Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
noliecās, apskāva bērnus un uzsmaidīja Klērai.
– Es esmu vecmāmiņa! – Viņa noskūpstīja visus trīs zēnus uz vaiga. – Tas ir brīnišķīgi!
– Vai varam apskatīt tavu viesnīcu, vecmāmiņ? – Mērfijs lika lietā apburošo smaidu un lielo, brūno acu skatienu. – Lūdzu! Mēs neko neaiztiksim.
– Protams!
– Sāksim no augšējā stāva. – Bekets piegāja klāt un satvēra Klēras roku. – Rajs apakšstāvā izrāda ēdamzāli Ridenūriem. Viņi drīz nāks augšā.
– Vai tu nāksi līdzi, vecmāmiņ? – Harijs paraustīja Justīnes roku. – Mēs gribam, lai tu nāc.
– Kā gan citādi?
– Bekets saka, mēs varēsim te palikt, kad viss būs pabeigts. – Liems satvēra Justīnes otru roku. Mērfijs lūdza, lai Bekets viņu paceļ. – Mēs varēsim gulēt lielā gultā. Vai tu arī paliksi?
– Tā esam nolēmuši. Pirmajā atklāšanas dienā mēs visi te nakšņosim.
Kad viņi devās uz trešo stāvu, Eiverija pieliecās pie Ouena:
– Vai nav ļoti, ļoti skaisti? Klēra un puikas, Klēra un Bekets, Klēra un Bekets, un puikas. Un tava mamma ar viņiem visiem kopā. – Viņa iešņukstējās un piespieda plaukstu pie krūtīm. – Aizkustinoši.
– Viņi novērš mammas uzmanību no manis un Raidera. Es jokoju, – Ouens teica, kad viņa samiedza miklās acis. – Viņa dievina bērnus.
– Laimīgie bērni! Viņiem tagad ir trīs vecmāmiņas.
– Manam tētim viņi būtu patikuši.
– Zinu. – Eiverija paberzēja Ouena muguru. – Viņš labi sapratās ar bērniem. Atceros, kā jūsu mājās notika dārza svētki; tavs tēvs skraidīja apkārt kopā ar mums. Es viņu dievināju. Kad viņš ciemojās pie mana tēta, tad uzrunāja mani: “Čau, Sarkangalvīt, kā sviežas?”
Eiverija nopūtās.
– Šķiet, ka man šovakar ir sentimentāls noskaņojums. Nāc, paskaties, ko izdarījām bibliotēkā!
– Tētis izturējās pret tevi kā pret paša bērnu.
– Ak, Ouen!
– Tiešām! Mūsu tēvi bija kā brāļi, tāpēc tu biji viena no mums. Viņš mums lika tevi pieskatīt.
– Nevar būt.
– Tā bija. – Ouens paraustīja Eiverijas izspūrušo rudo zirgasti un iegāja bibliotēkā. – Oho! Labs darbiņš – un ātri padarīts.
– Mēs strādājām ļoti organizēti, – Eiverija atbildēja un iesmējās. – Tu to jau zini. Te ir jāienes mēbeles, un es ierosināju uzņemt strādnieku fotogrāfiju pagalma verandā. Mēs to ierāmēsim un noliksim šeit. Tagad mēs esam daļa no šī nama vēstures.
– Tev taisnība. Uzņemsim fotogrāfiju.
– Es varu to izdarīt. Varbūt pierunāšu Raideru aizdot man kameru. Dod ziņu, kad visi būs gatavi, un būšu klāt kā likts. Kur Houpa? – viņa prātoja.
– Viņa kopā ar Karolī aizgāja strādāt Nika un Noras numurā.
– Viņa pieliks darbam punktu tikai tad, ja kāds viņu piespiedīs. Ej un piespied viņu! – Eiverija pamudināja Ouenu. – Saki, lai abas ar Karolī nāk vakariņās. Jūs ar Raju droši vien gribat iedzert alu un paēst.
– Esmu gatavs.
– Tad atved Houpu. Tev viņa klausīs. Es iešu brīdināt darbiniekus par gaidāmo klientu pieplūdumu. Iespējams, ka rezervēšu jums tālāko ēdamzāli.
– Mums. Arī tev jāpaēd.
Eiverija uzjautrināti pielieca galvu.
– Vai tu par mani rūpējies?
– Esmu paklausīgs dēls.
– Tikai tad, ja tev tas ir izdevīgi. Tiksimies restorānā!
Viņi šķīrās. Kad Eiverija gāja garām Elizabetes un Dārsija numuram, atskanēja balsis. Viņa nosprieda, ka tie ir apmeklētāji, un atvēra durvis.
Tukšajā istabā pie atvērtajām verandas durvīm stāvēja Mērfijs un sarunājās ar tukšu gaisu.
– Mērfij?
– Čau!
– Čau! Ārā ir auksts. Nedrīkst atvērt durvis.
– Tas nebiju es. Es neko neaiztiku. Viņai patīk iet ārā un skatīties.
Eiverija piesardzīgi piegāja pie durvīm, drebinādamās aukstumā, un pārlūkoja verandu.
– Kam patīk iet ārā?
– Sievietei. Viņa saka, lai saucu viņu par Liziju, tāpat kā Bekets.
– Ak tā. – Eiverija sajuta aukstas baiļu tirpas. – Vai viņa tagad ir šeit?
– Tur ārā, pie margām, – zēns norādīja. – Viņa teica, lai neeju ārā, citādi mamma uztrauksies.
– Viņai taisnība.
– Viņa gaida. – Ja? Ko tad?
– Billiju. Vai iesim ēst picu?
– Jā, drīz. – Eiverija salēcās, jo atvērās durvis uz gaiteni. Viņa vārgi iesmējās, jo istabā ielūkojās Ouens. – Mēs tikai… es nezinu. Mērfij, es dzirdu tavas mammas un Beketa balsis augšstāvā. Ej pie viņiem, labi? Apsoli, ka turēsies viņiem līdzi.
– Labi. Es tikai gribēju satikt Liziju. Viņai patīk parunāt. Atā!
– Pie velna! – Eiverija nolamājās, kad zēns aizgāja. – Es dzirdēju sarunu, tāpēc atvēru durvis. Tomēr šeit bija tikai Mērfijs un atvērtas verandas durvis. Viņš teica, ka sieviete – Lizija – stāv pie margām. Mērfijs viņu redz, un viņi sarunājas. Ouen, es dzirdēju vairākas balsis.
– Nomierinies, ievelc elpu!
Viņš ienāca istabā un aizvēra verandas durvis.
– Sieviete ir tur, ārā. Varbūt pagaidīsim, līdz viņa ienāks iekšā?
– Domāju, ka viņa tiks galā.
– Varbūt viņa jau ir iekšā. – Eiverija iepleta acis un atslīga pret durvīm. – Tas bija tik… tik forši! Mērfijs Brūsters, kurš runā ar spokiem. Viņš teica, ka Lizija gaida kādu Billiju. Man obligāti jānakšņo šajā numurā. Varbūt mums būs saskarsme… Bet tā saka par citplanētiešiem, vai ne? Vareni!
Ouens uzlika rokas uz Eiverijas pleciem un juta, kā viņa dreb.
– Ievelc elpu.
– Viss kārtībā. Tas ir aizraujoši un mazliet biedējoši, tomēr lieliski. Kāpēc tu esi tik mierīgs?
– Tu savāci visu prieku. Vai gaidi Billiju?
– To teica Mērfijs, un viņam ir tiešais savienojums ar spoku. Varbūt Billijs ir viņas vīrs vai mīļotais.
– Vīri parasti ir arī mīļotie.
– Tu saproti, ko gribēju teikt. Un Lizija visu laiku gaida savu Billiju. Cik romantiski!
– Izklausās traģiski.
– Nu jā, bet arī romantiski. Mūžīga, nebeidzama mīlestība. Īstajā dzīvē tā notiek reti, vai ne?
– Nezinu, – Ouens iesāka, bet Eiverija nevarēja rimties.
– Lizija paliek