IEVADS

      Mūsdienās stingrā pretnarkotiku likumdošana tiek uztverta kā pilnīgi pašsaprotama, un tādējādi fakts, ka gandrīz visu deviņpadsmito gadsimtu gan Britu impērijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs opijs, no kura iegūst heroīnu un morfiju, bija likumīgi iegādājams, raisa pārsteigumu. Tolaik to varēja iegādāties ij aptiekās, ij miesnieku veikalos, ij pārtikas veikalos; opiju pārdeva pat avīžzēni. Opija pulvera un alkoholiska dzēriena (parasti brendija) maisījumu sauca par opija tinktūru. Pudele šādas tinktūras glabājās vai katrā tālaika saimniecībā – līdzīgi kā šodien mājas aptieciņās parasti ir atrodams aspirīns. Opijs bija gandrīz vienīgais pretsāpju līdzeklis (ja neskaita alkoholu), un to lietoja pret galvassāpēm, menstruāciju sāpēm, gremošanas traucējumiem, siena drudzi, ausu sāpēm, muguras spazmām, zīdaiņu kolikām, vēzi – praktiski jebkuru iespējamo kaiti.

      Tomass de Kvinsijs, viens no spožākajiem deviņpadsmitā gadsimta rakstniekiem, kuram bija lemts izpelnīties bēdīgu slavu, pirmoreiz saskārās ar šo zālīti jaunībā, kad cieta no zobu sāpēm. Piedzīvoto eiforiju viņš aprakstīja ar vārdiem “debešķīgas baudas bezdibenis”, “panaceja visam cilvēces postam”, “laimes noslēpums”. Astoņus gadus viņš šo substanci lietoja laiku pa laikam, taču, sasniedzot divdesmit astoņu gadu vecumu, iedzīvojās pieradumā, no kura nejaudāja atbrīvoties līdz pat kapa malai. Deviņpadsmitajā gadsimtā fiziskas un garīgas atkarības jēdziens nebija pazīstams. Opija lietošanu uzskatīja par vienkāršu ieradumu, kuru var pārtraukt ikviens ar raksturu un disciplīnu apveltīts cilvēks. Nespēdams atmest tā lietošanu, de Kvinsijs tika nosodīts par paškontroles trūkumu, kaut arī mēģinājumi atradināties no opija lika viņam “stipri satraukties, locīties mokās, piedzīvot pulsējošas sāpes un sirdsklauves un justies kā sagrautam”.

      1821. gadā, trīsdesmit sešu gadu vecumā, de Kvinsijs publicēja darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, un pāri Anglijai aizvēlās spēcīgs satricinājuma vilnis. Tā bija pirmā grāmata par narkotiku atkarību, un vaļsirdīgums tajā atnesa autoram nepatīkamu slavu – tajos laikos daudzi cieta no līdzīgas likstas, taču nevēlējās piedzīvot kaunu, atkailinot savu privāto dzīvi sabiedrības priekšā, un publiski to nekad neatzina. Tobrīd narkotiku radītais eliksīram līdzīgais efekts jau bija izgaisis, un de Kvinsijam bija nepieciešams milzīgi daudz šī stimulanta, lai spētu kaut funkcionēt. Ēdamkarote opija tinktūras nepieradušam lietotājam varētu izrādīties nāvējoša, turpretim de Kvinsijs savas atkarības smagākajos posmos, lai justos puslīdz normāli, patērēja sešpadsmit unces dienā un, kā izteicās kāds draugs, “uzkoda opija pilulas, ko glabāja tabakdozē, gluži kā dažs labs grauztu riekstus”.

      Narkotiku iespaidā de Kvinsijam rādījās pasakaini vērienīgi murgi, kas ik nakti šķita ilgstam simt gadus. Viņu apciemoja tuvinieku rēgi. No aizmirstības izcēlās visas mūžā piedzīvotās pārestības un zaudējumi un nebeidza vajāt viņu sapņos, un šo murgu dēļ de Kvinsijs atklāja dzelmainu iekšējo pasauli, “milzu aizas, bezdibeņus bez saules, dziļākus par dzīlēm”. De Kvinsijs attīstīja teorijas par zemapziņu, kurām līdzīgas tika izteiktas septiņdesmit gadus vēlāk dižā psihoanalītiķa Freida darbā “Sapņu tulkošana”. Piedevām de Kvinsijs ieviesa terminu “zemapziņa” un aprakstīja prāta dziļos nostūrus, kuros varēja slēpties visiem citiem, pat pašam nezināma “šaušalīga sveša daba”.

      De Kvinsijam piemita vēl kādas pārsteidzošas spējas.

      Viņš bija slepkavību speciālists.

       “Slepkavā, kurš cienīgs dēvēties par mākslinieku, plosās diženas kaisles vētras – greizsirdība, godkāre, atriebe, naids – , kas viņā rada elli.”