Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
Tomasam de Kvinsijam ar…
– Es piektdien skicēju viņa portretu avīzes vajadzībām. Drīz publicēs viņa kopotus rakstus. Šis vīrs sniedz intervijas reportieriem, lai panāktu, ka ļaudis pērk viņa grāmatas. Necienīgi, ja gribat zināt manas domas. Bet… kad tad Opija lietotājs ir bijis cienījams?
– Es šā vai tā ne…
– “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”. Tas ir cits Tomasa de Kvinsija darbs. Viņš nav sarakstījis tikai grāmatu par opija lietošanu. Tā kā biju rakstnieku uzzīmējis, es nolēmu noskaidrot, par ko tāda jezga. It kā uzsvērdams teikto, bārdainis izvilka blašķi un pacēla pie lūpām, lai iztukšotu to.
– De Kvinsijs nerakstīja tikai par opija pieradumu. Šī “smalkās mākslas” grāmata apraksta Retklifas lielceļa slepkavības.
– Ko jūs teicāt?
– Opija lietotājs par to sacerējis lappusēm vien. Tik asiņainu gabalu es vēl nebiju lasījis. Iedzīvojos murgos. Viņš tur aprakstījis tik daudz šausminošu sīkumu, it kā pats būtu bijis klāt.
5. nodaļa
Slepkavības diženums
Četrpadsmitajā gadsimtā Paternosterrova ieguva savu nosaukumu no tā, ka tuvējā Sv. Pāvila katedrālē bija dzirdamas mūku lūgšanas Pater Noster jeb “Mūsu Tēvs debesīs” skandēšana. Šajā gadsimtā ielā izvietojās veikali, kur tirgoja reliģiskos tekstus un rožukroņus, bet ap 1854. gadu šī iela bija izveidojusies par Londonas izdevēju pasaules centru. Sešos no rīta (kā vēstīja katedrāles zvani, mudinot ticīgos mosties un doties uz baznīcu) Raiens un Bekers izkāpa no policijas ratiem.
Agrā gaismiņā vējš bija daļēji izdzenājis miglu un ļāva abiem nolūkoties uz grāmatu veikalu rindām abpus ielai. Daudzi piederēja izdevējiem, kas dienas laikā izvietoja ielās kioskus, lai reklamētu savus dažnedažādos ražojumus. Taču seši no rīta svētdienā nav gluži darba laiks, tāpēc Raiens un Bekers klauvēja pie durvīm – cerībā, ka namos kāds dzīvo pastāvīgi.
Pa augšstāva logu izliecās samiegojies pavecāks vīrietis.
– Kas te par traci?
– Vai jūs te strādājat? – Raiens viņam uzsauca.
– Jā. Ejiet prom. – Nama iemītnieks atcirta un dzīrās aizvērt logu.
– Mēs esam no policijas un gribam ar jums parunāt.
– Policija? – Lai arī paziņojums šķita atstājis iespaidu uz veco vīru, pagāja zināms laiks, līdz viņš nokāpa lejā un atvēra durvis. Viņam mugurā bija naktstērps, galvā naktsmice. Sirmā bārda bija ieslīgusi iekritušajos vaigos.
– Baznīcas zvani jau tā skaļi dimdina, un tad vēl jūs rībināt, – viņš žēlojās. Sameklējis acenes un uzlicis tās, viņš izskatījās ļoti izbrīnīts, kāpēc policists formastērpā biedrojas ar ielas dauzoņu, kam rudie mati spraucas ārā no avīžzēna naģenes apakšas.
– Vai zināt, kas ir Opija lietotājs? – ierunājās Raiens.
– Tomass de Kvinsijs? – Nelikdamies zinis par Raienu apvalkātajās drēbēs, pārdevējs uzrunāja konsteblu Bekeru. – Jā. Ko jūs no viņa gribējāt? Te viņu neatradīsiet. Jums vajadzēja atnākt sestdien, tad būtu sastapušies.
– Mēs vēlamies iegādāties viņa sarakstītās grāmatas, – Raiens paskaidroja.
Pārdevējs nenolaida skatienu no Bekera uniformā. – Tās izķer diezgan ātri. Man tikai dažas ir palikušas.
– Mums tās ir jāizlasa, – Raiens nerimās.
Vecais pārdevējs joprojām izlikās neredzam runātāju un teica Bekeram: – Svētdienās veikals nav atvērts. Bet atnāciet pēc dievkalpojuma. Konstebla labā es izdarīšu izņēmumu.
– Mums tās jāizlasa jau tagad, – Raiens strupi noteica, paspraucās vecajam vīram garām un iegāja veikalā.
Ādas vākos iesietajai grāmatai vēl nebija pārgrieztas lapas. Bekers prata neizrādīt pārsteigumu, kad Raiens, nedaudz pavilcis augšup bikšu staru, no maksts, kas bija piestiprināta pie kājas, izvilka nazi un ķērās pie grāmatas.
– Tikai uzmanīgi! – pārdevējs iebilda. – Pircēji ir prasīgi pret to, kā tiek apgrieztas lapas. Konstebl, kopš kura laika jūs ļaujat cietumniekiem nēsāt dunčus?
– Šis vīrs nav cietumnieks. Tas ir detektīvinspektors Raiens.
– Ak, tā. Īrs. – Večuks pamāja, it kā viņa aizdomas būtu apstiprinājušās.
– Pastāstiet par grāmatu “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”, – lūdza Raiens.
– Izskatās, ka jūs par šo tematu zināt vairāk nekā es.
Raiens cieši lūkojās vecajā vīrā tik ilgi, kamēr tas, it kā padodoties, pacēla rokas.
– Ja jūs domājat de Kvinsija esejas… – pārdevējs novilka.
– Tātad ir vairākas? De Kvinsijs sarakstīja vairāk nekā vienu eseju par slepkavību? – Raiens tincināja.
– Kopā trīs. Visas iekļautas tai sējumā, kuru jūs pašlaik pūlaties izpostīt. De Kvinsijam slepkavību temats nudien ir tuvs sirdij.
– Kādu slepkavību?
– Sarakstījis darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, nākamo grāmatu viņš solīja nosaukt par “Slepkavas grēksūdzi”. – Abi policisti izskatījās pārsteigti, bet pārdevējs turpināja: – Taču viņš uzrakstīja nevis grāmatu par slepkavošanu, bet gan trīs esejas par to. – Viņš atvēra sējumu.
Raienu un Bekeru satrieca de Kvinsija rakstītais par vīriešu klubu, kurā tiek lasītas lekcijas par ievērojamākajām slepkavībām cilvēces vēsturē. Cikls bija nosaukts par “Viljamsa lekcijām”, šādi iemūžinot par vairāku cilvēku nogalināšanu apsūdzēto Džonu Viljamsu.
– Mans Dievs, skat, kā de Kvinsijs slavina tās slepkavības! – Raiens iesaucās. – “Dižākās jebkad pastrādātās slepkavības. Viņa žilbinošā ģenialitātes spozme ir nepārspējama”.
– Un palasiet šo arī. – Bekers pārsteigts citēja: – “Vislieliskākās gadsimtā. Tās nav un nekad arī netiks pārspētas. Ģeniāli! Visas pārējās slepkavības nobāl šī tumšsārtā nodarījuma priekšā.”
– Izklausās, ka de Kvinsijs ir jucis.
Policisti noskaidroja, ka de Kvinsija jaunākā eseja par slepkavību publicēta tikai pirms mēneša. Tajā Opija lietotājs piecdesmit satriecoši asiņainu aprakstu pārbagātās lappusēs attēlojis abas Viljamsa pastrādātās slepkavību virknes. Tobrīd, 1854. gadā, kopš tiem notikumiem bija aizritējuši četrdesmit trīs gadi, taču slepkavību spilgtais apraksts radīja iespaidu, ka tās notikušas iepriekšējā vakarā.
“Viljamss lauza ceļu cilvēku pilnajās ielās, sava mērķa vadīts. Kas sacīts, tas jādara. Un šovakar viņš bija sev apzvērējies, ka piepildīs nesen iecerēto plānu, sējot milzu izbīli Londonas varenajā sirdī. Viņš bija izgājis no īrētās istabas un devās šajā drūmajā uzdevumā ap vienpadsmitiem vakarā, gan nedomādams sākt tik agri, taču bija nepieciešams izlūkot apkārtni. Darbarīkus viņš nesa, cieši iesaiņotus zem platā, brīvi krītošā mēteļa.”
Raiens norādīja uz nākamo lappusi. – Mārs aizslēdza veikalu tikai pusnaktī. Viljamss slapstījās ēnās ielas pretējā pusē. Kalpone izgāja no nama un devās uzdevumā. Pienāca naktssargs un palīdzēja Māram aizvērt logu slēģus. Tad…
“Viljamss