Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
tavas vecmāmiņas tamborējumus, kurus tava māte apstrādāja un ierāmēja. Tie ir ļoti skaisti. Viņa bija īsta māksliniece.
– Ja vecmāmiņai pietiktu dzijas, viņa uztamborētu Tadžmahalu.
– Ticu. Mēs izvēlējāmies divus iespējamos novietošanas variantus. Mums vajadzīgs vēl viens viedoklis, Eiverij.
– Labi. Lūk, pēdējais rotājums. Paldies Dievam! – Viņa atkāpās un atzinīgi palocīja galvu. – Lieliski.
– Nāc! Mums jāizlemj par tamborējumiem, un pēc tam beigsim darba dienu.
– Labi, jo man vēl šis tas jāizdara.
– Pēc tam nāc pie manis, – Houpa aicināja. – Šovakar Klēras bērnus pieskatīs viņas vecāki, un Beketam jādodas vakariņās ar klientu. Iedzersim vīnu, un es kaut ko pagatavošu.
– Sarunāts! Pēc divām minūtēm būšu klāt.
Kad Houpa aizgāja, Eiverija pieliecās, lai paņemtu lampas iepakojumu.
– Kad lampa ir ieslēgta, rotājumi izskatās vēl labāk, – viņa paziņoja, kad Ouens pārbaudīja lampas.
– Jā. Eiverij… Vai viss ir labi?
Iestājās klusums. Eiverija īsi palūkojās uz viņu.
– Tu atkal teici to vārdu.
– Eiverij, nevajag!
Nepieceldamās kājās, viņa apveltīja Ouenu ar ilgu skatienu.
– Viss ir labi. Un tev?
– Jā, bet…
– Izklausās, ka viss ir labi. Tas nebija mans pirmais skūpsts, Ouen.
– Nē, bet…
– Tas pat nebija pirmais skūpsts ar tevi.
Ouens pārlika spuldžu kasti uz otra gurna.
– Tas bija..
– Nu re, problēmu nav.
– Problēmu nav, – Ouens teica, bet domāja citādi. – Es paņemšu to iepakojumu. Mums tik un tā jāiznes ārā daudz lietu.
– Labi. – Eiverija devās projām. – Ja ir laiks, pieliec šo spoguli. Houpa atzīmēja vietu uz sienas.
– Sarunāts.
– Ja netiksimies, novēlu labi pavadīt nedēļas nogali.
– Tev to pašu.
Ouens ar sarauktu pieri palūkojās uz kasti, uz spoguli un durvīm, pie kurām neviena vairs nebija.
– Nolādēts, – viņš nomurmināja un devās pēc urbja.
***
– “Vai viss ir labi?” – Eiverija vicināja roku, kurā turēja vīna glāzi. – Riebeklis.
Klēra sēdēja Houpas dzīvojamās istabas dīvānā un uzsmaidīja draudzenei.
– Viņš vienkārši nezina, kā rīkoties šajā situācijā.
Eiverija nebija ar mieru apžēloties par Ouenu.
– Vakar viņš gan zināja, kā ar mani jārīkojas.
– Kad mēs ar Beketu pirmo reizi gandrīz skūpstījāmies, arī viņš sāka justies neērti un uzvesties nervozi. Iespējams, ka tā ir Montgomeriju ģimenes brāļu īpatnība.
– Pēc tam, kad jūs skūpstījāties pa īstam, neveiklības pazuda.
– Taisnība. – Klēra silti pasmaidīja. – Taisnība. Tomēr, ņemot vērā jūsu kopīgo pagātni…
– Blēņas!
– Kādu kopīgo pagātni? – Houpa iznāca no virtuves ar paplāti, uz kuras bija augļi un siers. – Es nedzirdēju visus sīkumus. Spoku grūstīšanās, kaislīgs skūpsts, Ouena stulbā reakcija.
– Tas arī viss.
– Kopīga pagātne? Tātad jūsu starpā no sākta gala ir bijis kaut kas vairāk par draudzību? Klēra un Bekets pirms kļūšanas par pāri bija pazīstami vairākus gadus.
– Es biju precējusies ar Klintu, – Klēra atgādināja. – Bijām kopā jau ļoti sen, tāpēc mēs ar Beketu bijām tikai draugi.
– Vai starp tevi un Ouenu bija kaut kas vairāk? – Houpa tincināja Eiveriju. – Ko esmu palaidusi garām?
– Viņi bija saderinājušies, – Klēra paziņoja.
– Ko? – Houpa iepleta tumši brūnās acis. – Kad? Kāpēc es to nezināju? Tas ir ļoti būtiski.
– Mēs bijām bērni. Manuprāt, man bija pieci vai gandrīz seši gadi. Mūsu tēvi bija labi draugi, tāpēc mēs bieži pavadījām laiku kopā. Es biju iemīlējusies Ouenā.
– Tāpēc Eiverija viņu bildināja jeb paziņoja, ka pieaugusi apprecēsies ar Ouenu.
– Cik mīlīgi!
Eiverija atmaiga un paraustīja plecus.
– Ouenam tas droši vien nepatika. Viņam bija aptuveni astoņi gadi. Tomēr viņš izturējās jauki. Viņš bija pacietīgs, – Eiverija atminējās un atmaiga vēl vairāk. – Es biju viņā iemīlējusies vairākus gadus.
– Bērnībā tas ir ilgs laiks, – Houpa norādīja.
– Es esmu neatlaidīga. Pēc tam Ouens sāka draudzēties ir Kērbiju Endersoni. – Eiverijas skatiens kļuva dzelžains. – Desmitgadīgā padauza! Ouens Montgomerijs salauza manu sirdi, sākdams draudzēties ar to nekrietneli.
– Houpa, tev jāzina, ka tagad Kērbija Endersone ir precēta divu bērnu māte un dabas aizsardzības aktīviste, kura dzīvo Ārlingtonā Vašingtonas pavalstī.
– Viņa pieauga. – Eiverija paraustīja plecus. – Tas neizslēdz iespēju, ka viņa joprojām ir padauza. Lai nu kā, pēc tam es ar zēniem nedraudzējos līdz pat pusaudžu gadiem.
– Vai tu piedevi Ouenam? – Houpa tincināja.
– Protams. Es atteicos ilgoties pēc viņa. Turklāt pirmajam mīļotajam nav jākļūst par pēdējo, vai ne? – Eiverija nogrieza šķēli Gouda siera un nokoda gabaliņu. – Sevišķi tad, ja viņš ir muļķis.
– Neesi tik skarba pret Ouenu. – Klēra pasniedzās un papliķēja Eiverijas roku. – Viņš droši vien ir izbijies un nesaprot, kā izturēties. Tu zini, ka esi viņam svarīga, tāpat kā visiem Montgomeriju brāļiem.
– Jā, jā. – Tomēr Eiverija nopūtās. – Tas bija sasodīti labs skūpsts. Kopš astoņu gadu vecuma viņš ir daudz apguvis. Vai arī es esmu iemācījusies daudz jauna. Varbūt mēs abi. Es labprāt noskūpstītu viņu vēlreiz.
– Tiešām? – Houpa jautāja, paņemot ābola šķēlīti.
– Jā. Es neesmu muļķe. Izrādās, ka Ouens labi skūpstās. Turklāt viņš ir ļoti glīts.
– Vai tu gribētu ar viņu pārgulēt? – Houpa vaicāja.
Eiverija apdomājās un pasniedzās pēc skābas, zaļas vīnogas.
– Mēs abi esam brīvi, pieauguši cilvēki. Iespējams. Jā, iespējams, ja vien mēs tam ļautos ar skaidru prātu. Ouenam var uzticēties. Ir svarīgi būt kopā ar cilvēku, kuram var uzticēties. – Viņa iekodās vīnogā un pasmaidīja. – Arī glīts izskats nenāk par ļaunu.
– To visu dzirdot, es priecājos, ka vairs netiekos ar vīriešiem. – Houpa apsēdās krēslā, turēdama vīna gāzi.
– Tas