Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
šausmas viņu tautieši pārdzīvojuši.
– Svešinieki slēpās un tika vainoti par slēpšanos. Namiem aizslēģoja logus un nolīga sargus, kurus pēc tam turēja aizdomās kā slepkavas. Pasta karietes izvadāja laikrakstus uz visām valsts malām, un panika auga augumā. Nomaļos ciematos iedzīvotāji apbruņojās, jo dzīvoja pārliecībā, ka slepkava, bēgot no Londonas, dosies uz laukiem un atstās aiz sevis kārtējo līķu kaudzi. Atminos savu izbīli, dzirdot tēvu draugam apgalvojam: “Mēs vairs nejūtamies droši pat savās gultās.” Es lasīju, ka Londonā cilvēki steigušies uz baznīcu izlūgties Dievam aizstāvību un tur uz durvīm ieraudzījuši pienaglotu brīdinājuma uzrakstu: “Mūsu vidū ir briesmoņi.”
– Briesmoņi, – Raiens atkārtoja.
– Iztēlojieties, cik atviegloti visi jutās, kad anonīms ziņotājs aizveda izmeklētājus pie jauna tirdzniecības flotes jūrnieka Džona Viljamsa, kurš nesen bija pārradies no gara jūrasbrauciena un piesaistīja uzmanību ar tieksmi iekulties kautiņos.
– Džons Viljamss? – Bekers pārjautāja.
– Tieši tā. Viņš īrēja istabu tuvējā pansijā, īsa gājiena attālumā no abām slepkavību vietām. Tajās mēbelētajās istabās agrāk bija uzturējies kāds kuģa namdaris un atstājis savu darbarīku kasti. Darbarīku vidū atradās arī āmurs, kura galvas virspusē ar naglu bija iegriezti namdara iniciāļi Dž. P.
– Tie paši iniciāļi bija uz āmura, kuru atradām šonakt, – Raiens sacīja.
– Nu jūs varat saprast manas raizes. Pansijas īpašnieks āmuru pazina un sazīmēja tajā tādu pašu ieroci, kādu atrada pirmo slepkavību vietā. Liecinieki apgalvoja, ka otrās slepkavības naktī Viljamss esot atgriezies pansijā pēc tam, kad izplatījušās ziņas par drausmīgo notikumu, un izturējies dīvaini. Kāds atcerējās redzējis asinis uz viņa apģērba, bet pats jūrnieks apgalvojis, ka tās tur gadījušās kautiņa laikā tavernā. Viljamu apcietināja, un no Ziemassvētku vakara līdz Otrajiem Ziemassvētkiem viņš uzturējās Koldbātfīldsas cietumā, gaidot nopratināšanu, kas bija nolikta pēc svētkiem. Taču, kad sapulcējās miertiesneši un publika saspiedās tiesas zālē, cerot noskatīties iespējamā slepkavas iztaujāšanu, tika paziņots, ka cietumsargi atraduši Viljamsu kamerā mirušu.
– Mirušu? – Bekers izbrīnīts atkārtoja.
– Tā bija pašnāvība. Pie kameras griestiem bija kāds stienis, uz kura cietumsargi mēdza vēdināšanai uzkarināt gultasveļu. Viljamsam bija ļāvuši paņemt līdzi drēbes, un viņš pakārās ap stieni apsietā kaklautā. Taču ar to šausmas vēl nebeidzās.
– To gan ir grūti iztēloties, – novilka Raiens.
– Varas iestādes secināja, ka Viljamsa pašnāvība principā ir atzīšanās nodarījumā. Parastos apstākļos briesmoņu gals tika izrādīts, viņu publiski pakarot. Šajā gadījumā tas vairs nebija iespējams, tādējādi Vecgada vakarā līķi novietoja uz ieslīpas platformas zirga vilktos ratos, lai iedzīvotāji varētu slepkavu ērti apskatīt. Āmuru iestiprināja spraugā pa kreisi no viņa galvas, lauzni nolika virs galvas. Iepretim āmuram ķermenim otrā pusē tika novietots vēl trešais priekšmets, kuram būs būtiska loma šajā ceremonijā. Publika pulcējās ap ratiem, kurus veda pa Retklifas lielceļu, – komisārs stāstīja. – Ratiem pa priekšu un aiz muguras soļoja vairāki politiķi, kuri alka pūļa uzmanības. Gājiens apstājās iepretim Māra veikalam, kur bija pastrādātas pirmās četras slepkavības, itin kā Viljamsa līķim vajadzētu uzlūkot nozieguma vietu. Pēc desmit minūtēm ratus aizvilka pie tavernas, kur bija notikušas pārējās slepkavības. Ielu malās, gājienu vērojot, pulcējās aptuveni divdesmit tūkstoši cilvēku. Drūzmā valdīja savāds klusums, it kā skatītājus būtu apstulbinājuši prātam neaptveramie Viljamsa noziegumi. Vienīgo izlēcienu atļāvās kāds kučieris, kas nolēca no bukas un vairākas reizes iecirta ar pātagu līķim pa seju.
Raienam noraustījās vaigs.
– Vēl rati apstājās Kenonstrītas un Keiblstrītas krustcelēs. Tur izcēla bruģakmeņus, izraka bedri un tajā iemeta Viljamsa līķi. No ratiem izņēma priekšmetu, kas bija iepriekš novietots iepretim āmuram. Tas bija miets.
– Kas? – Raienam paspruka.
– Vīrs, kurš bija uzņēmies bendes lomu, ielēca bedrē un iedūra mietu tieši Viljamsam sirdī. Mirstīgajām atliekām uzmeta nedzēstus kaļķus, pēc tam virsū uzbēra zemi. Bruģakmeņus ar āmuriem iesita atpakaļ vietā. Kad par to uzzināju, es prašņāju tēvam, kāpēc laists darbā miets. Viņš pastāstīja man par senu māņticību. Ja nelaiķim šādi caurdur sirdi, ļaunais gars nespēj atgriezties, lai pastrādātu jaunus, prātam neaptveramus noziegumus.
– Un kāpēc tieši krustcelēs? – Bekers pajautāja.
– Arī tā ir māņticība. Ja nelīdzētu pat miets un briesmoņa gars tomēr spētu atgriezties, tas paliktu iesprostots turpat krustcelēs, jo nemūžam nespētu izšķirties, kurš no četriem ceļiem ejams. Iesākumā bruģakmeņi virs apbedījuma pacēlās augstāk par pārējiem, un ceļiniekiem nebija grūti noteikt, kur briesmonis ir apglabāts, un apbraukt viņa atdusas vietu, lai neapgānītu sevi. Taču mazpamazām akmeņi nosēdās un segums izlīdzinājās. Gadu gaitā ļaudis aizmirsa, kur Viljams ir aprakts, un arī to, ka viņš vispār ir tur apglabāts.
– Es bieži šķērsoju tās krustceles, – Raiens piezīmēja. – Man nebija nekādas nojausmas.
– Apzinoties, ka šīm šausmām pienācis gals, es beidzot varēju mierīgi gulēt un nebīties, ka Viljamss varētu slapstīties apkārt tumsā, – komisārs atzina padotajiem.
– Un tām patiesi bija pienācis gals? Vai slepkavības turpinājās?
– Nē, neturpinājās.
Mājā atskanēja čīkstoņa, it kā viens no mirušajiem būtu sakustējies, lai gan patiesībā salā logiem krakstēja koka rāmju stiprinājumi. Tomēr Raiens, Bekers un komisārs Meins cieši uzlūkoja aizvērtās durvis, aiz kurām gaitenī, virtuvē un guļamistabā gulēja mirušie.
– Runājot par slepkavībām šeit… vai domājat, ka uzbrucējs ir atradis vecu āmuru un ar naglu iegravējis iniciāļus Dž. P., lai pievērstu uzmanību šai līdzībai? – iejautājās Bekers. Kādas satraucošas domas nomākts, viņš piepeši papurināja galvu. – Lai gan… nē, tas pavisam nav iespējams.
– Stāstiet, kas jums padomā, – Raiens pavēlēja. – Ja vēlaties strādāt kopā ar mani, tad negribu, lai slēpjat savas domas.
– Vai tas nevarētu būt tas pats āmurs, kuru izmantoja agrākajās slepkavības?
Negaidot durvis atvērās, un visi trīs iztrūkās.
Mājā ienāca bārdainais Illustrated London News mākslinieks.
– Vai šī ir jūsu? – viņš uzrunāja Raienu, turēdams rokā avīžzēna naģeni. – To atrada viens no patruļniekiem un iedomājās, ka cepure līdzinās tai, kuru pazaudējāt.
– Jā. Pateicos. – Raiens uzstīvēja naģeni galvā un nopriecājās, ka var beidzot apslēpt rudos matus. – Cik ilgi jūs glabājat vecos izdevumus?
– Redakcija ir saglabājusi visus numurus kopš laikraksta iznākšanas tūkstoš astoņi simti četrdesmit otrajā gadā.
– Mūs interesē tūkstoš astoņi simti vienpadsmitais gads. Un visas ilustrācijas, kurās attēlots togad kādā noziegumā izmantots ierocis.
– Tolaik laikrakstos zīmējumu nebija. Mēs pirmie tos ieviesām. Jūs interesē noziegums? Kurš noziegums?
– Retklifas lielceļa slepkavības.
– Ak, tās, – lietišķā