Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta
Читать онлайн книгу.
varētu būt tik lieliska ēstgriba kā tev, un tikai tāds varētu gulēt astoņas stundas katru nakti. Tu nepagūsi ne attapties, kad būsi apprecējusies, un tad tu redzēsi, ka bērnu audzināšana sniedz daudz lielāku gandarījumu par audeklu, kas piekarināts pie sienas kādā vecā un putekļainā muzejā.
Klausoties Flosija saspringa. Āda viņai ap muti savilkās. Pacēlusi karotīti līdzās pudiņa trauciņam, viņa to novietoja pilnīgi taisni. – Streika dēļ Tifanija kungs ir palicis bez saviem stikliniekiem un stikla griezējiem. – Māte iebakstīja viņai zem galda. Flosija neskatījās uz mātes pusi. – Viņam ir vajadzīgs kāds, kas palīdzēs pabeigt stikla vitrāžas ekspozīcijai, ar kuru viņš piedalās Vispasaules izstādē.
– Flosij, – māte nošņācās.
– Viņš piedāvāja man un vēl piecām meitenēm vīriešu darbus.
– Es esmu pārliecināts, ka tu atteicies. – Tēvs noslaucīja muti ar servjeti. – Brīnišķīgs saldais ēdiens, dārgā. Vienkārši brīnišķīgs.
– Piedāvājumu es pieņēmu un sākšu strādāt otrajā janvārī. – Tādā gadījumā tu viņam uzrakstīsi ļoti jauku zīmīti un pavēstīsi, ka tava palīdzība ir vajadzīga mājās. – Tēvs uzmeta viņai mīļas iecietības pilnu skatienu.
– Nē, es izvācos no mājām.
Noņēmis servjeti, viņš atbīdīja krēslu. – Pietiks pārbaudīt manu pacietību, Flosij. Tu neizvāksies no šīs mājas, kamēr nebūsi apprecējusies. Un tu nekad neiesi strādāt.
– Es pieņemšu darbu, tēt. Vari uz to saderēt tāpat kā zirgu skriešanās sacīkstēs. Izvākšos, tiklīdz būšu sarunājusi istabu pansijā.
Tēvs piemiedza acis, izdzirdot par zirgu skriešanās sacīkstēm, taču vārds “pansija” lika viņam pavisam zaudēt savaldīšanos.
– Pansijā? – Viņš saķēra galda malu un paliecās uz priekšu. – Pansijā? – Viņa balss nodrebēja. – Vai tu esi prātu zaudējusi? Tu nonāksi nopietnās briesmās! Tādas vietas ir iecienījuši apšaubāmas morāles vīrieši. Tu tiksi samaitāta. Neviens godīgs vīrietis vairs tevi negribēs.
Flosija uzsēdās plaukstām, pavēlēdama sev nekrist panikā. – Pasaule mainās, tēt. Daudzas cienījamas sievietes mūsdienās dzīvo pansijās. Avīzēs raksta par sievietēm, kuras kļuvušas par ārstēm un advokātēm, un tamlīdzīgi.
Nākamajā mirklī tēvs uzsita dūri uz galda. Flosija salēcās. Māte iekliedzās.
– Par manu meitu nekad nerakstīs avīzēs, – viņš ierēcās. – Varbūt tikai tad, ja viņa precēsies vai būs mirusi.
– Neviens negrasās rakstīt par mani avīzēs. – Flosija sažņaudza pirkstus.
– Pilnīgi noteikti negrasās, – tēvs turpināja, viņa balsij dunot meitas ausīs. – Tāpēc ka mana meita neies strādāt algotu darbu un nedzīvos pansijā. – Viņš izgrūda pēdējo vārdu tik neganti, it kā runātu par pašu elli.
Flosija iecirta zodu krūtīs. Aiz cieņas pret tēvu viņa negrasījās turpināt strīdu, taču viņš nevarēja neko padarīt, lai meitu apturētu, – un tā nebija pirmā reize, kad Flosija iespītējās. Viņa redzēja, ka tēvs ir pazinis apņēmību meitas sejā.
Viņš nikni novicināja roku. – Dari taču kaut ko, Edīt.
Māte sasita plaukstas. – Flosij, dārgā, padomā! Ja tu to izdarīsi, tad kļūsi par… – Viņa paraudzījās uz tēvu. – …par Moderno sievieti. – Viņa nočukstēja divus pēdējos vārdus tādā nicinājumā, it kā tie varētu aizskart smalkākas ausis. – Tu izvēlēsies vecmeitas dzīvi. Kāpēc lai tu tā rīkotos? Vai tu negribi mīlēt vīrieti? Negribi bērnus, kas krāšņos tavu dzīvi?
Nenoliedzami, Flosija to gribēja. Jau gadiem viņa bija sapņojusi tikai par to, ka reiz izaugs un kļūs par sievu un māti, taču tas bija pirms tam, kad sievietēm tika dotas izvēles iespējas. Tagad viņas ieguva izglītību. Viņas pieprasīja vēlēšanu tiesības. Viņas pat sāka strādāt profesijās, kas agrāk nebija pieejamas. Tomēr, lai paturētu šādu darbu, viņām nācās palikt neprecētām.
Flosiju pārņēma pilnīga skaidrība un miers. Pleci atslāba. “Ja es visu atlikušo mūžu nodzīvošu kā vecmeita, tad pilnīgi noteikti ne tēva mājā, kur nopelnītā alga nepiederēs man. Turklāt – kurš gan ir dzirdējis par Moderno sievieti, kas dzīvotu kopā ar vecākiem? Nē, ja es gatavojos kļūt par Moderno sievieti šī vārda patiesajā nozīmē, man ir jāaiziet. Cita ceļa nav.” – Es labprāt gribētu bērnus, māt, taču nespēju priecāties par vīru, kurš atņems man nopelnīto naudu un turēs mani īsā pavadā, jo uzskatīs, ka labāk zina, kas nāk man par labu.
Māte noelsās vien.
Tēvs tumši piesarka. – Viņš zinās, kas tev nāk par labu!
Noteikti.
Tobrīd Flosija nodūra galvu, notrauca no svārkiem maizes drupaču un iemeta to savā tukšajā pudiņa šķīvī.
– Labi, labi, – tēvs noskaldīja, saberzējis degunu. – Vari strādāt pie Tifanija, taču, pie visiem svētajiem, tu paliksi dzīvot te, mājās!
Flosija izslēja zodu un palūkojās uz punktu virs mātes galvas. – Piedod, tēt. To es nevaru.
Saraustīti ievilcis elpu, viņš atglauda matus un savilka rokas dūrēs, ar šo žestu izjaukdams savu nevainojamo izskatu. Flosija sajuta patiesas raizes par viņa veselību. “Jādomā, ka mana rīcība nevar izraisīt sirdslēkmi. Nē, nē. Saņemies!”
Pēc saspringta brīža tēvs nolaida rokas, un viņa vaibstos parādījās nogurums. Mati bija izslējušies gaisā nelīdzenos kušķos. – Mēs ar tavu māti visu mūžu esam rūpējušies par tevi, mācījuši tevi, skolojuši tevi, uzmundrinājuši tevi, mīlējuši tevi, dažkārt pat lutinājuši tevi. Mēs ieguldījām visu… pilnīgi visu, lai sagatavotu tevi sievas un mātes lomai. Tu esi vienīgā, kas mums ir, Flosij. Kāpēc gan pēc visa, ko mēs esam devuši, tu gribi mums to nodarīt?
Acis Flosijai pieplūda ar asarām, rīkle sažņaudzās. – Vai tu baidies, ka man neizdosies, tēt? Vai tu baidies, ka jums nāksies par mani kaunēties?
Viņš uzmeta meitai skumju skatienu. – Nē, maziņā, es baidos no tā, ka tev varētu izdoties. Patiesībā es zinu, ka tev izdosies. Tu esi tik skaista un talantīga, un gudra… patiesībā pārāk gudra sievietei. Tik gudra, ka Tifanijs varētu saprast, pie kā ir ticis, un padarīt tevi par savu vitrāžu dizaineri. Tad tu vairs nekad neatgriezīsies mājās.
Flosijai sirdī uzbangoja mīlestība pret tēvu. Viņa neuzdrošinājās pateikties par nemainīgo ticību sev, taču tā iesvēla siltumu līdz pat papēžiem. – Vai tas, ka es kļūtu par Tifanija dizaineri, liktu tev kaunēties?
Sakniebis lūpas, tēvs nopētīja savus nevainojamos roku nagus. – Nē, patiesībā es justos gluži lepns par tevi. Iztēlojies, ka mēs aizejam uz baznīcu un stāstām cilvēkiem mums līdzās, ka mūsu meita ir izdomājusi tās logu vitrāžas. – Viņš sapņaini pasmaidīja. – Ja tu tās izdomātu, būtu labi. Tāpat kā gleznošana ir piemērota dāmai ar tavu izcelšanos. Taču, mīļo meitenīt, kā lai mēs paskaidrojam to, ka tu esi atteikusies no uzdevuma, kam Dievs tevi radījis? Un tas viss tikai darba dēļ? It īpaši tāda darba, kur tev jālodē alva un jāgriež stikls? Tas ir vīrieša, nevis sievietes darbs. – Sāpes viņa acīs lika Flosijas apņēmībai sašķobīties. – Iespējams, mēs varētu noslēpt tavu nodarbošanos… tas ir, ja tu dzīvotu mājās. Pēc tam, kad tu kļūtu par dizaineri… ja vien tu vēl aizvien vēlētos dzīvot citur, mēs varētu par to padomāt.
– Es