Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
nupat piekarināju to mantu. Zini, man patīk, kā tas skan.
– Uz priekšu, – Keitija noteica.
Džo apsēdās un paapļoja plecus, lai atbrīvotos no saspringuma. – Tu esi mazliet iedegusi, – viņa noteica. – Vai esi tikusi līdz pludmalei?
– Nē, – Keitija noteica. Viņa pastūma vienu maisiņu tālāk, lai atbrīvotu vietu kājām. – Pāris pēdējo nedēļu laikā paņēmu dažas papildu maiņas, un es strādāju ārā uz verandas.
– Saule, ūdens… ko vēl vairāk vajag? Darbs Aivana restorānā droši vien atgādina atpūtu atvaļinājuma laikā.
Keitija iesmējās. – Ne gluži. Un kā iet tev?
– Man nebija ne saules, ne izpriecu. – Džo pamāja uz maisiņiem. – Šorīt gribēju iegriezties un izprasīt tasi kafijas, taču tu jau biji projām.
– Es aizgāju iepirkties.
– To var redzēt. Vai atradi kaut ko piemērotu?
– Domāju gan, – Keitija atzinās.
– Nu tad nesēdi, parādi man, ko esi nopirkusi.
– Tu tiešām gribi redzēt?
Džo iesmējās. – Es dzīvoju kotedžā grantēta ceļa galā nekurienes vidū un visu rītu esmu berzusi skapīšus. Kas vēl varētu mani iepriecināt?
Keitija izņēma ārā džinsus un pasniedza tos kaimiņienei.
Džo pacēla tos augšup un apgrozīja uz abām pusēm.
– Oho! – viņa noteica. – Tu droši vien būsi tos atradusi Annas Džīnas veikalā. Man tur patīk.
– Kā tu zināji, ka es biju pie Annas Džīnas?
– Tāpēc ka nevienā no apkārtnes veikaliem nepārdod tik skaistas lietas. Šīs nāk no kāda skapja. No bagātas sievietes skapja. Daudzas mantas ir praktiski jaunas. – Džo nolaida džinsus un pārbrauca ar pirkstu pāri kabatu vīlēm. – Šie ir lieliski. Man patīk šuvums! – Viņa paraudzījās uz maisiņu.
– Kas vēl tev tur ir?
Keitija pasniedza apģērba gabalus pa vienam vien, noklausīdamās Džo slavas dziesmās katram no tiem. Kad maisiņš bija tukšs, Džo nopūtās.
– Labi, teikšu, kā ir. Man skauž. Un varu derēt, ka veikalā nekas tāds vairs nav palicis, ko?
Keitija paraustīja plecus, piepeši sajuzdamās neveikli.
– Piedod, – viņa noteica. – Es tur uzturējos kādu laiciņu.
– Tev laimējies. Šie ir īsti dārgumi.
Keitija pamāja uz Džo mājas pusi. – Kā tev tur iet? – viņa apjautājās. – Vai jau esi sākusi krāsot?
– Vēl ne.
– Pārāk liela slodze darbā?
Džo savieba seju grimasē. – Patiesībā pēc izkravāšanās, kad biju iztīrījusi to māju no augšas līdz apakšai, man beidzās enerģija. Labi, ka tu esi mana draudzene, jo tas nozīmē, ka es varu atnākt šurp, kur viss spīd un laistās.
– Laipni lūdzu katrā laikā.
– Paldies. Es to novērtēju. Taču ļaunais Bensona kungs rīt atgādās dažas krāsu bundžas. Un tas arī izskaidro, kāpēc es esmu šeit. Mani šausmina doma par nedēļas nogales pavadīšanu, notraipoties ar krāsas šļakatām.
– Nav nemaz tik traki. Tas iet ātri.
– Vai redzi šīs rokas? – Džo apjautājās, paceldama tās augšup. – Tās ir radītas, lai glāstītu izskatīgus vīriešus un lai tiktu izrotātas ar glītu manikīru un briljanta gredzeniem. Tās nav radītas krāsotāja rullīšiem un krāsas traipiem, un tamlīdzīgam fiziskam darbam.
Keitija ieķiķinājās. – Vai gribi, lai es nāktu tev talkā?
– Nekādā gadījumā. Es esmu vilcināšanās eksperte, taču man negribas, lai tu mani uzskatītu arī par nemākuli, jo patiesībā es daru savu darbu visai labi.
No koka uzspurdza strazdu bars, kustēdamies teju muzikālā ritmā. Šūpuļkrēslu kustēšanās lika lievenim viegli iečīkstēties.
– Un ko tu dari? – Keitija apjautājās.
– Esmu tāda kā konsultante.
– Vidusskolā?
– Nē, – viņa atbildēja, papurinādama galvu. – Esmu sērotāju konsultante.
– Ak tā, – Keitija noteica. Viņa kādu brīdi paklusēja. – Īsti nespēju iedomāties, kas tas ir.
Džo paraustīja plecus. – Apciemoju cilvēkus un mēģinu viņiem palīdzēt. Parasti tas ir tāpēc, ka viņiem nomiris kāds tuvinieks. – Džo apklusa, un, atkal atsākot runāt, viņas balss bija kļuvusi maigāka. – Cilvēki reaģē dažādi, un mans uzdevums ir izdomāt, kā panākt, lai viņi samierinātos ar notikušo. Starp citu, es ienīstu šo vārdu, jo vēl nekad neesmu sastapusi nevienu, kurš vēlētos ar to samierināties, taču tas ir mans uzdevums. Tāpēc ka beigās, lai cik tas būtu smagi, samierināšanās palīdz cilvēkiem turpināt dzīvot. Bet dažreiz…
Viņa apklusa. Klusumā Džo nokasīja no šūpuļkrēsla atlupušas krāsas plēksnīti. – Dažreiz, kad esmu kopā ar kādu, uzpeld citi jautājumi. Pēdējā laikā esmu nodarbojusies ar to.
Dažreiz cilvēkiem ir vajadzīga arī citāda palīdzība.
– Tas izklausās cēli.
– Tā arī ir. Pat ja tas nākas grūti. – Džo pagriezās pret Keitiju. – Un tu?
– Tu jau zini, ka es strādāju pie Aivana.
– Taču tu man neesi stāstījusi neko citu par sevi.
– Tur nav nekā daudz, ko stāstīt, – Keitija iebilda, cerēdama izvairīties no iztaujāšanas.
– Skaidrs, ka ir. Ikvienam ir savs stāsts. – Džo apklusa.
– Piemēram, kas īsti tevi atveda uz Sautportu?
– Es tev jau teicu, – Keitija sacīja. – Gribēju sākt visu no sākuma.
Likās, ka Džo redz viņai cauri, apdomādama šo atbildi. – Labi, – viņa beidzot noteica nepiespiestā tonī. – Tev taisnība. Tā nav mana darīšana.
– Es tā neteicu…
– Tu teici gan. Tikai ietērpi pieklājīgos vārdos. Un es respektēju tavu atbildi, tāpēc ka tev ir taisnība: tā nav mana darīšana. Taču tavai zināšanai – kad tu apgalvo, ka vēlies sākt visu no sākuma, manī sēdošā konsultante prāto, kāpēc tu jūti vajadzību sākt no sākuma. Un galvenais – ko tu esi atstājusi pagātnē.
Keitija manīja, kā viņas pleci saspringst. Sajuzdama viņas nemieru, Džo turpināja:
– Kā būtu ar šo? – viņa ierosināja. – Aizmirsti, ka esmu uzdevusi šo jautājumu. Tikai zini, ka tad, ja tu kādreiz sagribēsi aprunāties, es esmu tavā rīcībā, labi? Man labi padodas klausīšanās. Un tici vai nē, bet dažkārt sarunas palīdz.
– Ko tad, ja es nespēju par to runāt? – Keitija negribot nočukstēja.
– Tad kā būtu ar šo? Nepievērs uzmanību tam, ka es esmu konsultante. Mēs esam tikai draudzenes, un draudzenes var runāt par visu. Kaut vai par to, kur tu esi dzimusi un kas tev patika bērnībā.
– Kāpēc lai tas būtu svarīgi?
– Tas nav svarīgi. Tur jau tā lieta. Tev nav jāsaka