Sausserža saldā smarža. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
no pannas, lai notecinātu taukus.
– Šoreiz pabeidz teikumu. Es sākšu. Ko…
– Ko… – Ouens mēģināja norīt ciešo kamolu kaklā. – Ko tu dari? Šeit. Ar viņu. Kaila.
Justīne izbrīnā sarauca pieri un palūkojās lejup.
– Es neesmu kaila.
– Gandrīz kaila.
Māte smīnēdama aizsēja rītasvārkus.
– Vai tā ir labāk?
– Jā. Nē. Nezinu. Mana galva! Vai tā uzsprāga? – Ouens taustīja galvu.
Justīne nevilcinoties izņēma olas un pienu no lielā ledusskapja.
– Es gribēju gatavot olu kulteni, bet šajos apstākļos piemērotāki būs franču grauzdiņi. Tev garšo franču grauzdiņi. Vai tu jau paēdi brokastis?
– Nē. Mammu, es nesaprotu.
– Ko tieši tu nesaproti, mazais?
– Visu.
– Labi, es paskaidrošu. Kad cilvēki izaug lieli, viņi grib būt tuvi. Ideālā gadījumā viņi jūt abpusēju patiku un cieņu. Būtiska šīs tuvība daļa ir sekss, kas ir…
– Mammu! – Ouens nosarka, bet nezināja, vai tas notiek aiz dusmām vai kauna. – Izbeidz.
– Tātad to tu saproti. Mēs ar Villiju izjūtam abpusēju patiku un cieņu, un reizēm mums ir sekss.
– Nē, nē, nerunā par Villiju un seksu!
– Citādi nevaru izskaidrot. Pieņem to, Ouen, – viņa paziņoja un piedāvāja dēlam šķiņķa šķēli.
– Bet… – Viņš paņēma šķiņķi. Mēle mežģījās.
– Es mīlēju tavu tēvu. Ļoti, ļoti. Kad iepazināmies, man bija astoņpadsmit. Tas notika manā pirmajā darba dienā Wilson Contractors. Viņš stāvēja uz trepēm, tērpies saplēstos džinsos, lielos zābakos, aplicis darbarīku jostu, bez krekla. Ak vai! – Justīne piespieda plaukstu pie sirds. – Atlikušo dienu nespēju sakarīgi domāt. Toms Montgomerijs. Mans Tomijs.
Paņēmusi bļodu, viņa sāka kult olas un pienu.
– Kad viņš aicināja mani uz randiņu, es pat nespēju izlikties par biklu. Pēc tam es netikos ar citiem vīriešiem. Nevienu citu negribēju. Es mīlēju tavu tēvu vairāk par visu pasaulē.
– Es to zinu, mammu.
– Mums bija laba dzīve kopā. Viņš bija labs vīrietis. Gudrs, spēcīgs, smieklīgs. Labs vīrietis, labs tēvs. Mēs kopā izveidojām uzņēmumu, jo gribējām būt paši sev priekšnieki. Šī māja, šī ģimene – to visu radīja Tomijs. Visos manos dēlos mīt viņu tēvs – gan raksturā, gan izskatā. Tev ir Tomija mute, Beketam ir viņa acis, Raideram ir viņa rokas. Un vēl vairāk. Man tas ir svarīgi.
– Piedod. – Redzot māti un dzirdot viņas teikto, Ouenam pamira sirds. – Piedod. Neraudi.
– Tās nav skumju asaras. Es raudu, jo jūtos pateicīga. – Viņa iebēra bļodā cukuru, vaniļas cukuru un daudz kanēļa. – Mums bija brīnišķīga, interesanta, darbīga kopdzīve, un tad Tomijs nomira. Tu nezini – es neļāvu noprast –, cik ļoti dusmojos uz vīru par to, ka viņš nomira. Es dusmojos nedēļām, mēnešiem ilgi. Nezinu, cik daudz laika pagāja. Tomijs nedrīkstēja nomirt. Mums bija jāpaliek kopā mūžīgi, bet viņš nomira. Tēvs ir miris, Ouen, un man viņa pietrūks visu atlikušo dzīvi.
– Man arī.
Justīne pasniedzās pāri letei un uzlika roku uz Ouena plaukstas. Viņa pagriezās un paņēma maizes klaipu.
– Villijs mīlēja Tomiju. Viņi bija tikpat tuvi kā tu ar brāļiem.
– Es to zinu. Es to zinu, mammu.
– Pēc Tomija nāves mēs viens otram bijām vajadzīgi. Bija vajadzīgs cits cilvēks, kurš Tomiju mīlēja un varēja runāt par viņu. Kāds, uz kuru paļauties, uz kura pleca paraudāt, ar kuru kopā smieties. Ilgu laiku mūsu attiecības bija tādas. Bet pirms pāris gadiem mēs… Teiksim tā, es sāku gatavot Villijam brokastis.
– Pirms pāris… gadiem?
– Varbūt vajadzēja tev to pateikt. – Justīne paraustīja plecus un mērcēja maizi piena un olu maisījumā. – Varbūt es negribēju runāt ar pieaugušajiem dēliem par savu privāto dzīvi. Turklāt Villijs ir kautrīgs.
– Vai tu… esi iemīlējusies?
– Protams, ka mīlu Villiju. Viņš ir man svarīgs jau sen, tāpat kā bija mīļš arī Tomijam. Tu zini, ka viņš ir labs cilvēks. Viņš ir labs tēvs, turklāt audzināja Eiveriju viens pēc tam, kad viņas māte aizgāja. Villijs ir patiešām gādīgs. Vai esmu iemīlējusies? – Mīklā izmērcētā maize čurkstēja uz pannas. – Mēs viens otru izbaudām. Mums patīk pavadīt laiku kopā. Mēs dzīvojam atsevišķās mājās, mums ir katram sava dzīve, sava ģimene. Mums patīk dzīvot šādi, un ar to visiem ir pietiekami. Vai tagad varu aicināt Villiju brokastīs?
– Jā, protams. Varbūt man labāk doties projām.
– Sēdi vien! Es pagatavoju tik daudz mīklas, ka var paēdināt veselu armiju.
Justīne izgāja no virtuves, iespiedusi rokas sānos, un sauca:
– Villij, šobrīd tu jau esi uzvilcis bikses, tāpēc nāc lejā un paēd brokastis!
Viņa noņēma no pannas grauzdiņus, salika tos šķīvjos kopā ar šķiņķi un uzslidināja šķīvjus uz letes. Kad Villijs ienāca virtuvē, pannā cepās nākamā grauzdiņu kārta.
– Apsēdies un paēd, – Justīne pavēlēja, – citādi atdzisīs.
– Izskatās labi, Justīn, – Villijs atbildēja un apsēdās blakus Ouenam.
Justīne uzmeta Ouenam dusmīgu skatienu.
– Nu… Kā tad klājas, Villij?
– Hmm… kā parasti.
– Jā. – Nezinādams, kā turpināt sarunu, Ouens uzlēja sīrupu uz grauzdiņa.
– Viesnīca izskatās labi, – Villijs ieminējās. – Tā ir Centrālā laukuma galvenā rota. Tavs tētis ar viesnīcu ļoti lepotos.
– Jā. – Ouens nopūtās. – Sievietes izstādījušas viesnīcā tavus darbus. Izskatās labi.
– Tas ir galvenais.
Justīne turpināja cept grauzdiņus un pasmaidīja, klausīdamās, kā abi vīri mēģina uzturēt sarunu.
Ouenam izdevās. Viņš joprojām nezināja, ko par to visu domāt, tomēr viņš izturēja brokastis kopā ar mātes… kopā ar Villiju. Ceļā uz darbnīcu viņam pievienojās suņi, un cerību pilnais Kuss nesa bumbu.
Ouens ieslēdza gaismu, iedarbināja radio un radiatorus. Pēc trīsdesmit minūšu ilgiem mēģinājumiem viņš padevās. Smadzenes atteicās darboties, un viņš tādā stāvoklī negribēja ķerties pie sarežģītajiem darbiem.
Viņš izslēdza radiatorus, radio un apgaismojumu. Suņi paklausīgi izgāja no darbnīcas. Kusam par prieku Ouens aizspēra bumbu un tikai tad iekāpa savā automašīnā.
Sapratis, ka vēlas nodarboties ar vienkāršu, smagu galdniecības darbu, Ouens devās uz Beketa mājām. Viņam pietika prāta spēju, lai pastrādātu jaunajās istabās, kas bija izveidotas Klēras dēlu vajadzībām.
Atpakaļceļā Ouens ieraudzīja brāļu automašīnas un nespēja saprast, vai jūt atvieglojumu vai aizkaitinājumu.
Ko