Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta
Читать онлайн книгу.
klubos, pasāka vēlu nākt mājās, apmeklēt zirgu skriešanās sacīkstes. Un tad viņš atlaida palīdzes. – Māte stāvēja nekustīgi, ar cieši sakniebtām lūpām. – Flosija palūkojās grīdā, paknibinādama no muslīna izlīdušu diega galu. – Es esmu dzirdējusi tevi raudam, mammu, un esmu pietiekoši liela, lai saprastu, ka mūsu mājās kaut kas nepavisam nav kārtībā.
– Šobrīd mums ir grūts periods. Tāpat kā visiem. – Mātes balss notrīcēja.
Nolikusi šuvekli malā, Flosija piecēlās. – Taču tā nevajadzētu būt. Tavs rūpals plaukst, tāpat kā agrāk tēva frizētava, taču viņš to tikpat kā vairs neatver. Viņš tikai ņem mūsu nopelnīto naudu un notērē.
– Viņš pieteica tevi Lietišķās mākslas skolā.
– Tikai tāpēc, ka tu viņu piespiedi to izdarīt. Un es nejutos vainīga par to tikai tāpēc, ka es pati nopelnīju ikvienu grasi no mācību maksas. – Flosija iekoda lūpā. – Bet es zinu… tikpat droši kā uz sauleslēktu mēs varam paļauties uz to, ka viņš nekad nemainīs savu izturēšanos, kamēr vien mēs visu atdodam viņam. Kāpēc lai viņš to darītu?
– Tavs tēvs ir brīnišķīgs cilvēks.
– Ir. Un es viņu mīlu ļoti, ļoti stipri. Taču tas, ko viņš nodara tev… mums abām… ir nepareizi, un es negribu to atbalstīt. Ja tu gribi nostrādāties līdz nāvei un atdot visu viņam, tu, protams, vari tā darīt, taču es gan tā nerīkošos. Ja es strādāju, tad arī paturēšu daļu no nopelnītā.
Māte pienāca viņai klāt un pieklusināja balsi. – Tu maldies.
– Ir laiks, mammu, – Flosija noteica tikpat klusā balsī. – Jau sen ir laiks.
Nākamajā mirklī māte iecirta viņai pļauku.
Ieelsusies Flosija atkāpās un aizsedza sāpošo vaigu. Acīs sariesās asaras. Vēl nekad mūžā neviens no vecākiem nebija pacēlis roku pret viņu.
– Mēs esam sievietes. – Mātes rokas drebēja. – Tu drīksti lasīt visu, ko vien vēlies par nesievišķīgajām sievietēm, kuras grib, lai pret viņām izturētos kā pret vīriešiem, taču, lai kā mēs censtos, nekas negrozīs faktus. Mēs neesam vīrieši. Neesam tagad un nekad arī nebūsim. Un, ja tās sievietes nepiesargāsies, tad var dabūt prasīto. Kas tad notiks ar mums visām? Vai tu gribi pati kraut koferus ratos? Šķūrēt sniegu no ietves? Vadīt pajūgu ar sešiem zirgiem? Cīnīties karā? Valkāt bikses? Nu, es to nevēlos un necietīšu tādas sarunas šajā mājā. Vai esmu izteikusies pietiekoši skaidri?
Vēl aizvien saķērusi vaigu, Flosija nepievērsa uzmanību asarām, kas plūda caur pirkstiem. – Pilnīgi skaidri.
Viņa pagriezās, izskrēja ārā no istabas un metās augšā pa kāpnēm. Iekritusi gultā, meitene paslēpa seju spilvenā un šņukstēja. Ne tikai par sevi, bet arī par māti un visām citām sievietēm, kuras nesaprata, ka vīrieši – pat tie, kuri viņas mīlēja, – stipri nopūlējās, lai noturētu daiļo dzimumu pakļautībā un pilnīgā pazemībā.
2
Flosija piemiedza acis, padarīdama priekšplānā stāvošo sievieti par ēnu, krāsu akcentu un pustoņu sakopojumu. Modele bija jauna un sēdēja pavisam nekustīgi augstā ozolkoka krēslā, sakrustojusi potītes, ielikusi rokas klēpī. Viņas vienkāršā zaļā kleita ar balto mežģīņu apkaklīti veidoja brīnišķīgu kontrastu ar kuplajiem tumšajiem matiem.
Iemērkusi otu terpentīnā, Flosija paraudzījās uz pārējiem mākslas skolas audzēkņiem, no kuriem daži bija vīrieši, bet lielais vairums – sievietes. Virs apģērba viņi bija uzvilkuši ar krāsu nošķiestus virsvalkus un klusītēm strādāja, kamēr viņu skolotājs, mākslinieks, kura gleznas tika pārdotas mākslas galerijās visā Ņujorkā, apstaigāja telpu un klusītēm izteica ierosinājumus.
Vispirms Flosija notīrīja otu ar lupatu, tad izvēlējās no paletes safīra zilo krāsu un sajauca to ar koši sarkano. Viņa vēl aizvien nespēja noticēt tam, ka tēvs neļaus viņai šurp atgriezties pēc Jaungada. Flosija bija klusībā cerējusi, ka līdz Ziemassvētkiem viņš mainīs domas, taču šī diena bija pienākusi un pagājusi saspringtā pieklājībā. Tēvs viņai bija uzdāvinājis krāsas un audeklus. Protams, Flosijai patika dāvanas, taču kopš mātes pļaukas viss bija mainījies. Tajā brīdī visa bērnība bija attālinājusies no viņas gluži kā čūska, kas nometusi ādu. Māte pārsteidzīgo rīcību nožēloja gandrīz uzreiz, pati būdama šausmās par izdarīto, un pēc īsa brīža sekoja Flosijai uz istabu. Viņas bija apskāvušās, abas viena otrai atvainojušās, abas jutušās satriektas. Tas bija padarījis viņas tuvākas nekā jebkad, taču gluži citādā veidā – pieaugušākā, sievišķīgākā veidā.
Tomēr Flosija bija nolēmusi, ka pienācis laiks rīkoties. Ar straujiem otas triepieniem viņa uzvilka tumšas ēnas virs uzzīmētās rokas, tad pielaboja matu augšanas līniju un piekoriģēja zodu. Viens bija izlemt, ka viņa vēlas būt viena. Gluži kas cits – sameklēt darbu, it īpaši tad, ja nebija iespējams saņemt vecāku padomu. Viņa ieprātojās par to, cik pelna uz platformas sēdošā modele.
Telpu pāršalca murdoņa. Flosija paraudzījās uz durvīm, pie kurām bija piesteidzies pasniedzējs Koksa kungs, lai apsveicinātos ar ienākušo pāri.
– Tifanij, – viņš sacīja. – Velns parāvis, kāds pārsteigums! Nezināju, ka atnāksiet.
“Tifanijs?” Flosija pabrīnījās. “Jādomā, ka ne jau tas Tifanijs no dārglietu impērijas. Taču nē, šim vīrietim varētu būt aptuveni četrdesmit gadu. Viņš nav pietiekoši vecs, lai būtu īstais. Un sieviete viņam līdzās noteikti nav ģērbusies tā, kā pieklātos Tifanija sievai. Lai arī muslīna blūze un melnie zīda svārki ir glīti, tie nepavisam neizskatās tādi, kādus šuj mana māte.”
– Atvainojiet, ka ielaužamies. – Tifanija brūnie mati izspruka brīvībā, tiklīdz viņš noņēma katliņcepuri.
– Blēņas. Jūs esat laipni gaidīts jebkurā laikā. – Koksa kungs noslaucīja savu gaļīgo roku virsvalkā un pastiepa to, melnajām ūsām notrīsot smaidā.
Abi sarokojās. – Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Driskolas kundzi. Viņa vada manu sieviešu nodaļu. – Viņš pagriezās pret sievieti. – Tas ir Kenjons Kokss. Mēs kopā gleznojām Nacionālajā dizaina akadēmijā.
“Sieviešu nodaļa? Nodaļa kur? Un Koksa kungs gleznojis kopā ar kādu no Tifaniju ģimenes? Kaut arī šis vīrietis ir pārāk jauns, lai būtu juvelieris, un izšļupst ikvienu izrunāto “s” skaņu, viņa mēteļa piegriezums un smalkais audums neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka viņš ar Tifanijiem ir rados.”
– Priecājos. – Driskolas kundze viegli palocījās, cepures zaļganmelnajām gaiļa astes spalvām notrīcot. Šī sieviete nebija vis nekāda vārgā puķīte un drīzāk atgādināja garkātainu ziedu salīdzinājumā ar Koksa kunga ozola stumbram līdzīgo stāvu. Flosiju allaž bija pārsteidzis tas, kā cilvēks ar tādām auguma proporcijām spēj gleznot tik smalki kā Mikelandželo.
– Par ko mums tāds gods? – Koksa kungs jautāja.
Tifanijs uzmeta viņu mēteļus uz veca koka krēsla atzveltnes. – Mēs gribētu apskatīt jūsu audzēkņu darbus, ja jums nav iebildumu.
Koksa kunga acis viegli iepletās. – Bez šaubām. Vai jūs interesē kaut kas konkrēts?
Driskolas kundze devās uz vienu telpas malu, kamēr Tifanijs un Kokss sāka lēnām apstaigāt otru. Viņi paraudzījās uz vīriešu darbiem, taču apstājās un nopētīja sieviešu paveikto.
– Jā, – Tifanijs sacīja. – Jūs droši vien būsiet dzirdējuši,