Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta
Читать онлайн книгу.
uz mājām, un tas bija izraisījis viņā jaunus aizrautības un entuziasma uzplūdus.
– Ja es dzīvotu pansijā, – viņa sacīja, – man pirmoreiz mūžā būtu māsas un brāļi, un es vienmēr, vienmēr esmu tādus vēlējusies.
Māte aizsedza muti ar roku, un pirmīt acīs sariesušās asaras izsprāga laukā.
Tikai ar nokavēšanos Flosija saprata, kā māte to varētu uztvert. – Nē, mammu, es nedomāju…
Atgrūdusi krēslu, māte nometa servjeti uz galda un izskrēja no istabas.
Flosija dzīrās piecelties no krēsla, bet tēvs viņu apturēja, satverot aiz delma. – Nē, maziņā, pēc brīža es ieiešu pie viņas. Apsēdies, un pieliksim punktu šai sarunai.
Viņa atkal atslīga krēslā. – Es negribēju viņu kritizēt.
– Skaidrs, ka negribēji, taču tavai mātei liekas, ka viņa ir mani pievīlusi. Es esmu viņai tūkstošiem reižu teicis, ka man pietiek ar tevi, pat vairāk nekā pietiek. Tu esi vairāk, nekā ikviens tēvs jebkad varētu cerēt, taču mammai, šķiet, nekad nav ienācis prātā, ka viņa būtu pievīlusi tevi.
– Bet viņa nav mani pievīlusi.
– Tad kāpēc šī piepešā vēlēšanās tikt pie brāļiem un māsām?
Uzlikusi elkoni uz galda, Flosija atbalstīja pieri rokā. Tā nebija piepeša vēlēšanās. Šī vēlēšanās bija viņu pavadījusi visu mūžu. – Tas viss ir tik sarežģīti!
– Gan mēs to nokārtosim, taču tev ir jābeidz runāt tās muļķības par pansiju.
– Ak, tēt. Vai tu nesaproti? Es gribu izplest spārnus. Es gribu redzēt, ko nozīmē būt vienai pašai, piederēt pie lielas ģimenes. Ja es pārcelšos uz pansiju, tad tas viss man kļūs pieejams.
– Ja tu pārcelsies uz pansiju, tev pieejama kļūs tikai netīra lupata uz pusdienu gada, ar cūku sariem piebāzts matracis un notraipīta gultasveļa ar neizmazgājamu smaku, nemaz nerunājot par neiznestiem naktspodiem un netīrām izlietnēm.
“Vai tēvs maz zina, kurš mazgā viņa gultasveļu, kurš iznes naktspodu un kurš tīra izlietni?” Flosija iedomājās.
– Cik Tifanijs tev maksās? – tēvs jautāja.
– Piecus dolārus nedēļā.
– Tādā gadījumā tu nevarēsi atļauties pansiju, ja vien negribēsi dzīvot ar kādu vienā istabā, un tas nozīmē, ka otrā gultā gulēs cilvēks, kuru būsi izvēlējusies nevis tu pati, bet saimniece. Un ja nu viņai būs nejauks raksturs?
– Un ja nu nebūs? Ja nu viņa būs… – “Kā māsa,” Flosija klusībā pabeidza teikumu.
Tēvs viņu uzlūkoja. – Tu to darīsi, vai ne? Lai ko es teikšu, lai kā tas aizskars mani un tavu māti un lai ko mēs būsim darījuši tavā labā.
– Man ļoti žēl, – Flosija atbildēja. – Es to nespēju tev izskaidrot, taču esmu pieņēmusi lēmumu. Man ļoti noderētu tava palīdzība pansijas atrašanā, taču, ja tu man nepalīdzēsi, man to nāksies darīt pašai. Bet es to darīšu, tēt.
Tomēr Flosija nezināja, kā to darīs. Pārējās meitenes no Lietišķās mākslas skolas jau dzīvoja pansijās, kurās nebija brīvu vietu, vai arī grasījās palikt mājās, taču, jo vairāk Flosija domāja par pansiju, jo lielāku prieku viņā iesvēla šī doma. “Man nevajadzēs nevienam atskaitīties. Nevienam. Ne tēvam. Ne mātei. Pat ne vīram. Es būšu Modernā sieviete, pilnīgi cits cilvēks.”
JAUNĀ IEMĪTNIECE2
“Ekstravagantas galantērijas un kažokādām apmalotu drānu virpulī jaunā iemītniece iebrāzās pa atvērtajām durvīm.”
5
Ekstravagantas galantērijas un kažokādām apmalotu drānu virpulī jaunā iemītniece iebrāzās pa atvērtajām durvīm. Viņai aiz muguras nāca saimnieks, Klausmeiera kungs, kurš, uzvēlis mugurā milzīgu lādi, spēra lēnus un piesardzīgus solīšus. Sniegs bija izmērcējis viņa apdilušo brūno bikšu galus un rēgojās uz naglotajiem zābakiem. “Vai Klausmeiers beidzot būs ķēries pie lieveņa šķūrēšanas?” Rīvs Vailders iedomājās. “Tad jācer, ka lādes nešana nebūs viņu tik ļoti nogurdinājusi, lai viņš atteiktos no pienākuma.” Pansijas saimnieks bija izbijis īrnieks, kurš bija nokārtojis savas maksājumu saistības, apprecot saimnieci. Klausmeiers kļuva par viņas trešo vīru, un pansija tādējādi trešo reizi mainīja nosaukumu. Vislabāk viņam patika gulšņāt istabā un nepakustināt ne pirksta, lai palīdzētu darbos. Viesiem Klausmeiers rādījās reti.
– Labdien! Vai jūs būtu Lovas jaunkundze? – Jaunās iemītnieces balss bija jūsmīga, ar nevainības un aizrautības piedevu. Rīvs gaidīja, ka viņa dosies augšā pa kāpnēm, jo visas pirmā stāva istabas bija aizņemtas. Tomēr viņa apstājās pie Lovas jaunkundzes istabas. Tā atradās tieši blakus viņa istabai.
– Jā, es esmu Lovas jaunkundze. Jūs laikam būsiet Džeinas jaunkundze, “Tifanija” meitene.
Visa māja runāja par “Tifanija” meiteni, kura gatavojās apmesties pie viņiem. Rīvs gan bija paturējis savas domas pie sevis. Viņš nejutās drošs par to, ka “Tifanija” sievietes varētu tikt galā ar uzticēto darbu, taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņas nodarīja ļaunu vairāk nekā simts vīriešiem, kuri streikoja, lai panāktu īsāku darbalaiku un lielākas algas.
– Jā, es esmu Džeinas jaunkundze, bet, ja mēs būsim istabas biedrenes, jums jāsauc mani par Flosiju.
“Istabas biedrenes?” Rīvs nobrīnījās. “Lovas jaunkundze ir piekritusi izmitināt vēl vienu meiteni?”
– Tādā gadījumā sauc mani par Eniju Bellu.
– Enabella Lova?
– Enija Bella Lova. Mani nokristīja par godu abām vecmāmiņām, Enijai un Bellai.
– Ak, vai tas nav burvīgi? Mans vārds ir saīsinājums no Florensas, taču neviens mani tā nesauc, paldies Dievam. – Viņa apklusa. – Ak kungs! Ceru, ka tev nav nevienas tuvinieces vārdā Florensa. Skaidrs, ka es negribēju tevi apvainot. Kur lai Klausmeiera kungs noliek manas mantas?
Pamatīgs būkšķis norādīja uz to, ka viņas lāde tiek nolikta vēl pirms atbildes saņemšanas.
– Ak, pateicos jums, ser! Liels paldies!
Klausmeiers iestiepa iekšā vēl trīs lādes. “Dieva dēļ, cik daudz drēbju gan pieder vienai sievietei? Un kur gan viņa tās liks tik mazā istabiņā?” Rīvs prātoja.
Viņam nenācās ilgi gaidīt atbildi, jo mantu izkravāšana sākās, un pēc lādes iztukšošanas Klausmeiers izstiepa to atkal ārā. Tad, kad Rīvs jau gaidīja, ka viss norimsies, vīrs ienesa vēl arī grāmatplauktu, šūpuļkrēslu, lampu, mākslinieka molbertu, nelielu galdiņu, vairākas gleznas, misiņa galvgali un trīs paklājiņus.
“Elle un Indija, nu Klausmeiers nemūžam netiks galā ar lieveņa šķūrēšanu! Pēdējo divu stundu laikā viņš bija nostrādājies vairāk nekā iepriekšējos divos gados. Bet ļaunākais ir tas, ka Lovas jaunkundzes istabas durvis visu šo laiku stāvēja vaļā.”
– Cik skaistas kleitas! – Apbrīna Lovas jaunkundzes balsī jau robežojās ar skaudību. – Es nekad neesmu redzējusi tik skaistus apģērbus tādā tuvumā!
– Mana māte ir šuvēja un strādā ar bagātām klientēm. Savas idejas viņa izmēģina ar maniem tērpiem.
– Ak, droši vien