Nāves inspektors. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
iecēla viņu bruņinieka kārtā. The Times aprakstīja brīdi, kad karaliene nosaukusi pulkvedi par seru, bet viņš lūdzis arī turpmāk uzrunāt viņu militārajā pakāpē “par godu visiem varonīgajiem kareivjiem, ar kuriem kopā es karoju, un īpaši par godu tiem, kas krita šajā nolāpītajā karā”. Izdzirdējusi vulgāro frāzi, karaliene nobālēja, un Tresks uz karstām pēdām piemetinājis: “Atvainojiet par tik vaļīgu valodu, Jūsu Majestāte. Šāds paradums man saglabājies no tiem gadiem, kad būvēju dzelzceļus.” Turklāt Treskam ar tēvu piederēja dzelzceļi, kas ienesa bagātīgu peļņu. Viņš bija turīgs, glīts kara varonis. Klīda runas, ka dziļi sirdī viņš neieredz to, cik ideāls ir.
Kamēr dziesma aizvibrēja gaisā, svarīgie viesi nonāca tuvāk altārim. Kad Agnese piesteidzās atslēgt ložu, pulkvedis Tresks palaida savu burvīgo pavadoni un viņas vecākus pa priekšu, tad apsēdās pats.
Gari izskanēja dziesmas beidzamais ērģeļu akords. Svētā Jēkaba baznīca iegrima cēlā klusumā.
Mācītājs Hārdestijs plati pasmaidīja.
– Vissirsnīgākie sveicieni visiem, kas ieradušies, un jo īpaši es vēlos cildināt pulkvedi Tresku. Viņa varonība iedvesmo mūs visus.
Daži draudzes locekļi pacēla rokas, it kā grasīdamies aplaudēt, taču laikus atģida, kur atrodas.
Vikārs palūkojās pa kreisi, uz lēdiju Kosgrovu, kura bija palikusi tupam uz ceļiem, atspiedusi pieri pret ložas margu.
– Ikreiz, kad mums uzkrautā nasta šķiet pārlieku smaga, paturiet prātā grūtības, kādas izcieš mūsu brašie kareivji. Ja viņi spēj būt stipri, arī mums tas ir par spēkam. Nav tāda posta, ar kuru Dievs mūs pārbauda un kuru mēs nevaram pārciest. Kad Tas Kungs ir mūsu pusē… – Vikārs uz mirkli saminstinājās, jo pamanīja tumšsarkanu strēli. Taču šoreiz tā nebija pulkveža Treska tumšsarkanā uniforma. Tas bija šķidrums uz grīdas iepretim lēdijas Kosgrovas solam. Ievērojot mācītāja Hārdestija vilcināšanos, ļaudis šur tur nedroši sačukstējās. – Patiesi, kad Tas Kungs ir mūsu pusē…
Tumšsarkanā peļķe pletās. Tā šķita plūstam no lēdijas Kosgrovas ložas durtiņu apakšas. “Vai Viņas Gaišība ir kaut ko izlējusi?” ieprātojās mācītājs Hārdestijs. “Vai viņa nejauši nometusi uz grīdas kādu zāļu pudelīti?”
Neizprotamā kārtā lēdija Kosgrova šķita virzāmies vienlaikus uz divām pusēm. Melnā plīvura aizsegtā seja vērsās augšup, tikām ķermenis slīga atmuguriski.
– Mans Dievs! – iesaucās vikārs.
Lēdijas Kosgrovas galva liecās atpakaļ, un vikārs ieraudzīja viņas muti, taču tā kļuva aizvien platāka un dziļāka un… Augstā debess, tā nebija lēdijas Kosgrovas mute! Mutes nemēdz būt tik platas un sarkanas.
Viņai bija pārgriezta rīkle no vienas auss līdz otrai, un galva bija atgāzusies atpakaļ, acis neaptveramā kārtā raudzījās tieši uz griestiem, kamēr ķermenis turpināja slīgt lejup.
– Nē!
Mācītājs Hārdestijs atkāpās no altāra un, drudžaini rādīdams ar pirkstu, lūkojās uz tumšsārto lāmu, kas pletās aizvien lielāka.
Arī brūce lēdijas Kosgrovas kaklā vērsās plašumā un dziļumā – galva slīga atpakaļ, draudot atdalīties no rumpja.
Vikārs kliedza.
No Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmatas
Nakts migla izklīda, un stiprs vējš izgaiņāja mākoņus rīta debesīs. Par sauli spožāks bija vien lorda Pālmerstona dedzīgais smaids, kad viņš sasveicinājās, acīmredzami cerēdams mūs redzēt beidzamo reizi.
Priecīgs atbrīvoties no mums, viens no varenākajiem Anglijas politiķiem sagaidīja mani un tēvu savas savrupmājas pirmajā stāvā un sirsnīgi spieda mums roku. Par spīti kara izraisītajai krīzei, kas kalpoja par iemeslu valdības krišanai, lorda Pālmerstona balss skanēja aizrautīgi.
“Neatliekamas valstiskas darīšanas liedz man būt mājās, kad atgriezīsieties no dievkalpojuma.” Vecišķo acu spožo mirdzumu izcēla tumši krāsotā vaigu bārda. “Taču varat būt droši, ka ceļasomas jūs jau gaidīs un mana kariete katrā ziņā būs sagatavota, lai aizgādātu jūs uz dzelzceļa staciju.”
Pēc slepkavībām decembrī lords Pālmerstons pats mums ar tēvu piedāvāja apmesties kalpotāju istabās savrupmājas augšstāvā, kamēr atžirgstam. Tāpat viņš uzstāja, lai inspektors Raiens atgūst tur veselību. Neviens no mums neloloja ilūzijas, ka Viņa Gaišība tā rīkojas, nesavtīgu iemeslu vadīts. Bijušais kara ministrs un ārlietu ministrs tagad ieņēma iekšlietu ministra amatu, tādējādi būdams atbildīgs gandrīz par visu, kas norisinās Angli jā, īpaši par valsts drošības un kārtības jautājumiem. Es manīju valstsvīra bažas, ka izmeklēšanas laikā mēs varbūt esam nākuši uz pēdām noslēpumiem, kas varētu viņu kompromitēt. Viņš bieži atrada izdevību uzdot šķietami nevainīgus jautājumus, uz kuriem dotas atbildes palīdzētu noskaidrot, vai mēs zinām to, ko nevajadzētu. Taču mūsu atbildes nesniedza viņam pienācīgu apgaismību. Es nevaru viņam pārmest to, ka viņš pēc septiņām nedēļām mums vispieklājīgākajā manierē mudināja pamest šo mājokli. Nudien, es brīnos, ka viņš mūs tik ilgi pacieta – precīzāk sakot, pacieta tēvu, kura nebeidzamā soļošana, kas palīdzēja ierobežot opija tinktūras patēriņu, nepārprotami tracināja Viņa Gaišību.
Pirms vairākām dienām dziļi naktī, kad Svētā Jēkaba baznīcas zvani nosita trīs, es nokāpu uz balles zāli, lai aizvestu prom tēvu, kurš soļoja turp un atpakaļ – dipoņa atbalsojās visā savrupmājā.
Apstājusies turpat aiz balles zāles durvīm, es pamanīju lordu Pālmerstonu mājastērpā. Viņš ar trijžuburu svečturi rokā sirdīgi uzrunāja tēvu.
– Dievs tēvs, cilvēk! Vai tad jums no opija nenāk miegs?
– Gluži pretēji. Saskaņā ar braunismu…
– Braunismu? Kas tas, pie velna?
– Džons Brauns šo savu medicīnas sistēmu radīja Edinburgas universitātē. Varbūt jūs, milord, studēdams šajā universitātē, esat dzirdējis par viņa darbu “Elementa Medicinae”?
– Es neko neesmu dzirdējis par kaut kādu braunismu. – Šī teorija vēsta, ka ārsti pārspīlē un padara medicīnu sarežģītāku vienkāršo cilvēku priekšstatos, lai viņus maldinātu un iedvestu viņiem bijību pret ārstu dižajām zināšanām.
– Sevi par pārspīlēti zinošiem uzskata ne tikai ārsti, bet arī juristi un politiķi. Beidzot jūs esat sācis jēdzīgi spriest, – piezīmēja lords Pālmerstons.
Stāvēdama tumšajā gaitenī pie zāles un vērodama sarunbiedrus, es piepeši jutu kādu nostājamies man līdzās un iztrūkos. Aši pagriezusies, es ieraudzīju, ka man piebiedrojusies lēdija Pālmerstone. Nama saimnieka svečtura mestā gaisma ļāva sazīmēt viņas grumbainos, satraukuma pilnos sejas vaibstus. Es gaidīju kundzes pārmetošo skatienu par noklausīšanos, taču viņas sejas izteiksme drīzāk pauda bažas par Viņa Gaišības dompilno bezmiegu, gluži tāpat kā es raizējos par tēvu.
Mēs pamājām ar galvu viena otrai un pievērsām uzmanību sarunai, kas risinājās balles zālē.
– Milord, Brauna medicīnas sistēma uzskata, ka slimības izraisa vai nu pārāk liels, vai pārāk mazs kairinājums. Kad šie pretstati ir līdzsvarā, cilvēks ir pie labas veselības, – tēvs turpināja klāstīt.
– Patlaban… – lords Pālmerstons nolika svečturi uz galda, un viņa balsī bija dzirdams pārgurums. – …es