass Grejs atgriežas no Kalē pils. Attāli radinieki ierodas no savām nomaļajām pilīm – cerēdami, ka atkal drīkstēs parādīties galmā. Radi, kas gadiem ilgi nav rakstījuši vēstules, uzdrošinās sūtīt ziņu, pastāstīt par dzimtas jaunumiem, piedzimušiem bērniem un aizgājušiem sirmgalvjiem, un bažīgi jautāt, kā klājas pārējiem. Vai kāds redzējis tādu un tādu cilvēku? Vai kāds zina, kur ir attāls brālēns? Vecā karaļa dzelžainais tvēriens piepeši ir atslābis. Harijs nav mantojis sava tēva baiļpilno aizdomīgumu; viņš atlaiž spiegus, piedod parādus, apžēlo cietumniekus. Mēs visi drīkstam iznākt ārā un miegt acis saulē.
Kalpotāji un amatnieki, kas no manis vairījās kopš mana vīra nāves, ierodas piedāvāt savus pakalpojumus, jo mans vārds vairs nav iekļauts kādā sarakstā ar jautājuma zīmi blakus.
Man ir grūti noticēt veiksmei, tomēr es pamazām līdz ar visu valsti apjaušu, ka esmu drošībā. Šķiet, esmu pārcietusi pirmos divdesmit četrus bīstamos Tjūdoru valdīšanas gadus. Mans brālis mira uz karaļa Henrija ešafota, vīrs mira viņa kalpībā, māsīca atvadījās no dzīves, dzemdējot viņa mantinieku; bet es izdzīvoju. Es pārcietu nabadzību, sirdssāpes, atsvešināšanos no vecākajiem bērniem un slapstīšanos, bet tagad izeju jaunā prinča vasaras saulē.
Katrīna, kas reiz bija tāda pati nabadzīga atraitne kā es, uzšaujas Tjūdoru labvēlības debesīs kā putns, izplešot spārnus. Viņas parādi ir samaksāti un pūrs aizmirsts. Princis steigšus apprecas ar viņu, beidzot ļaudamies savai kaislei. Viņš apgalvo, ka jau sen klusībā Katrīnu mīlējis, vērojis un iekārojis, tikai tēvs un vecmāmiņa piespieduši viņu klusēt. Pāvesta neskaidrā atļauja, ko princeses viltīgā māte saņēma pirms daudziem gadiem, padara laulību neapšaubāmi likumīgu; neviens nejautā par viņas pirmo vīru, nevienu tas neinteresē, un jau pēc dažām dienām abi ir salaulāti.
Un es ieņemu savu vietu Katrīnai blakus. Man atkal ir tiesības ņemt greznāko samtu no karaliskās ģērbtuves, es izvēlos pērles, zeltu un dārgakmeņus no karaliskās mantnīcas. Atkal es esmu Anglijas karalienes galvenā dāma un eju pa priekšu visiem, izņemot Tjūdorus. Karalis Henrijs Astotais piešķir man simt mārciņas gadā, tiklīdz ierodos galmā, un es samaksāju savus parādus uzticamajam Džonam Litlam, visiem radiniekiem, Saionas mūķenēm, Redžinalda klosterim. Es aicinu pie sevis Artūru un Henriju, un karalis piedāvā viņiem vietu savā saimē. Karalim patīk jaunā mācība, un viņš pavēl izglītot Redžinaldu klosterī; reiz mans dēls ieradīsies galmā, kļuvis par mācītu vīru. Džefrijs un Ursula pagaidām uzturas karalienes istabās, bet drīz es sūtīšu viņus mājās, un viņi atkal dzīvos laukos, saņemot Plantagenetu cienīgu audzināšanu.
Mani pat bildina. Sers Viljams Komptons, jaunā karaļa labākais draugs un dzīru biedrs, metas ceļos un smaidot jautā, vai es būtu ar mieru iziet pie viņa par sievu. Padevīgā poza norāda, ka viss ir manās rokās, un siltās plaukstas tvēriens savukārt liecina par viņa patiku. Es dzīvoju kā mūķene gandrīz piecus gadus; domājot par izskatīgu vīrieti baltos palagos, es pati pret savu gribu ielūkojos Viljama brūnajās, sirsnīgajās acīs.
Aizrit