Kaisle. Meredita Vailda
Читать онлайн книгу.
starp mums. Viņa iespaidīgais loceklis bija tieši tik piebriedis, kā biju iztēlojusies. Gatavs. Vairāk nekā gatavs. Viņš samiedza acis, ar skatienu liekot skaidri noprast, ka par atraidījumu nevarēja būt ne runas. Ieslidinājis pirkstus karstajā miklumā man starp kājām, viņš sāka mani maigi glāstīt.
– Tu vienmēr esi gatava mani uzņemt, – Bleiks klusi sacīja.
Atsaukdamies uz mana auguma vārdos neizteikto lūgumu, viņš nolaida mani uz sava garā, cietā locekļa. Man aizrāvās elpa, sajūtot, cik dziļi tas bija manī ienācis, apzinoties, cik ļoti mēs vienmēr riskējām viens ar otru.
– Tieši tā, mazā. Uzņem mani visu.
Aizvēru acis un ļāvos. Visas manas maņas pievērsās tam, cik lieliski saderējās mūsu ķermeņi un cik dažādos veidos šis vīrietis spēja man sagādāt baudu.
Pametuši mājas sniegto patvērumu, mēs nesteidzīgi devāmies uz pilsētu. Salā kūsāja rosība. Visu atlikušo pēcpusdienu bezmērķīgi klīdām pa veikaliem, cenzdamies izvairīties no vasaras tūristu bariem, kas neizbēgami bija uzradušies. Mēs sarunājāmies, taču ne reizi neieminējāmies par darbu. Mēs smējāmies un nemitīgi pieskārāmies viens otram. Man tas bija vajadzīgs, un, iespējams, Bleikam tāpat, jo man prātā nav palicis neviens mirklis, kad mēs nebūtu bijuši saistīti. Lielāko daļu laika mēs gluži vienkārši bijām kopā. Tāpat bez vārdiem, omulībā, ko sniedza otra klātbūtne.
Pēdējā laikā mūs bija pārņēmusi savstarpēja nevaldāma iekāre, kaut kas līdzīgs visaptverošam izsalkumam, ko nebija iespējams apmierināt, jo tas ikreiz tikai vēl vairāk pieauga. Bleiks man bija vajadzīgs, un šī vajadzība pulsēja manī ikkatrā nomoda brīdī. Tā pavadīja katru mana mūža dienu, mūsu kopā pavadīto nakšu uzstājīgās vēlmes un mūsu rāmos kopīgās klusēšanas brīžus. Es pār to vairs nespēju valdīt un pat vairs nemaz necentos to iegrožot. Pārāk ilgu laiku bijām pavadījuši šķirti. Es vairs nedrīkstēju liegt sev pat visniecīgāko tuvības mirkli.
Kopš tās dienas, kad Bleiks pirms vairākiem mēnešiem bija izjaucis manu prezentāciju, viņam bija izdevies manī kaut ko iesvelt. Es vairs nespēju iztikt bez tā, kas starp mums bija izveidojies. Varbūt arī viņš jutās tāpat, un šī allaž klātesošā vēlme pieskarties, apskaut, aizmirsties vienam otrā visas nakts garumā bija mūsu vārdos nenosaukto jūtu izpausme.
Brīdī, kad atkal piebraucām pie mājas, es pēc mūsu pēcpusdienas mīlēšanās, izklaidēm pilsētā un salas svaigā gaisa jutos pilnīgi pārgurusi. Izkāpjot vēsajā gaisā, nodrebinājos. Man daudz labāk patika iekštelpu vasarīgais siltums. Pārāk daudzus mēnešus man bija nācies pavadīt aukstumā, ilgojoties pēc vasaras. Katrs saules siltuma nieciņš bija tik svarīgs.
Kā jau allaž nopratis, ko jūtu, Bleiks paberzēja manas rokas, lai tās sasildītu un nedaudz padzītu vēsumu, kas pamazām bija mani pārņēmis.
– Vai esi izsalkusi?
– Nedaudz, jā.
– Ej atpūties uz terases. Es tūlīt sadabūšu mums kaut ko ēdamu.
Biju ar mieru. Izgājusi uz terases, no kuras pavērās plašs skats uz okeānu, atslīgu vienā no saliekamajiem krēsliem un sacēlu kājas uz zema soliņa. Aizvēru acis un ļāvu, lai pār manu ādu dejo saulrieta siltais vējiņš. Ja es būtu palikusi vienatnē vēl dažas minūtes, okeāna viļņu šalkšana smilšainajā pludmalē būtu mani iemidzinājusi.
Tad man pievienojās Bleiks, kurš nolika uz galda šķīvi ar dažādiem sieriem, krekeriem un gaļas uzkodām. Ielējis baltvīnu divās glāzēs, viņš vienu no tām pasniedza man.
– Paldies, – es noteicu.
Bleika acis silti mirdzēja. Neizpratnē lūkojos uz viņa smaidu. Vēl pirms neilga brītiņa viņš bija izskatījies pavisam citāds.
– Tu esi laimīgs.
Viņš atgāzās krēslā, pavīpsnāja un iemalkoja vīnu.
– Ļoti laimīgs. Zini, tu liec man tādam justies.
Mani pārņēma prieks. Pieliku glāzi pie lūpām, un, kad pēc augļiem garšojošais šķidrums skāra manu mēli, sapratu, ka šī iecere patiešām bijusi lieliska – pēc trim dienām, kas pavadītas kopā ar Bleiku mierā un klusumā, es jutos kā paradīzē. Ērtāk iekārtojos krēslā.
– Tas ir tik pasakaini, Bleik. Es te varētu palikt mūžīgi. Te valda tāds miers.
– Uzmanies no savām vēlmēm. Šī nedēļa vēl nebūs pagājusi, kad mēs jau būsim pārvākušies uz šejieni.
Es iesmējos.
– Protams. Es vairs nevaru izteikt nevienu vēlmi, lai tu tūlīt nesteigtos to piepildīt.
Bleiks nenovērsa no manis savu nopietno skatienu. Mana jautrība pagaisa, iedomājoties, cik ļoti man ar viņu bija palaimējies. Šī patiesība šķita tik satriecoša, ka man uz brīdi aizrāvās elpa. Par ko gan biju izpelnījusies tik pasakainu vīrieti, kuru nu drīkstēju saukt par savu?
– Tu taču zini, ka es nekādi nespēju pateikties par visu, ko tu esi darījis manā labā. Es tikai pajokoju, tomēr nopietni – kā es tev jebkad spēšu atmaksāt par visu to brīnišķīgo, ko tu esi paveicis?
– Es noteikti kaut ko izdomāšu. – Bleiks norādīja uz manu glāzi. – Dzer.
Nopūtos un iedzēru lielu malku. Tad gandrīz to izspļāvu, sajutusi, ka man pret lūpām atsitas kaut kas ciets. Steigšus noriju vīnu un ieskatījos glāzē.
Kaut kas traks.
Izslējos un nolaidu abas kājas zemē, kaut gan pēc tā, ko nupat biju ieraudzījusi, nekas nebūtu spējis likt man stabili noturēties. Kā sastingusi muļķīgi blenzu glāzē, neskaidri manīdama, ka Bleiks ir nometies ceļos man pie kājām. Viņa plaukstas pārslīdēja pār maniem kailajiem augšstilbiem līdz pat šortu malai.
– Elpo, mazā.
Paklausīgi ieelpoju, nespēdama novērst skatienu no mirdzošā briljantu gredzena, kas gulēja manas tukšās glāzes dibenā. Es nespēju skaidri padomāt. Es gandrīz nespēju paelpot.
– Tas nav bijis vienpusēji. Tu man esi devusi tikpat daudz, cik es tev. Tu esi mani mīlējusi brīžos, kad manis paša dēļ tas nemaz nav bijis tik viegli… Ērika, mīļā, paskaties uz mani.
Noriju siekalas. Man kaklā bija savilcies durstīgs kamols. Acīs bija saskrējušas dedzinošas asaras. Uztvēru viņa sirsnīgo skatienu.
– Tas ir neprāts, – es nočukstēju.
– Var jau būt, tomēr tā ir mūsu dzīve, un es gribu to pavadīt kopā ar tevi kā tavs vīrs. Es gribu pārnākt mājās pie tevis un zināt, ka tu mani vienmēr sagaidīsi. Es gribu līdz pat mūža beigām katru nakti mīlēties ar tevi un katru rītu pamosties ar tevi kopā.
Neticīgi papurināju galvu. Man sāka birt asaras. Centos kaut ko pateikt, taču vārdi nenāca pār lūpām.
Noslaucījis asaras no maniem vaigiem, Bleiks pasniedzās pēc manas glāzes, piešķieba to, izvilka gredzenu un nolika glāzi malā. Tad maigi un cieši satvēra manu roku un uzlūkoja mani.
– Ērika, vai tu mani precēsi?
Cieši skatījos viņa zaļajās acīs, kas puskrēslā spoži mirdzēja. Laiks bija apstājies. Bleika jautājums atbalsojās manā prātā, un es beidzot aptvēru, cik nozīmīgs bija tas, ko viņš man lūdza. Vai tiešām tas notika īstenībā? Vai viņš patiešām tā domāja?
– Vai esi par to pārliecināts?
Bleiks pasmaidīja. Nez kāpēc viņš vēl nekad nebija izskatījies tik satriecošs.
– Jā, esmu.
– Vai