Nāves inspektors. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
ko gan citu? Kamēr es maliņā vēroju, de Kvinsijs izdzēra kādas piecas tases tējas. Padomājiet vien, kādu daudzumu opija tinktūras viņš būtu izlietojis, ja tur nebūtu viņa meitas. Laikam nevajag uzsvērt, ka es nevienu viņa darbu nenopirku.
– Nevajag. Kurš gan gribētu lasīt viņa nožēlojamos savārstījumus? Kur nu vēl pirkt! Tomass de Kvinsijs, Opija lietotājs, mūsu Svētā Jēkaba baznīcā! Lai debesis stāv mums klāt!
– Un tas vēl nav viss, – turpināja baznīcas vecākais. Jaunumi satrieca Agnesi aizvien vairāk. – Viens no tiem diviem, kas pavada Opija lietotāju, ir Skotlendjarda detektīvs.
– Nevar būt!
– Es ik rītu ārstnieciskos nolūkos pastaigājos pa Pikadilistrītu. Mans ceļš ved gar lorda Pālmerstona savrupmāju. Šis vīrietis ierodas tur katru dienu deviņos. Esmu dzirdējis, ka vārtu sargs viņu uzrunā par “detektīvseržantu”.
– Par “detektīvseržantu”? Saki viens cilvēks!
– Tāpat es reiz dzirdēju vārtu sargu un šo detektīvu apspriežam citu detektīvu, kurš acīmredzot ievainots decembra slepkavību laikā. Šis otrs detektīvs atguva veselību lorda Pālmerstona savrupmājā. Opija lietotājs ar meitu arī tur apmetušies.
Agnese juta, ka no vaigiem atplūst asinis.
– Kurp šī pasaule nonāks?
Taču ložu uzraudze nedrīkstēja ilgi nodoties šādām pārdomām. Drīz ieradīsies īpašais viesis. Džentlmeņi tikām raidīja uz viņu nepacietīgus skatienus un gaidīja, kad viņiem atslēgs solus. Sieviete stingri satvēra atslēgu saišķi un dzīrās pieiet pie tiem, kas neapmierināti mīņājās vistuvāk, taču – it kā šim rītam pārsteigumu nebūtu gana – viņa ieraudzīja pa galvenajām durvīm ienākam pašu Nāvi.
Viktorijas laikmeta vidusposmā attieksmē pret nāvi valdīja stingras tradīcijas. Atraitnei, bērniem un tuviniekiem pienācās mēnešiem ilgi uzturēties mājās un valkāt sēru apģērbu – atraitnēm ne mazāk kā gadu un vienu dienu.
Tālab nebija brīnums, ka Agnesi redzētais satrieca. Apstulbušie baznīcēni atkāpās, dodot ceļu bargam vīrietim ar iekritušiem vaigiem, pilnīgi melniem svārkiem, vesti, biksēm un cimdiem. Tā kā karaliene Viktorija un princis Alberts neatzina vīriešiem citas apģērba krāsas kā vien melnu, pelēku vai tumši zilu, būtu grūti izskatīties drūmāk par Svētā Jēkaba dievnama apmeklētājiem, taču, salīdzinot ar šo svešinieku, baznīcēni izskatījās gluži vai uz svētkiem saposušies. Rokās viņš turēja cilindru ar sēru lenti, un no pleciem pār muguru slīga melns apmetnis.
Tērps apliecināja tik ārkārtīgas sēras, ka tādās gandrīz nekad cilvēks neparādījās publiski, ja nu vienīgi karsti apraudāta tuvinieka bērēs. Šādi ģērbies svētdienas dievkalpojumam, ienācējs piesaistīja uzmanību.
Turklāt viņš balstīja trauslu, vārgu sievieti, kuras sagumusī mugura liecināja par cienījamu vecumu. Arī viņas drānas pauda visdziļākās bēdas. No piķa melnās krepdešīna kleitas grubuļainās virsmas neatmirdzēja gaisma. Pie apaļās melnās cepurītes malām bija piestiprināts melns plīvurs. Rokās viņai bija melni cimdi. Sieviete spieda pie acīm melnu mutautiņu.
– Lūdzu, atslēdziet lēdijas Kosgrovas solu, – drūmais vīrietis sacīja Agnesei.
– Lēdijas Kosgrovas solu? – Agnese piepeši atskārta, kas ir šī sieviete. – Augstā debess, kas noticis?
– Lūdzu! – vīrietis atkārtoja.
– Bet lēdija Kosgrova atsūtīja ziņu, ka šārīta dievkalpojumu neapmeklēs. Es neesmu sagatavojusi viņas solu.
– Lēdiju Kosgrovu patlaban māc daudz lielākas rūpes un viņai nav vaļas uztraukties par nenoslaucītiem putekļiem.
Negaidīdams atbildi, kungs vadīja nedrošā gaitā ejošo sievieti pa vidējo eju. Jau otro reizi Agnese dzirdēja draudzi sačukstamies un manīja sev pievērstus skatienus. Viņi nonāca netālu no altāra, nogriezās pa labi un pagāja garām Opija lietotājam un viņa ērmoti ģērbtajiem pavadoņiem, kas sēdēja lorda Pālmerstona solā. Nelielā auguma vīrietis nemitējās šūpot pēdas.
Nākamā loža pirmajā rindā piederēja lēdijai Kosgrovai. Tā bija visizsmalcinātākā visā dievnamā un atradās pie sienas labajā pusē. Gadsimtu gaitā katrā ložas stūrī bija uzstādīts pa balstam un pāri soliem nostiepts audekls. Turklāt pie balstiem bija nostiprināti aizkari, kas caurvēja gadījumā lēdijas Kosgrovas ģimenei ļāva norobežot ložu no trim pusēm, atstājot vien skatu uz altāri. Tiesa, ložu apmeklētāji mēdza aizvilkt aizkarus arī siltās dienās, it kā tādēļ, lai varētu lūgties, citu baznīcēnu netraucēti, taču patiesībā droši vien dievkalpojuma laikā nosnaudās.
Kamēr Agnese atslēdza ložu, lēdija Kosgrova nolaida gar sāniem roku ar melno mutautiņu.
– Pateicos! – viņa sacīja vīrietim ar iekritušajiem vaigiem.
– Es palīdzēšu jums, kā vien varēšu, lēdija Kosgrova. Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību.
Viņš pasniedza sievietei melnu aploksni.
Lēdija Kosgrova skumji palocīja galvu, iegāja ložā un noslīga uz pirmā no trim soliem.
Izdzirdējusi kādu smalkjūtīgi iekāsējamies, Agnese pamanīja, ka uz durvju sliekšņa līdzās altārim stāv vikārs, gatavs sākt dievkalpojumu. Ērģelnieks nekavējoties sāka atskaņot dziesmu “Dieva dēls karā dodas”, un no arkveida griestiem atbalsojās koristu dziedājums. Dobji rībinot, draudze cēlās kājās. Agnese līdz ar sērīgo pavadoni atgriezās tuvāk izejai. Pagriezusies, lai apvaicātos par lēdijas Kosgrovas bēdu iemeslu, viņa pārsteigumā konstatēja, ka bargais vīrietis nekur nav redzams.
“Kur gan viņš palicis?” Agnese prātoja. Lūkodamās apkārt, viņa pamanīja, ka priekštelpā gaida tumši sarkanā mētelī ģērbies īpašais viesis. Pēdējo brīžu pārdzīvojumu dēļ sievietei nebija viegli apvaldīt strauji pukstošo sirdi.
“Dieva dēls karā dodas karalisku kroni gūt.”
Majestātiskās dziesmas pacilāto akordu pavadīts, vikārs Semjuels Hārdestijs aizsoļoja līdz altārim, palocījās pret to un pagriezās pret savu draudzi.
Lepns viņš pārlaida skatienu savai valstībai: kalpotāji un vienkāršie ļaudis stāvēja aizmugurē, bagātie un dižciltīgie – solos. Kuru katru brīdi parādīsies īpašais viesis. Ar smaidu cerēdams noslēpt mulsumu, vikārs ievēroja četrus trūcīgi ģērbtos dievlūdzējus, kas acīmredzot nebija Meifēras iedzīvotāji, bet neizskaidrojamā kārtā ieņēma lorda Pālmerstona ložu.
Vistālāk kreisajā stūrī atradās lēdijas Kosgrovas loža. Vikāru Hārdestiju satrieca tas, ka viņa uzvilkusi vismelnāko sēru apģērbu. Tobrīd lēdija Kosgrova atplēsa melnu aploksni un, nepacēlusi plīvuru, izlasīja vēstuli, tad atraisīja nostiprinātos aizkarus un aizvilka tos ciet.
Nu viņa bija noslēpta visiem, vien mācītājam Hārdestijam ne, nometās uz ceļiem pie sola un atbalstīja pieri pret šķērskoku.
Ar acs kaktiņu samanījis pazibam kaut ko tumši sarkanu, vikārs pievērsās baznīcas pretējai pusei.
Tumši sarkanā plaiksna kļuva aizvien lielāka un spilgtāka. No pūļa iznāca izskatīgs gaišmatis armijas virsnieka uniformā ar spožām pogām. Kaut arī viņa staltā, taisnā mugura liecināja par disciplinētību un apņēmību, kalsenie, elegantie vaibsti pauda domīgumu, un gudro acu skatiens slēpa sāpes, rosinot uz nojautu, ka par stingrību ir maksāts dārgi – un šīs lielās cenas visredzamākā pazīme bija ievainota labā roka, kas karājās pleca saitē. Viņu pavadīja jauna,