Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
neesmu piespiedis sievieti…
– Zinu jau, zinu, – apliecināja Džērids, kuram kļuva žēl izskatīgā rēga. – Tavi motīvi ir tīri un šķīsti. Tu gaidi, kad atgriezīsies… vai reinkarnēsies… tā sieviete, kuru tu mīli. Tava dārgā Valentīna. Tu vienmēr esi bijis viņai uzticīgs. To visu es esmu dzirdējis jau iepriekš, visu apzinīgo mūžu. Tu pazīsi viņu, tiklīdz ieraudzīsi, un tad jūs abi aizjāsiet tieši saulrietā. Proti, vai nu viņa nomirs, vai arī tu atgriezīsies dzīvē.
Keilebs bija pieradis pie mazdēla izrādītās necieņas, varbūt pat nekaunības. Viņš to nekad nebija teicis, bet šis mazdēls visvairāk līdzinājās Keilebam pašam viņa dzīves laikā. Rēgs turpināja drūmi raukt pieri. – Man jāzina, kas notika ar Valentīnu, – viņš noteica, tomēr nepiebilda to, ko tagad jau zināja, proti, laika atlicis ļoti maz. Nedaudzajās nedēļās līdz divdesmit trešajam jūnijam viņam jāpagūst izdibināt, kas noticis ar sievieti, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka pat nāve nespēja viņus šķirt. Ja tā arī neizdosies restaurēt seno notikumu kopainu, jāšaubās, vai kāds no tolaik tajos iesaistītajiem cilvēkiem gūs pelnīto laimi. Keilebam jādara viss iespējamais, lai stūrgalvīgais mazdēls, kas nemēdz uzklausīt itin nevienu, viņam notic.
Pirmā nodaļa
Eliksas asaru plūdi neapsīka, un Izija cītīgi apgādāja draudzeni ar saldumiem. Līdz šim cietēja bija pieveikusi divus virtuļus, šokolādes tāfelīti ar sešdesmit procentu kakao satura, lielo Toblerone batoniņu un KitKat plāksnīti. Ja tā turpināsies, Eliksa ķersies pie šokolādes cepumiem, un tad Izija nenoturējusies piebiedrosies viņai, pieņemsies svarā par desmit mārciņām un nespēs iespīlēties savā kāzu kleitā. “Vai tiešām draudzības vārdā vajadzēs nest šādu upuri?”
Abas jaunās sievietes atradās uz ātrgaitas prāmja, kas kursēja no Haienisas uz Nantaketu, un sēdēja pie galdiņa līdzās uzkodu bāram. Rokas stiepiena attālumā no visdažādākajiem gardumiem, kas dara resnu.
Pēdējās nedēļās bija krietni strādāts, jo Eliksa un Izija bija godam pabeigušas pēdējo semestri arhitektūras augstskolā un iesniegušas pēdējos projektus; kā jau ierasts, Eliksa no pasniedzējiem saņēma mulsinoši dāsnas uzslavas.
Bet tās pašas dienas vakarā Eliksas puisis pielika punktu viņu attiecībām. Pameta uz līdzenas vietas. Raugi, Erikam dzīvē esot citi plāni.
Pēc šī postošā randevū Eliksa taisnā ceļā devās pie Izijas. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, draudzene un viņas saderinātais Glens, pieglaudušies viens otram, omulīgi zvilnēja uz dīvāna, un rokas stiepiena attālumā atradās prāva bļoda ar popkornu. Iziju notikušais neizbrīnīja. Viņa bija laikus gatavojusies šādam pavērsienam – saldētavā īsto brīdi gaidīja divas kārbas šokolādes un karameļu saldējuma.
Glens noskūpstīja Eliksu uz pieres. – Eriks ir stulbenis, – viņš noteica un nozuda guļamistabā.
Izija bija domājusi, ka draudzene bēdāsies visu nakti, bet pēc stundas Eliksa aizmiga turpat uz dīvāna un no rīta šķita nomierinājusies. – Labāk iešu sakravāt mantas, – viņa pavēstīja. – Tagad man nav nekāda iemesla nebraukt. – Proti, runa bija par divpadsmit mēnešiem, kas pavadāmi Nantaketas salā. Pirms vairākiem gadiem, kad Izija tikko bija iepazinusies ar Glenu un uzreiz zināja, ka precēsies ar šo puisi, meitenes bija noslēgušas vienošanos – pēc augstskolas viņa gadu padzīvos brīvi, bet darbu meklēs pēc tam. Izija vēlējās šajā laikā papilnam izbaudīt sievas lomu un kārtīgi pārdomāt, kādā gultnē ievirzīt savu dzīvi.
Savukārt Eliksa bija izlēmusi, ka izmantos šo gadu, lai sagatavotu savu darbu portfolio, ko iesniegt potenciālajam darba devējam. Vairums studentu tūdaļ pēc augstskolas sāka strādāt un varēja uzrādīt tikai mācību projektus, kam neizdzēšamu zīmogu uzspiedusi pasniedzēju patika vai nepatika. Eliksa vēlējās demonstrēt pati savu oriģinālo veikumu. Uzzinājusi par iespēju pavadīt gadu Nantaketas salā, sākumā viņa izturējās noraidoši. “Kālab doties turp, kur es nevienu nepazīstu? Un Eriks… Vai attiecības izturēs tik ilgu šķiršanos?” Eliksa ņēmās gudrot aizbildinājumus, lai nekur nebrauktu; pirmām kārtām, Izijai taču būšot nepieciešama palīdzība kāzu rīkošanā.
Tomēr draudzene uzstāja, ka tāda izdevība gadoties vienreiz mūžā un Eliksai to vajag izmantot. – Tev tas jādara!
– Nudien nezinu… – Eliksa paraustīja plecus. – Tavas kāzas… Eriks…
Izija nikni uzlūkoja draudzeni. – Eliksa, iztēlojies, ka tava krustmāte, labā feja, ir pavēcinājusi burvju nūjiņu, lai īstajā brīdī pagādātu tieši to, kas tev vajadzīgs. Tev jābrauc!
– Tavuprāt, labajai fejai ir zaļas acis? – Eliksa pavaicāja, un abas meitenes iesmējās. Eliksas māte Viktorija lepojās ar smaragdzaļām acīm. Protams, tieši viņa bija papūlējusies, lai savai mīļajai meitiņai nodrošinātu netraucēta darba un pārdomu gadu.
Pārliecību, ka tas ir Eliksas mātes pirksts, apstiprināja fakts, ka tieši viņa bija pastāstījusi meitai par savādo nosacījumu Edeleidas Kingslijas testamentā. Izija allaž bija izjutusi pret Viktoriju dziļu bijību. Viņas neticami aizraujošās grāmatas bija izpelnījušās vispasaules slavu, un Viktorija patiesi bija apbrīnojama sieviete. Pirmkārt, īsta skaistule – biezi, kastaņbrūni mati, augums kā Dienvidamerikas ziepju operu zvaigznēm. Otrkārt, apveltīta ar personības spēku, kas paņēma savā varā ikvienu. Viktorija nebija nedz skaļa, nedz uzkrītoša, bet allaž izpelnījās ievērību, lai kur parādījās. Cilvēki apklusa un pagriezās uzlūkot viņu, itin kā spētu ne tikai redzēt Viktoriju, bet arī ar muguru sajust viņas klātbūtni.
Iepazīšanās ar Viktoriju lika Izijai prātot, kā gan draudzene jūtas situācijās, kad māte piesavinās visu uzmanību sev, tomēr Eliksa bija pieradusi pie šādas lietu kārtības. Tāda nu viņas māte bija.
Protams, svarīgi bija tas, ka Viktorija, pamanījusi tuvumā meitu, tūdaļ pārstāja dāļāt savu valdzinājumu cilvēkiem, kas pulcējās ap viņu, un devās pie Eliksas, lai paņemtu viņu zem rokas un uzmeklētu kādu klusāku stūrīti, kur pabūt divatā vien.
Dabūjusi zināt, ko savā testamentā ierakstījusi kāda sieviete, ko viņa pat neatcerējās, Eliksa strikti atteicās kaut kur braukt. Tiesa, viņa bija ieplānojusi sev brīvu gadu, bet ne jau izolācijā uz nez kādas salas. Īstā problēma gan bija tā, ka viņa nebija pastāstījusi mātei par puisi, ar kuru vēlējās apprecēties. Tas ir, tādā gadījumā, ja Eriks viņu bildinātu.
– Es nesaprotu, – Izija atzinās. – Man likās, ka jūs ar mammu stāstāt viena otrai itin visu.
– Nē, es teicu, ka zinu itin visu par viņu, savukārt pati visai rūpīgi izvēlos, ko stāstīt un ko ne, – Eliksa skaidroja.
– Un Eriks ir tavs noslēpums?
– Es daru visu iespējamo, lai turētu māti tālāk no savas personiskās dzīves. Uzzinājusi par Eriku, viņa acumirklī būtu klāt un sāktu nabadziņu pratināt. Droši vien puisis izbailēs aizbēgtu.
Izija aizgriezās, lai draudzene nepamanītu viņas drūmi saraukto pieri, jo viņai Eriks nekad nebija paticis. “Kaut nu Viktorija darītu visu iespējamo, lai meita tiktu vaļā no šīm attiecībām!”
Pabeigusi izstrādāt savus pēdējā studiju gada projektus un izgatavojusi diplomdarba maketu, Eliksa “palīdzēja” Erikam tikt galā ar viņa darbiem. Patiesībā gandrīz visu bija paveikusi viņa.
Pēc šo attiecību kraha un lēmuma doties uz Nantaketu Eliksa bija izturējusies nosvērti un prātīgi. – Man tur būs laiks mācīties. – Lai kļūtu par licencētu arhitekti, vajadzēja nolikt daudzus biedējoši sarežģītus eksāmenus. – Es izturēšu visas pārbaudes, lai vecāki