Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
verandā. – Gribu, lai snieg! Gribu redzēt, kā viesnīca izskatās ziemā, pavasarī, vasarā un rudenī. Gribu redzēt, kā tā mirdz visos gadalaikos.
– Es uzturēšu viesnīcu kārtībā.
– Zinu. Tu šeit būsi laimīga, Houpa. Gribu, lai šeit būtu laimīga gan tu, gan visi viesnīcas apmeklētāji.
– Es jau esmu laimīga.
***
Houpa turpināja spodrināt virtuves skapīšus un nosprieda, ka sen nav jutusies tik laimīga. Viņai bija dota iespēja darīt labu darbu kopā ar labiem cilvēkiem.
Viņa pacēla galvu un aplūkoja skapīšus, tad nolēma sevi atalgot, vakarā aizejot uz suvenīru veikalu un iegādājoties skaistās bļodiņas, ko bija nolūkojusi. “Tā būs personīga dāvana par godu tam, ka ievācos jaunā dzīvoklī.”
Raiders ienesa kastes.
– Kāpēc sievietēm tik ļoti patīk plaukti? – viņš ierunājās. – Cik daudz plakanu virsmu vienam cilvēkam vajag?
– Tas atkarīgs no tā, – Houpa vēsi atbildēja, – cik daudz priekšmetu cilvēks vēlas tur nolikt.
– Tie ir krāmi, kur krāties putekļiem.
– Dažiem tie ir krāmi, kur krāties putekļiem, bet dažiem piemiņas lietiņas.
– Kur jāliek tavi plaukti piemiņas lietiņām? Man nav daudz laika.
– Atstāj! Vēlāk tikšu galā pati.
– Labi.
Viņš nolika kastes uz grīdas un pagriezās.
Pie durvīm stāvēja Justīne. Viņas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, bet skatiens tik vēss, ka Raidera pleci saguma.
– Atvainojos sava dēla vārdā, Houpa. Būdams sliktā noskaņojumā, viņš aizmirsis manieres.
– Viss kārtībā. Raiders ir aizņemts. Šodien visi ir aizņemti.
– Aizņemtība neattaisno rupjību. Vai ne, Raider?
– Nē, kundze. Es labprāt pielikšu tavus plauktus, – viņš uzrunāja Houpu, – tikai parādi, kur.
– Labi. – Justīne uzmeta dēlam vēl vienu dusmīgu skatienu un devās ārā gaitenī.
– Nu? – Raiders turpināja. – Kur plaukti jāliek?
– Šobrīd šķiet, ka ne jau pie sienas.
Raiders pēkšņi pasmaidīja. Houpa satrūkās.
– Tā kā neko daudz nezinu par piemiņas lietām un vietām, kur tos glabāt, varbūt tomēr vienosimies?
– Atstāj tos šeit, lūdzu! – Houpa atbildēja un norādīja uz durvīm.
Raiders viņu nopētīja, aizāķēdams īkšķus aiz darbarīku jostas.
– Es nebaidos no tevis, bet no mātes gan. Ja nepielikšu plauktus, viņa mani sodīs. Iešu projām tikai tad, kad būsi izvēlējusies vietas, kur likt plauktus.
– Tās jau ir atzīmētas.
– Kur tad?
– Es nomērīju plauktus, izmērīju telpu un atzīmēju vietas plauktiem. – Viņa norādīja uz vietu starp logiem un uz vannasistabu. – Vari ķerties pie darba.
Houpa nometa lupatu un devās projām. Viņa nolēma palīdzēt Ouenam un ļaut viņa nešpetnajam brālim paveikt darbu vienatnē.
***
Eiverija sekoja notikumiem viesnīcā ar īsziņu starpniecību un tiekoties ar Klēru. Kad tūristi aizgāja un klientu pieplūdums aprima, viņa paņēma pārtraukumu, lai ēdamzālē nobaudītu makaronus.
Pagaidām videospēļu automāti klusēja. Pēc vienas vai divām stundām bija gaidāmi skolēni, kuri nāks darbināt trokšņainos aparātus. Eiverija sev atgādināja, ka skolēnu atstātā sīknauda kopā veido lielu summu.
– Es ļoti gribēju atnākt kaut uz minūti un paskatīties. – Viņa norija Gatorade malku. Lai izturētu līdz darba laika beigām, bija nepieciešama enerģija. – Houpa man atsūtīja fotogrāfijas.
– Arī man nebija laika. Tūristi iegriezās arī grāmatnīcā. Paldies Dievam! – Klēra pasmaidīja un niekojās ap salātiem. – Bekets teica, ka inspektors atļāva sākt mēbelēšanu visās telpās.
– Visās?
– Šobrīd telpas ir tukšas, un inspektors vēl atgriezīsies, tomēr viņš atļāva ienest mēbeles. Protams, Houpa vēl nevar ievākties dzīvoklī, bet varam sākt pēdējos darbus.
Eiverija skumji stumdīja makaronus.
– Es negribu palikt malā!
– Eiverij, tam vajadzēs vairākas dienas. Vai pat nedēļas.
– Gribu spēlēties tagad! – Eiverija nopūtās. – Nu labi, ne tagad, jo sāp kājas. Rīt. Varbūt. – Viņa ielika mutē makaronus. – Tu izskaties tik laimīga!
– Katru dienu jūtos arvien laimīgāka. Šorīt Joda izvēmās Mērfija gultā.
– Tas ir jānosvin.
– Noteikti nē, bet Mērfijs prasīja palīdzību Beketam. Tas bija brīnišķīgi.
– Jā, bet es nevēlos dzirdēt sīkumus par suņa vēmekļiem.
– Tas ir svarīgi. – Klēras skatiens mirdzēja. – Esmu laimīga, jo zēni Beketu mīl un viņam uzticas. Tagad viņš ir daļa no mūsu ģimenes. Es precēšos, Eiverij! Man ir paveicies, jo viena mūža laikā esmu mīlējusi un apprecējusi divus lieliskus vīriešus.
– Tu savāci arī manu daļu. Atdod Beku man!
– Nē, es viņu paturēšu. – Klēra papurināja galvu, un astē saņemtie gaišie mati noplīvoja. – Izvēlies kādu no atlikušajiem brāļiem.
– Varbūt es savākšu abus. Šovakar noderētu divi roku pāri. Vēl jāgatavojas Ziemassvētkiem. Kāpēc es allaž iedomājos, ka laika ir vairāk nekā patiesībā?
– Tāpēc, ka tu vienmēr kaut kā pamanies to pastiept. Vai runāji ar brāļiem Montgomerijiem par ēku pretējā ielas pusē?
– Vēl ne. Es to vēl apdomāju. Vai tu runāji ar Beketu?
– Apsolīju, ka nerunāšu. Tomēr man ir grūti. Esmu pieradusi viņam stāstīt visu.
– Mīlestība, salkana mīlestība! – Eiverija nopūtās un izvingrināja nogurušos kāju pirkstus. – Reizēm šķiet, ka tā ir neprātīga ideja. Tomēr…
– Tev ir pa spēkam to paveikt pareizi.
– Tu to saki, lai mani mierinātu, – Eiverija iesmējās, un nogurums viņas sejā nedaudz pagaisa. – Turklāt tu mani mīli. Man jāķeras pie darba. Vai iesi uz viesnīcu?
– Lorija un Šarlīna strādā grāmatnīcā. Es nolēmu viņām uzticēt darbu uz stundu. Pēc tam jāaizbrauc pakaļ zēniem.
– Atsūti man vēl citas fotogrāfijas!
– Sarunāts! – Klēra piecēlās, pārvilka pār gaišajiem matiem vilnas cepuri un uzģērba mēteli trauslajos plecos. – Izgulies, mīļā!
– Protams. Uzreiz pēc darba beigām es kāpšu augšstāvā un gulēšu astoņas stundas no vietas. Līdz rītam! Es savākšu, – Eiverija iebilda, kad Klēra pastiepa roku pēc traukiem. – Tik un tā iešu uz virtuvi.
Viņas atvadījās. Eiverija izvingrināja sāpošos plecus un turpināja darbu.
Septiņos