Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
eksemplāru skaits: 4
Alise vēlreiz apgrieza fotogrāfiju un apskatīja visus trīs bērnus.
Es jūs nekad mūžā neesmu redzējusi.
Viņas ausīs kaut kas tālumā dūca; viņa juta, ka elpo īsi un sekli, viņas krūtis cilājās tik strauji, it kā viņa atrastos augstu virs jūras līmeņa. (“Ak, tas bija tik jocīgi! Es skatījos uz to fotogrāfiju, vai zināt, ar trim bērniem? Un tie ir manis pašas bērni! Un es viņus pat nepazinu! Cik smieklīgi!”)
Telpā ienāca agrāk neredzēta medmāsa, uzmeta Alisei ašu skatienu un paņēma mapi, kas bija piestiprināta viņas skrituļnestuvju kājgalī.
– Lūdzu, piedodiet, ka jums vēl aizvien nākas gaidīt. Priekšniecība apgalvo, ka jau pēc dažām minūtēm jūs tiksiet pie brīvas gultas. Kā jūs jūtaties?
Alise ar neprātīgi trīcošiem pirkstiem pieskārās galvai.
– Vai zināt, es nekādi nespēju atcerēties savas dzīves pēdējos desmit gadus. – Viņas balss histēriski iedrebējās.
– Manuprāt, mēs varētu pamēģināt noorganizēt jums tasi gardas tējas un sviestmaizes. – Medmāsa palūkojās uz fotogrāfiju, kas bija nolikta Alisei klēpī. – Jūsu bērni?
– Cik var noprast, jā, – Alise atteica un viegli iesmējās. Viņas smiekli pārvērtās šņukstā, asaru garša mutē šķita tik pazīstama, un prātā iešāvās doma – izbeidz! Man ir tik ļoti, ļoti, ļoti apnicis raudāt –, bet ko tas vispār nozīmēja, jo viņa nebija tā raudājusi kopš bērnības, un vispār viņa nemaz nespēja pārstāt raudāt arī tad, ja būtu gribējusi.
SESTĀ NODAĻA
Pēcpusdienas tējas pārtraukuma laikā es piezvanīju Benam uz mobilo telefonu, un viņš, pārkliegdams trokšņainas čalas, kas izklausījās kā divdesmit, nevis trīs bērnu saceltas, paziņoja, ka ir aizbraucis uz skolu pēc bērniem un tagad ved viņus uz peldēšanas nodarbībām. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts, ka ir neiespējami nokavēt kaut vai tikai vienu peldēšanas nodarbību, jo Olīvija nupat esot kļuvusi par krokodilu, pīļknābi vai kaut ko tamlīdzīgu, un es izdzirdēju Olīvijas mutuļojošos smieklus, kad viņa sauca: “Par DELFĪNU, nejēga tāds!” Varēja dzirdēt, kā Toms, kurš noteikti sēdēja priekšā līdzās Benam, monotoni skaita: “Tagad tu par pieciem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu par četriem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu brauc par diviem kilometriem LĒNĀK, nekā noteikts ātruma ierobežojumā.”
Bens izklausījās nomocījies, tomēr laimīgs. Jau vairākas nedēļas nebiju viņu dzirdējusi tik laimīgu. Parasti Alise mums nemēdz lūgt (uzticēt) kaut ko tādu kā aizbraukt pēc bērniem uz skolu un aizvest viņus uz peldēšanas nodarbībām, un es zināju, ka Bens par šādu iespēju droši vien ir pilnīgā sajūsmā. Es iztēlojos, kā ļaudis, pie luksofora uzmetot viņiem skatienu, nodomā, ka tas ir parasts tēvs (varbūt drusku lielāka auguma un ar kuplāku bārdu) ar saviem trim bērniem.
Ja es pārāk daudz par to sadomāšos, tas būs ļoti sāpīgi, un tāpēc es tā nedarīšu.
Bens man pateica, ka Toms nupat runājis pa mobilo telefonu ar Alisi, un Toms bija pastāstījis, ka viņa nebija neko teikusi par kritienu sporta zālē un izklausījusies “kā jau mamma, tikai varbūt par desmit vai piecpadsmit procentiem īdzīgāka nekā parasti”. Manuprāt, šobrīd viņam skolā māca par procentiem.
Dīvaini, taču man pat prātā nebija ienācis vienkārši pašai piezvanīt Alisei uz mobilo telefonu. Tāpēc es nekavējoties uzgriezu viņas numuru.
Kad Alise atsaucās, viņas balss izklausījās tik svešāda, ka es to nemaz nepazinu un nodomāju, ka atbildējusi kāda medmāsa. Noteicu: “Ai, piedodiet, es tikai gribēju sazvanīt Alisi Lovu,” un tad atskārtu, ka tā taču ir Alise, un viņa šņukstēja: “Ai, Libij, paldies dievam, tā esi tu!” Viņa izklausījās briesmīgi, patiesībā pat histēriska, kaut ko vāvuļoja par fotogrāfijām un dinozauru uzlīmēm, un sarkanu kleitu, kas viņai nekādi nevarēja derēt, lai gan bija ļoti skaista, un par šausmīgu piedzeršanos sporta zālē, un par to, kāpēc Niks ir Portugālē, un viņa nemaz nezināja, vai ir stāvoklī vai ne, un viņa domāja, ka tagad ir 1998. gads, bet visi pārējie apgalvoja, ka ir divtūkstoš astotais. Es briesmīgi pārbijos. Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi esmu redzējusi vai dzirdējusi Alisi raudam (vai saucam mani par Libiju). Lai gan pēdējā gada laikā viņai ir bijis tik daudz, par ko raudāt, manā priekšā viņa neraud nekad, un pēdējā laikā visas mūsu sarunas norit briesmīgi pieklājīgi un atturīgi, un mēs abas runājam, ak, tik saprātīgās balsīs.
Savā ziņā bija pat labi dzirdēt Alisi raudam. Tas šķita tik īsti. Es viņai jau tik sen neesmu bijusi vajadzīga, un savulaik tā bija tik svarīga manas identitātes daļa – būt lielajai māsai, kura sargā Alisi no visas pasaules. (Man vajadzētu taupīt naudu un pašai veikt sev psihoanalīzi, doktor Hodžes.)
Tā nu es pateicu, lai viņa neuztraucas, ka es tūlīt atbraukšu un pati visu nokārtošu, un es atkal izgāju uz skatuves un paziņoju, ka manā ģimenē noticis negadījums un man jādodas prom, taču mana ļoti spējīgā asistente Leila ņems visu savās rokās, un, kad paskatījos uz Leilu, lai redzētu viņas reakciju, viņa bija piesarkusi un starojoša, it kā nupat būtu sākusi ticēt Dievam. Tātad šajā ziņā viss bija nokārtots.
Protams, tai taču vajadzēja izrādīties tieši Karaliskajai Ziemeļu piekrastes slimnīcai.
Ikreiz, iestūrējot tajā stāvlaukumā, es jūtos tā, it kā būtu norijusi kaut ko milzīgu. Tas ir kaut kas līdzīgs enkuram; tas ir nogājis man lejā pa rīkli un vēderā iepleties uz abiem sāniem.
Vēl kas: debesis vienmēr šķiet tik milzīgas kā liela, tukša čaula. Kāpēc tā? Ikreiz, tuvojoties slimnīcai, man vienmēr jāpaskatās augšup, vai arī varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka jūtos sīciņa un nekur nederīga, vai varbūt tā ir tikai ģeogrāfiskā izvietojuma vaina, dieva dēļ, un ceļš vispirms ved augšup kalnā un tikai tad lejup uz stāvlaukumu.
Esmu braukusi šurp Alises dēļ, es sev atgādināju, izkāpusi no automašīnas.
Tomēr visur, kur vien skatījos, varēja redzēt Benu un mani, tādus kā senāk. Mēs esam tās vietas rēgi. Ja kādreiz dosieties turp, doktor Hodžes, uzmanieties no mums. Mēs, vilkdami kājas, saulainā, ledusaukstā dienā šļūksim gar slimnīcas sienu pa taciņu, kas ved uz stāvlaukumu; man mugurā būs tie neglītie hipiju svārki, ko es nemitīgi valkāju, jo tie nav jāgludina, un es būšu saņēmusi Benu aiz rokas un ļaušu, lai viņš mani ved, bet pati, nodūrusi galvu, skaitīšu savu mantru: “Nedomā par to, nedomā par to, nedomā par to.” Jūs redzēsiet mūs stāvam pie reģistratūras letes un aizpildām veidlapas, un Bens būs man tieši aiz muguras, masēdams man krustus ar gandrīz nemanāmām apļveida kustībām, un sajūta būs tāda, it kā šie apļi kaut kā palīdzētu man elpot – iekšā, ārā, iekšā, ārā – gluži kā ventilators. Tur nu mēs esam, iespiesti lifta dziļumā kopā ar satraukuma pārņemtu ģimeni. Viņu rokas ir pilnas ar ziediem un baloniem ar uzrakstu “Tā ir meitene!”. Mēs abi esam sargājot pilnīgi vienādi aptvēruši sevi ap vidu, kā apskaujot paši sevi, lai viss šis prieks nenodarītu mums pāri.
Pirms nedēļas jums man teicāt, ka tas viss nenosaka manu esību, tomēr tā nav tiesa, doktor Hodžes, tā nav tiesa.
Nedomājiet par to.
Soļodama pa atbalsīm pilnajiem gaiteņiem (klap, klap, klap, skanēja mani papēži, un tā smaka, nu, jums droši vien ir pazīstama tā briesmīgā vārītu kartupeļu smaka, doktor Hodžes; tā piepilda deguna blakusdobumus ar atmiņām par visiem kādreizējiem slimnīcas