Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
jau jūs zināt, Niks atgriezīsies Sidnejā tikai svētdienas rītā. Pats par sevi saprotams, ja atgadīsies kaut kas tāds, ko nekādā ziņā nevar atlikt, es varu pamēģināt ar viņu sazināties, tomēr patiešām būtu labāk, ja man nevajadzētu viņu traucēt. Viņa darba grafiks ir ārkārtīgi spraigs.
– Ak tā. – Kāpēc šī sieviete izturējās tik ļauni? Viņas acīmredzot bija pazīstamas. Ko gan Alise viņai bija varējusi nodarīt, ja viņa šai sievietei tik ļoti nepatika?
– Nu, Alise, vai to var atlikt vai ne?
Viņa to nebija tikai iztēlojusies; klausulē bija dzirdams īsts naids. Alises galva iesāpējās vēl vairāk. Viņai gribējās iesaukties: “Paklau, kundzīt, es atrodos slimnīcā. Mani atveda šurp ar ātro palīdzību!”
– Būtu labi, ja tu neļautu citiem izturēties pret tevi kā pret kājslauķi, – Elizabete allaž sacīja.
Dažreiz, jau krietnu laiku pēc tam, kad Alise bija aizmirsusi par attiecīgo atgadījumu, Elizabete mēdza noteikt:
– Es visu pagājušo nakti negulēju, domādama par to, ko tev pateica tā sieviete aptiekā. Neticami, ka tu pat neiebildi, – tev nemaz nav mugurkaula! – Alise kā želejas pikucis noslīga uz grīdas, lai apliecinātu, ka viņai nav mugurkaula, un Elizabete norūca: – Ak, dieva dēļ.
Diemžēl ikreiz, kad vajadzēja izturēties pārliecinoši, Alisei bija nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās. Šādas situācijas bija tik negaidītas. Viņai bija vajadzīgas vairākas stundas, lai visu rūpīgi pārdomātu. Vai šie cilvēki patiešām izturējās nejauki, vai arī viņa gluži vienkārši bija pārāk jūtīga? Ja nu viņi no rīta bija uzzinājuši, ka sirgst ar kādu nedziedējamu slimību, un viņiem bija tiesības būt nelāgā omā?
Alise jau grasījās nomurmināt Nika privātajai asistentei kaut ko lūdzošu un nožēlojamu, kad pēkšņi viņas ķermenis pret pašas gribu sāka veikt svešādu darbību virkni. Viņas mugura izslējās. Zods pacēlās. Vēdera muskuļi savilkās. Viņa ierunājās, pati nepazīdama savu balsi. Tā bija saspringta, asa un nepārprotami augstprātīga.
– Nē, to nevar atlikt, – viņa paziņoja. – Tas ir steidzami. Ir noticis nelaimes gadījums. Lūdzu, pasakiet, lai Niks man piezvana, cik drīz vien iespējams.
Pat tad, ja Alise pēkšņi būtu apmetusi trīskāršu atmugurisku salto, viņa nebūtu jutusies vēl vairāk pārsteigta.
Sieviete nopūtās.
– Ļoti labi, Alise, es paskatīšos, ko varu darīt. – Viņas balsī joprojām bija dzirdams gandrīz taustāms nicinājums.
– Es būtu ļoti pateicīga.
Izbeigusi sarunu, Alise izgrūda:
– Govs. Maita. Padauza. – Šie vārdi izlidoja pa mutes kaktiņu kā saindētas skrotis.
Alise norija siekalas. Nu, tas jau bija vēl pārsteidzošāk;
viņa runāja kā tetovējumiem klāta meitene, kura ļoti labprāt šad tad ielaidās ķildās.
Mobilais telefons viņas rokā iezvanījās, un viņa satrūkās.
Tas noteikti ir Niks, viņa nodomāja, atvieglojuma pārņemta. Arī šoreiz viņas pirksti paši zināja, kas tiem darāms.
Nospiedusi taustiņu ar zaļo telefona simbolu, Alise sacīja:
– Nik?
Bērna balss dusmīgi noprasīja:
– Mammu?
PIEKTĀ NODAĻA
Šodien jūtos nedaudz aizkaitināta. Ceru, ka piedosiet, ka es tā “cepos”– kā tagad mēdz teikt jauni ļaudis. (Šis vārds man patiesībā šķiet neciešams, taču tāda izrunāšanās ir tik lipīga!)
Kā jau daudzi no jums zina, šeit, “Miera mežā”, es esmu sabiedriskās komisijas priekšsēdētāja. Jau vairākus mēnešus mēs organizējam “Ģimenes talantu vakaru”. Tas notiks nākamajā trešdienā. Mūsu ģimeņu locekļi – bērni, mazbērni un tā tālāk – uzstāsies ar visdažādākajiem priekšnesumiem. Vakaram vajadzētu būt ļoti jautram! Nu, bez šaubām, daži priekšnesumi izskatīsies mokoši, tomēr tie vismaz ļaus mums uz brīdi aizmirst par artrītu.
Šodien mūsu sabiedriskās komisijas apspriedē uzradās jauns iemītnieks. Es allaž ļoti labprāt uzklausu jaunas, svaigas idejas un tāpēc ar vislielāko prieku laipni sagaidīju “X kungu”. (Šaubos, vai kāds no “Miera meža” lasa manu blogu – lielākā daļa šo mīļo večuku no interneta neko nesaprot – tomēr, pieminot vārdus, man vajadzētu uzmanīties.)
X kungam bija vesels lēvenis priekšlikumu.
Ģimenes talantu vakarā tiks pasniegta tēja, kafija, sviestmaizes un plācenīši. X kungs ierosināja, ka mēs varētu izveidot kokteiļu bāru. Teica, ka reiz esot veselu gadu vadījis bāru kādā Karību jūras salā un spējot pagatavot kokteili, no kura man “garantēti aizbrauktu jumts”. Es nejokoju. Tieši tā viņš arī runā.
Tad viņš ieminējās, ka pazīstot kādu meiteni, kas gan gluži neesot viņa ģimenes locekle, bet vai viņa tomēr drīkstēšot uzstāties? Es atteicu – protams. Viņš secināja, ka tas esot brīnišķīgi, jo viņa protot izklaidēt ar “deju ap stieni”. Visi vīrieši uzsita sev pa ceļgaliem un ierēcās smieklos. Tas nav smieklīgi, ļaudis! Tas ir necienīgi attiecībā pret sievietēm. Neķītri. Pat dažas sievietes sāka smieties. Rita smējās kā traka. Viņai ir vecuma vājprāts. Bet tomēr!
Tas bija pavisam dīvaini. Mani pārņēma ārkārtīgi smieklīga un apkaunojoša vēlme izplūst asarās. Pēkšņi es atkal jutos kā pirmo reizi nostājusies klases priekšā pēc skolotāju koledžas beigšanas. (Ja neesat izlasījuši sadaļu “Par mani”, tad es divdesmit gadus mācīju matemātiku. Desmit gadus biju direktora vietniece. Vēl desmit biju direktore. Visu savu dzīvi esmu ziedojusi izglītības sistēmai.) Manā klasē bija kāds zēns vārdā Frenks Nīrijs. Es vēl aizvien atceros viņa viltīgo seju. Gudrs, tomēr nevaldāms. Viņš nemitīgi izmeta kādu joku. Smīdināja citus puikas. Es jutos tik nopietna un garlaicīga. Kā vecmeitās palikusi krustmāte.
Protams, katrā klasē vienmēr ir kāds Frenks Nīrijs, un drīz vien es iemācījos viņus briesmīgi nobiedēt. Tomēr tai pirmajā gadā, kad biju vēl jauna un zaļa, Frenks Nīrijs lika man sajusties tik nopietnai. Arī šodien es jutos tieši tāpat.
Un tomēr man piemīt ļoti laba humora izjūta, ļaudis! Es protu novērtēt labus jokus, nudien! Bet dejas pie stieņa! Nevienam no jums tas taču nešķiet smieklīgi, vai ne?
Nu, un nākamais sabiedriskā kluba darba kārtības punkts bija tas diezgan pretrunīgais izbraukums, kuru es pieminēju savā pēdējā ierakstā. (Jums visiem par to noteikti bija daudz kas sakāms! Es daudziem uzkāpu uz varžacīm!).
Man radās sajūta, ka X kungs šajā konkrētajā jautājumā mani noteikti neatbalstīs, un, tik tiešām,
Ak vai, esmu tik uztraukta. Mani nupat iztraucēja telefona zvans. Mana “meita” Barba paziņoja bēdīgus jaunumus, ka mana “mazmeita” Alise ir nelāgi pakritusi tajā sporta zālē, ko viņa mēdz apmeklēt (manuprāt, pārāk bieži), un tagad atrodas slimnīcā. Visvairāk es uztraucos tāpēc, ka Alisei pēdējā laikā ir nācies pārdzīvot tik grūtus brīžus, un tā tikai viņai vēl trūka. Cik var noprast, Alise pēc galvas traumas ir zaudējusi atmiņu un ir pārliecināta, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads. Kaut kas traks. Esmu pārliecināta, ka drīz vien viņa atkal visā pilnībā atgūs atmiņu, taču tik lielas raizes patiešām liek palūkoties