Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena
Читать онлайн книгу.
caurules ar burbuļojošu šķidrumu. Viss izskatās jauns, bet tāda jau ir zinātnes daba. Vasks būs tāds pats arī pēc divsimt gadiem, bet zinātne mainās katru dienu.
Gluži tāpat kā mūsu īrētais nams, arī Anrī un viņa brāļa Žaka māja ir sadalīta trijās daļās. Pirmajā stāvā ir plaša auditorija ar palielu darbnīcu aiz tās, bet augšstāvā ir lielas istabas, garš gaitenis un virtuve. Man vislielāko prieku sagādā darbnīca. Es iztēlojos, ka tieši tā jūtas arī Anrī. Iespējams, šeit viņš var atslēgties no bulvāra nerimtīgā trokšņa un koncentrēties klusam darbam. Ārpusē mūžam valdīs pūļi, bet zinātne ir vientuļnieku nodarbošanās. Pat tad, ja izstāde izrādījusies neveiksmīga, es gūstu mieru, ieejot savā darbnīcā, kur mani gaida instrumenti.
Telpas tālākajā stūrī Žaks Šarls kaut ko dedzīgi raksta. Virs galvas viņam karājas slavenais Šarla vienādojums: “v1/t1=v2/t2. Gāzes tilpums pastāvīga spiediena apstākļos palielinās lineāri ar gāzes absolūto temperatūru.” Tā Anrī man to izskaidroja. Vairākas dienas es prātoju par šiem vārdiem, tad atgriezos viņa darbnīcā, un viņš man parādīja eksperimentu, kas apstiprina šo vienādojumu. Viņš paņēma tukšu zīda balonu un turēja virs iedegtas sveces. Zīds sakustējās un uzņirbēja augšup no viņa izstieptajiem pirkstiem, jo karstumā gaiss izpletās un piepildīja balonu. Maģija, lai gan patiesībā tā nav nekāda maģija.
Kad Žaks Šarls paceļ galvu un sveicina mūs, es noturos nepavaicājusi, ar ko viņš patlaban nodarbojas. Man jādomā par Sentamaranta kundzi un viņas meitu, tātad – jo mazāk jautājumu uzdošu, jo ātrāk varēšu atgriezties salonā. Taču mani interesē, kad viņš palaidīs savu nākamo balonu. Tas, kuru viņš prezentēja Tilerī dārzā, karājas līdzās vienādojumam viņam virs galvas. Pareizāk sakot, precīza tā kopija – no klūgu groza līdz pat vārstu un balasta sistēmai. Toreiz uz lielo notikumu sapulcējās gandrīz pusmiljons cilvēku. Mūsu ģimene bija brāļu Šarlu īpašo viesu skaitā, tādēļ mums bija rezervēta vieta pirmajā rindā, līdzās karalienei un viņas svītai. Savas dāmas Marija Antuanete bija ieģērbusi brīvos, plandošos levītu tērpos – sārtos un dzeltenos, tas ir, balona krāsās. Ap vidukli viņas bija apsējušas saskanīgas jostas, un sārtās cepurītes visām bija pilnīgi vienādas. Izcēlās tikai pati karaliene koši baltā tērpā. Es palūkojos apkārt un atskārstu, kāda priekšmeta šajā darbnīcā vairs nav.
– Karalienes dāvātā plāksne… – es saku. – Piemiņai no jūsu lidojuma. Kur tā palikusi?
Anrī saskatās ar brāli. Abus šķir piecpadsmit gadu, bet vairākos aspektos viņi ir pārsteidzoši līdzīgi. Piemēram, abi vienādi nodur galvu.
– Mēs nospriedām, ka būs prātīgi to aizvākt, – Anrī skaidro. – Lai to neredz kāds nejaušs laboratorijas apmeklētājs.
– Plāksne piesaistītu klientus jūsu izstādei! – Es palūkojos uz Kurtisu, gaidīdama piekrišanu, bet viņš klusē.
– Vai zināt, kāpēc cilvēki izrādīja tādu godbijību, kad Viņu Majestātes devās uz jūsu salonu? – Anrī vaicā. – Tāpēc, ka torīt Tempļa bulvārī viņu vārdā tika dalīta maize un malka. Tātad karalis un karaliene ir atjautīgi. Viņi zina, ka mierīgs izbrauciens uz Parīzi iespējams tad, ja ziedo vietējiem nabagiem.
– Nesaprotu, kāpēc tas nozīmē to, ka jums jāslēpj karalienes dāvana.
– Ja viņa neiebarotu cilvēkus, tie stāvētu pie jūsu durvīm un kliegtu: “Nost ar Austrieti!”
Es nespēju noticēt savām ausīm un iebilstu:
– Viņi pulkiem vien nāca apskatīt eksponātus, kurus redzējusi Marija Antuanete.
– Šonedēļ, – Anrī norāda. – Bet… kā būs nākamnedēļ? Un pēc tam?
– Viņa tiešām nav populāra, – tēvocis klusi teic, un šī ir pirmā reize, kad dzirdu viņu izsakāmies pret karalieni. – Mums uzmanīgi jāklausās visā, kas notiek. Var pienākt laiks, kad hercogs būs daudz populārāks par karali.
– Orleānas hercogs? – es iesaucos. Vīrs, kurš katru otrdienas vakaru piedzeras tā, ka tik tikko iestreipuļo savā karietē un nespēj nosēdēt taisni? Vīrs, kurš publiski pazemojis sievu, ieceļot savu mīļāko par guvernanti un dodot viņai tiesības izglītot savus bērnus, lai gan Orleānas hercogiene alka pati audzināt dēlus un meitas?
– Viņš pārdevis mākslas darbus vairāk nekā astoņu miljonu livru vērtībā, – Žaks stāsta un nostājas līdzās savam brālim. – Un naudu iztērējis, nopērkot nabagiem maizi un malku.
– Un zemnieki sākuši viņu dēvēt par Žēlsirdīgo Tēvu, – Anrī piebilst.
– Tātad viņš cer iegūt troni, uzvarot cīņā par slavu? – es jautāju.
Itin visi man apkārt pamāj. “Lai stātos karaļa vietā. Neiedomājami.”
– Nāciet! Paklausīsimies neredzamo meiteni, – Kurtiss ierosina. – Tas ir daudz jautrāk.
Bet es, ejot cauri darbnīcai, joprojām prātoju par hercogu, iztēlojos viņu tronī un ar karaļa kroni galvā. “Un kas būtu karaliene? Viņa mīļākā Mērija Nesbita? Vai varbūt Londonas izcilākā kurtizāne Greisa Eljota? Un kas notiks ar viņa sievu, skaisto, taču atraidīto Orleānas hercogieni?” Šādi pieļāvumi mani ir tā šokējuši, ka tēvocis apliek roku maniem pleciem un saka:
– Būs jau labi. Mēs nenācām šurp, lai runātu par politiku. – Tas ir atgādinājums, ka man jāizrāda interese un prieks par iespēju izklaidēties.
Pie auditorijas durvīm Anrī uzkavējas.
– To var izdarīt arī kādu citu reizi.
– Nē, – es atbildu. – Tagad. Es negribu būt vienīgā visā Parīzē, kas nav tikusies ar neredzamo meiteni.
Kurtiss man uzsmaida. Ir svarīgi, lai mēs uzturam labas attiecības ar brāļiem Šarliem un īpaši ar Anrī, kurš manam tēvocim ir gluži kā dēls un palīdz labot mūsu mehānismus, krāsot sienas un iekārtot ekspozīcijas. Mēs ieejam auditorijā, kur ir simtiem sēdvietu un tumšas sienas. Skatuves tālākajā galā no griestiem nokarājas liela kaste, pie kuras piestiprināts milzu rags. Anrī vedina mūs pie skatuves, un es pielieku ausi pie raga.
– Jums mugurā ir burvīgs zaļš tērps, – pēkšņi kāda sieviete saka otrā raga galā.
– Kur viņa ir? – Es satrūkusies lūkojos apkārt. – Kā viņa to zina?
Anrī sāk smieties.
– Vai nevarat iedomāties?
Gribot negribot es jūtos ieintriģēta. Kad Kurtiss piespiež ausi pie raga, jaunā sieviete paziņo, ka viņa brūnie cimdi ir ārkārtīgi eleganti. Skaidrs, ka viņa mūs redz un balss plūst no kastes, taču tā ir pārāk maza, lai sieviete sēdētu tajā.
– Viņa atrodas aiz skatuves, – saka tēvocis, – un kaut kur ir slepens caurums novērošanai.
– Tuvu, bet nepilnīgi.
Es atkal ieklausos, un šoreiz meitene pauž komplimentus par manu zaļo somiņu. Nopētījusi sienu sev pretī, es pārvelku ar roku gludajai virsmai. Nevienas apslēptas atveres.
Es paceļu galvu un tad līdzās lampai ieraugu meistarīgi nomaskētu caurumu.
– Tur! – es iesaucos. Anrī skatās uz mani apbrīnas pilnām acīm. – Viņa vēro mūs no augšas. Un rags stiepjas lejup no pašiem bēniņiem.
– Jūs esat pirmā, kas to uzminējusi.
Neticami atjautīgs izgudrojums.
– Ar