Kaisle. Meredita Vailda
Читать онлайн книгу.
tad lai tā būtu.
Šāda perspektīva bija vienlīdz satriecoša un negaidīta. Es mīlēju Bleiku bez jebkādiem nosacījumiem, taču par mūsu attiecību nostiprināšanu biju gatavojusies runāt tikai pēc vairākiem gadiem.
Es uzskatīju, ka laulība nozīmē stabilitāti, kaut ko drošu un uzticamu. Laimīgu dzīvi līdz mūža beigām un visu, kas vien ir labs. Šobrīd manā dzīvē stabila bija vienīgi mīlestība pret Bleiku. Par spīti viņa mierinājumiem, es zināju, ka nespēšu vien beigt raizēties par sava uzņēmuma nākotni, kamēr man beidzot nekļūs skaidrs, ka ne tam, ne arī maniem darbiniekiem nedraudēs nekas ļauns.
“Knaģis” man nozīmēja kaut ko vairāk par parastu darbu, un uzņēmuma panākumi man bija svarīgāki par jebkuru īstermiņa mērķi. Bija tik daudz iemeslu, kuru dēļ man vajadzēja, lai viss izdotos. Pretējā gadījumā es kļūtu vēl atkarīgāka no Bleika naudas un sagādātās drošības. Lai gan biju ļoti pateicīga, ka viņš bija gatavs man to visu nodrošināt, neliekot justies pazemotai, doma par pilnīgu atkarību no kāda cita mani darīja nemierīgu.
– Vai jūs jau esat domājuši par kāzu dienu? Un par svinību vietu?
Redzot Allijas aizrautību, es iesmējos, tomēr biju spiesta apvaldīt pēkšņu nemieru. Man vajadzēja to visu nokārtot. Sasodīts, kurā brīdī es varēšu to atļauties? Vai viņa ģimene cerēja, ka svinības būs lielas? Bildinājums bija mani tā satriecis, ka man pat neienāca prātā pajautāt Bleikam, ko viņš pats par to visu domā. Man vēl aizvien bija grūti aptvert jau tikai pašu domu par laulību.
– Nudien, man nav ne jausmas, ko un kad mēs darīsim.
Allijas lielās, brūnās acis bija plati ieplestas un gaidu pilnas.
– Protams, es priecātos, ja tu man palīdzētu, – aši piebildu.
Draudzene pasmaidīja un vēlreiz atsperīgi pašūpojās uz pirkstgaliem. Nosmējos par tik nebeidzamo aizrautību. Zināju, ka manu kāzu jomā viņa būs nenovērtējams palīgs. Allija bija vienīgā, kas spēja kaut ko tādu dabūt gatavu.
– Tev pašai vajadzētu apprecēties. Tu droši vien jau pilnībā esi izplānojusi savas kāzas, – klusi ieminējos, zibenīgi atskatījusies pāri plecam, lai pārliecinātos, vai Hīts to nav sadzirdējis.
– Iespējams, taču šobrīd pietiks, ja ķeršos pie tavu kāzu rīkošanas. Kas zina, vai un kad mēs vispār tiktāl nonāksim.
– Tomēr izklausās, ka jūs abi jau esat par to runājuši? Viņa paraustīja plecus un ar gurnu atbalstījās pret galdu.
– Nedaudz, tomēr tas ir tik nopietns solis. Mēs apzināmies, ka vēl īsti neesam tam gatavi. Toties man tev ir daži citi labi jaunumi.
– Ak tā? – Ziņkāri savilku uzacis.
– Mēs ar Hītu esam sev atraduši jaunu mājokli. Tas atrodas pavisam netālu, un Bleiks noteikti briesmīgi nopriecāsies, ja mēs izvāksimies no viņa dzīvokļa. Jau šonedēļ sāksim pārvest mantas, lai Īgņas kungam vairs nevajadzētu dalīt tevi ar mani. – Allija pasmaidīja un iebikstīja man plecā.
Pasmaidīju, priecādamās gan par viņu, gan par mums.
– Tu noteikti esi sajūsmināta.
– Esmu jau arī. Mums pirmo reizi būs pašiem savs kopīgs mājoklis. Tas jau ir atbrīvots, tāpēc pēc dažām dienām mums vajadzētu būt tur ar visām mantām.
– Kolosāli! Ja varu tev kaut kā palīdzēt, tikai pasaki. – Par to tu neuztraucies. Domā vienīgi par darbu. Es zinu, ka birojā tev ir sakrājies daudz nepaveikta, bet būtu labi, ja tu nākamnedēļ izbrīvētu laiku vakariņām pie manis. Hīts grib uzaicināt ciemos visu ģimeni, lai parādītu viņiem jauno dzīvokli. Turklāt visi noteikti gribēs apspriest kāzu rīkošanas nianses, tātad tas būs jautri.
– Labi, – es vārgi piekritu.
Izdzirdusi pieminam Bleika ģimeni, jutu, ka mezgls pakrūtē savelkas aizvien ciešāk. Es šos cilvēkus mīlēju, tomēr dažreiz viņi mēdza kļūt mazliet uzmācīgi. Vai bija iespējams būt pārāk jaukam un gādīgam? Varbūt, salīdzinot viņus ar manu ģimeni. Doma par to, ka vajadzētu pašai uzaicināt Hetevejus ienākt manā dzīvē, lai nosvinētu kāzas, šķita vismaz satraucoša. Kopš dienas, kad mana māte bija atzinusies, ka ir stāvoklī un gaida mani, šie cilvēki viņu bija atraidījuši. Vai tagad viņi atraidīs arī mani vai arī notēlos interesi un ieradīsies pie manis tā, it kā visu mūžu būtu par mani vien domājuši? Abi varianti šķita diezgan nomācoši, tomēr es nevēlējos laupīt Bleika ģimenei pasākumu, kas viņiem varētu būt ārkārtīgi svarīgs. Lai dievs stāv man klāt, bija grūti iztēloties divas ģimenes, kas varētu būt vēl atšķirīgākas par mūsējām.
Lai izvairītos no turpmākas izprašņāšanas, es aizvilku Alliju atpakaļ uz dzīvojamo istabu, un visu atlikušo vakaru mēs pavadījām, tērzējot ar puišiem. Es piekļāvos Bleikam pie sāniem, pateicīga, iemīlējusies, apņēmusies līdz galam izmantot mūsu neilgā atvaļinājuma dažas pēdējās stundas.
Šonedēļ birojā bija valdījis klusums, ko pārtrauca vienīgi datoru dūkoņa un tastatūru klabēšana. Brīdī, kad mēģināju kaut ko aši aprēķināt, iezvanījās mans telefons. Ekrānā parādījās Daniela numurs. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā es sāku šaubīties, vai vajadzētu atbildēt uz šo zvanu. Bija skaidrs: tiklīdz būsim atsākuši sazināties, man nāksies cīnīties, lai saprātīgi nošķirtu mūsu dzīvi no biznesa darīšanām. Man nebija gribējies ar to noņemties, un tagad, kad biju uzzinājusi, ka pēc “Piespraudes” atklāšanas vēl divi mūsu reklāmdevēji grasījās pārtraukt ar mums sadarbību, es īsti nesapratu, kāpēc man kaut kas tāds būtu jādara. Tomēr atbildēju uz zvanu, droši vien tāpēc, ka man neviltoti izmisīgi gribējās nodarbināt prātu ar kaut ko citu, nevis tikai ar sava uzņēmuma spirālveida lejupslīdi.
– Sveiks, Daniel.
– Sveika. Nebiju pārliecināta, ka gribēsi ar mani runāt.
Vēlējos atbildēt godīgi, tomēr man negribējās arī viņu saniknot. Patiešām biju cerējusi, ka šis mūsu attiecību nākamais posms nebūs tik ķildīgs. Nebiju pārliecināta, ka spēšu to pārdzīvot. Daniels Ficdžeralds bija izrādījies gan varmācīgs, gan bīstams, tomēr es piespiedu sevi noticēt, ka man varētu izdoties iegrožot šo cilvēku, kurš bija paslēpies aiz politiskās mašinērijas un sabiedrības spiediena slāņiem. Par spīti visām bažām, kaut kas man tomēr lika apņēmīgi censties saglābt visu iespējamo no mūsu izkropļotajām tēva un meitas attiecībām.
– Es biju izbraukusi. – Daļēji tā arī bija. – Kā tev klājas?
– Vēlēšanu kampaņa norisinās veiksmīgi, tādēļ nevaru sūdzēties. Un kā tev pašai?
– Nu, labi.
Iestājās klusums, kas nedaudz ieilga, un savādā kārtā es jutu, ka esmu spiesta to aizpildīt.
– Mēs ar Bleiku esam saderinājušies.
Viņš neatbildēja uzreiz.
– Man laikam pieklātos tevi apsveikt.
– Paldies. – Mana balss skanēja klusi. Bija ļoti grūti noticēt, ka Daniels patiešām priecājas par mani, jo tieši viņa dēļ mums ar Bleiku bija nācies pavadīt šķirti vairākas ārkārtīgi mokošas nedēļas. Šī atšķirtība bija gandrīz izpostījusi mūsu attiecības.
– Pieņemu, ka tu neesi aizmirsusi par darbu vēlēšanu kampaņā, par ko mēs jau esam runājuši, – viņš piebilda.
Ievilku elpu un saņēmu drosmi.
– Pēc visa, kas notika, Daniel, man bija vajadzīgs laiks. Bet – nē, es neko neesmu aizmirsusi.
– Tātad