Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena
Читать онлайн книгу.
uzsākot strādāt, – viņa atsāka, – jums būs jākļūst par manām ausīm, acīm un rokām šajā birojā tajās dienās, kad es veikšu saskaņotu darbību no mājām. Vai skaidrs?
Viņa bija teikusi: uzsākot strādāt. Vai tas nozīmēja, ka biju pieņemta darbā?
– Un tagad, – viņa paziņoja, – pastāstiet man savas idejas Gentility piedāvājuma mārketinga jomā.
Ak vai, acīmredzot viņa, grasīdamās pieņemt mani darbā, vispirms gribēja noskaidrot, vai esmu šim darbam piemērota. Tā bija zināma aizķeršanās. Es nekādi nevarēju atzīties, ka mana vienīgā pieredze izdevējdarbības jomā ir saistīta ar pašu Gentility. Turklāt man vēl aizvien nebija ne jausmas, kas īsti ir mārketings.
Toties es biju gatava saderēt, ka Gentility izdoto grāmatu klāsts man ir zināms tikpat labi kā pati Florensa Vitnija. Visus šos gadus biju sekojusi līdzi uzņēmuma darbībai un izdevējdarbības jaunumiem, cenzdamās izlasīt visu, kas tika publicēts. Turklāt es biju vadījusi Diānas skolas grāmatu tirdziņus un darbojusies gan savas bibliotēkas valdē, gan divos vietējos lasītāju klubos pietiekami ilgi, lai labi zinātu, kā grāmatas tiek reklamētas un pārdotas.
– Gentility ir izdevusi dažas no labākajām grāmatām, ko jebkad ir sarakstījušas sievietes, – es piesardzīgi iesāku. – Turklāt Džeinai Ostinai un māsām Brontē vienmēr būs savs noieta tirgus. – Klusībā uzslavēju sevi par to, ka biju izmanījusies izmantot īsto frāzi.
– Jā, jā, – Terija noraidoši atmeta ar roku. – Taču noieta tirgus ir mazs, un mēs gribam to palielināt. Kas mums jādara?
– Nu…
Man bija briesmīgi bail pateikt kaut ko aplamu; man bija bail, ka es varētu palaist garām iespēju tikt pie šī darba un ka Terija Džordena varētu pārlēkt pāri rakstāmgaldam un iecirst man rīklē savus mazos, asos zobus. Tomēr klusēt pavisam noteikti bija nepareizi. Ja es pateiktu, ko patiesībā domāju, vismaz kā aizrautīga lasītāja, nevis profesionāla mārketinga speciāliste, pastāvētu kaut vai tikai visniecīgākā iespēja, ka man tomēr ir taisnība.
– Par mūsu uzmanību tagad cīnās daudz vairāk dažādu faktoru, – es iesāku, – un populārākie sieviešu tēli ir daudz seksīgāki un vairāk idealizēti. Tērpi, ķermeņi – jaunām sievietēm šķiet, ka viņām noteikti ir jāizskatās pēc Parisas Hiltones, jo citādi viņas būs tikai tukša vieta.
Pat man pašai dažu pēdējo nedēļu laikā bija izrādījies grūti atbilst citu priekšstatiem tādās jomās, par ko līdz šim nebiju pat iedomājusies.
Kopā ar Megiju pērkot sev jaunas drēbes, es biju atklājusi, ka tās ir daudz šaurākas – vai šīs drēbes bija domātas trīspadsmitgadīgām meitenēm? Vai vīriešiem? – un atsedzošākas nekā jebkas cits, kas man jebkad bija piederējis. Radās sajūta, ka man vajadzētu izskatīties vienlaikus gan sievišķīgākai, gan lietišķākai; gan ne tik draudīgai, gan godkārīgākai, un man vajadzēja iztērēt daudz naudas, lai varētu pelnīt mazāk. Un, lai cik prasmīgi es arī mācētu tikt galā ar šīm pretrunīgajām prasībām, es pat nespēju tikt pie darba.
Terija pakratīja galvu.
– Kāds tam visam sakars ar grāmatu mārketingu?
Biju tā aizrāvusies, ka laikam vairs arī pati īsti neatcerējos, ko biju gribējusi teikt.
– Es vienkārši domāju, ka vairs nav iespējams pārdot klasisku literatūru klasiskos vākos, – es sacīju. – Runa ir par tiem pašiem vecajiem akvareļiem un deviņpadsmitā gadsimta dāmu portretiem. Lai piesaistītu jaunu sieviešu uzmanību, ir jāiedziļinās sieviešu dzīves mūsdienu ideālos, tie jāizspēlē košās krāsās un daudz aizraujošākās reklāmās…
Nu Terija sāka purināt galvu tik aizrautīgi, ka viņas mati sakustējās. Man bija licies, ka tas fiziski nemaz nav iespējams.
– Es gribu, lai jūs saprastu, – Terija paziņoja, – ka es šajā nodaļā esmu vienīgā, kura rada idejas. Vai jūs spēsiet ar to samierināties?
Es pamāju, cieši sakniebusi lūpa.
– Vai jutīsieties apmierināta, ja varēsiet kopēt dokumentus, sūtīt tos pa pastu un gādāt, lai manās dzīslās plūstu kafija – melna, bez cukura?
Es vēlreiz pamāju.
– Labi, – Terija noteica, pieceldamās un – lai slavēts dievs – vairs nepastiepdama roku, lai vēlreiz liktu izjust manai plaukstai tās spīdzinošo spiedienu. – Tiksimies pirmdien pašā rīta agrumā.
Es ļāvu sev vaļu tikai tad, kad Gentility sieviešu tualetē biju palikusi viena. Droši vien neviens cits te nebūtu juties kā jūtu atklāšanas templī, taču es biju piedzīvojusi emocionālā ziņā tik iespaidīgus notikumus, ka jau tikai ar persiku krāsas flīzēm klātās sienas iesvēla manā sirdī liesmas. Toreiz, kad Gerijs pie pusdienu galda bija lūdzis manu roku, es biju steigusies šurp. Vienā no šīm kabīnītēm biju noskaidrojusi, ka esmu stāvoklī un gaidu Diānu. Un tieši te es biju atklājusi, ka nedaudz asiņoju un varu zaudēt bērnu.
Toties tagad mani pāršalca prieks, pacilātība un sajūsma par to, ka man patiešām bija izdevies tikt pie darba.
– Jā, – es nočukstēju, pavicinādama rokas. Tad skaļi iesmējos un visbeidzot uzgavilēju, izstiepusi rokas virs galvas.
Sajūta bija tik laba, ka sāku dejot. Tāpat biju darījusi arī pēc Gerija bildinājuma. Biju dīžājusies pa šo pašu tualeti, un manā prātā bija skanējusi mūsu dziesma: Elvisa Kostello “Sarkanās kurpes”. Šis notikums uz visiem laikiem bija palicis man prātā kā viens no vislieliskākajiem manā mūžā, un nu es atkal jutos gandrīz tikpat labi. Aizvērusi acis, laidos dejā, dzirdēdama prātā skanam Elvisa Otrā balsi: “Sarkanās kurpes, eņģeļi grib nēsāt manas sarkanās… SARKANĀS KURPES…” Un laikam gan biju ļāvusi sev iedziedāties mazliet par skaļu, jo, kad atkal atvēru acis un palūkojos spogulī, ieraudzīju, ka aiz manis stāv kāda sieviete ar platu jo platu smaidu sejā un vēro mani.
– Laba diena? – viņa apvaicājās, joprojām smaidīdama, un sāka mazgāt rokas.
Viņa izskatījās tik ēteriska, ka varētu būt arī spoks. Gaiši rudie mati bija gandrīz vai tualetes sienu pasteļa tonī, bet alabastra baltā āda uz viscaur melno drēbju fona izskatījās vēl baltāka.
– Mani nupat pieņēma darbā, – es paskaidroju.
– Ak tā, – viņa noteica, izliekdama šaurās uzacis. Viņas acis bija gaiši zaļas kā nefrīts. – Un ko tad tu te darīsi?
– Es būšu asistente mārketinga nodaļā, – es izdvesu. Viņa labu brīdi cieši skatījās uz mani, un viņas sejā vairs nebija ne miņas no smaida.
Beidzot viņa noprasīja:
– Vai tu gadījumā nestrādāsi pie Terijas Džordenas?
– Jā gan, – es apstiprināju.
– Ak tā. – Viņa bija izrunājusi tikai divus izvairīgus vārdus, taču izskatījās, ka viņai ir vēl daudz ko teikt.
Man sažņaudzās sirds.
– Kas ir?
– Nekas, – viņa atteica. – Tu droši vien izturēsi.
– Ko tad? – es nelikos mierā.
Viņa pētīja mani, šķietami cenzdamās saprast, vai es spēšu mierīgi uzklausīt jaunumus, ko viņa tūlīt grasījās paziņot.
– Nu, – viņa beidzot atsāka, paskatīdamās visapkārt, kā to būtu darījusi