Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
veiksme! Tikai nepieļaujiet, lai Džērids kāpj jums uz galvas. Kas par to, ka viņš ir mans brālēns? Es vienalga iesaku jums turēties viņam pretī.
To dzirdot, Eliksa spēja tikai neizpratnē mirkšķināt plakstus. Viņas izpratnē Džērids Montgomerijs jeb Kingslijs bija godājama persona, dievs arhitektūras pasaulē, kurā savu vietu meklēja arī Eliksa. Tomēr šķita, ka Nantaketā neviens neizjūt pret viņu pienācīgo godbijību.
Sarunā iejaucās Izija. – Mēs sastapām vīrieti, kurš sacīja, ka esot viņa… hmm, mistera Kingslija brālēns. Vai jūsu šeit ir vēl daudz?
Sieviete pasmaidīja atkal. – Daudzi salinieki cēlušies no vīriem un sievām, kas pirmie apmetās uz šīs salas, un mūs visus vieno tālāka vai tuvāka radniecība. – Viņa devās pie kases un izsita čekus abu draudzeņu pirkumiem. – Pie bankas jums vajadzēs nogriezties pa kreisi, tā būs Galvenā iela. Gabaliņu tālāk labajā pusē ieraudzīsiet trīs līdzīgas ķieģeļu mājas. Kingsliju šķērsiela sākas pa labi tieši aiz pēdējās no trim mājām.
– Ko dēvē par Vestbriku, – Eliksa secināja.
– Tieši tā.
Draudzenes samaksāja, pateicās un izgāja uz ielas. – Tagad mums atliek sameklēt banku, – Izija teica.
Tomēr Eliksa no jauna bija ieslīgusi teju transam līdzīgajā pilsētas vērošanā. Ielas pretējā pusē slējās nams, kas piespieda Eliksu sajūsmināties un sastingt pussolī. Centrālajā daļā divi stāvi, abās pusēs vienstāva piebūves ar slīpu jumtu, vidū pusmēness formas logs, virs tā – astoņstūru tornītis.
– Man negribētos iztraucēt tavu aizgrābtību, bet tādos tempos mēs pie mērķa nonāksim tikai naktī.
Pagalam negribīgi Eliksa atsāka iešanu, tomēr aplūkoja un apbrīnoja ikvienu nevainojami uzbūvēto ēku, kam pagāja garām. Kad abas nonāca līdz namam, kas atgādināja filmas dekorācijas deviņpadsmitā gadsimta aptiekai, Eliksa nespēja valdīt saviļņojumu. – Es atceros šo vietu! Es to pazīstu. – Viņa atvēra vecmodīgās sieta durvis un devās iekšā, Izija sekoja. Pa kreisi atradās nobružāta lete ar augstiem ķebļiem, aiz tās bija spoguļota siena.
Eliksa nolika nesamo un iekārtojās uz ķebļa. – Es gribētu grilētu siera sviestmaizi un vaniļas frapu, – viņa izlēmīgi vērsās pie jaunas sievietes aiz letes.
Izija apsēdās līdzās. – Kā gan tu vari justies izsalkusi? Un kas ir fraps?
– Piens un saldējums. – Eliksa paraustīja plecus. – Nudien nezinu. To visu es mēdzu šeit pasūtīt un gribu nobaudīt arī tagad.
– Pasūtīji, kad tev bija četri gadi? – Izija pārvaicāja un nobrīnījās, ka draudzene atceras tādus sīkumus.
Kā izrādījās, “fraps” ir amerikanizēts frappé apzīmējums – piena koktelis. Arī Izija pasūtīja šo dzērienu un sviestmaizes ar tunzivi līdzņemšanai.
– Viņa šeit iepirkās, – Eliksa klāstīja, mielodamās ar sviestmaizi, kas tika pasniegta uz plāna kartona šķīvīša.
– Tur, dziļāk telpā.
Izija aplūkoja veikalu, kas sākumā atstāja samērā vienkāršu iespaidu, tomēr pamatīgāka apskate apliecināja, ka šeit tiek tirgotas visnotaļ dārgas un ekskluzīvas preces. Līdzīga cenu līmeņa ādas kopšanas produktus bija iespējams iegādāties Medisona avēnijā Ņujorkā.
– Varu derēt, ka tavai mātei patika šis veikals, – Izija bilda, kad abas atkal izgāja uz ietves.
Eliksa paraudzījās uz draudzeni. – Interesanta doma. Ja mana māte patiešām izkārtojusi attiecīgo novēlējumu testamentā, pa kuru laiku viņa to dabūja gatavu? Mamma stāstīja, ka pavadījusi šeit vasaru, kad man bija četri gadi. Tolaik viņa šķīrās no mana tēta un Nantaketu vairs nav pieminējusi. Kad viņa pabijusi šeit? Kā iepazinusi šo mis Edeleidu Kingsliju?
– Savukārt es gribu uzzināt, kas bija “viņa”, – Izija teica.
– Par ko tu runā?
– Sīkpreču veikalā tu minēji, ka “viņa” esot tur iepirkusies. Vai tu runāji par savu māti?
– Droši vien, – Eliksa piekrita. – Tomēr diezin vai. Šobrīd rodas sajūta, ka pamazām es iegremdējos citā laika dimensijā. Apzinātu atmiņu par šo salu man nav, tomēr ik uz soļa es ieraugu kaut ko pazīstamu. Tas veikals… – Viņa paraudzījās uz Marija apģērbu veikalu, baltpelēki krāsotu koka ēku ar stiklotu fasādes daļu. – Es zinu, ka bērnu apģērbus pārdod otrajā stāvā, un viņa… proti, kāda sieviete, tur nopirka man sārtu jaciņu.
– Ja runa ir par tavu māti, tu katrā ziņā viņu atcerētos.
Viktoriju nav iespējams sajaukt ar kādu citu.
Eliksa iesmējās. – Vai tu runā par viņas rudajiem matiem, zaļajām acīm un figūru, kas draud izraisīt ceļa negadījumus? Es priecājos, ka vairāk līdzinos tēvam. Kura, tavuprāt, varētu būt banka?
Izija uzsmaidīja draudzenei. Spriežot pēc Eliksas vārdiem, varētu nodomāt, ka mātes skaistuma ēnā viņa ir tikai tāds pelēks zvirbulītis vien, tomēr tā nebija tiesa. Eliksa neizcēlās pūlī tikpat spoži kā māte, tomēr bija neparasti glīta. Viņa bija garāka auguma un slaidāka, sarkanīgi blondie mati lāsmoja vairākās nokrāsās, ponijs sasukāts uz sāniem, pār pleciem slīga gari ataudzētas bagātīgas cirtas. Izijai savus tumšos matus nācās iecirtot, bet Eliksai tie viļņojās no dabas. Turklāt Eliksai bija zilzaļas acis un maza mute ar pilnīgām lūpām. “Gluži kā lellei,” Viktorija reiz kādās pusdienās bija atzinusi, un meita notvīka priekā par komplimentu. Pieticība Eliksai piemita it visā, un tas pastāvīgi modināja Izijā apbrīnu.
– Paveries uz to! – Eliksa strauji ierāva elpu un sastinga pussolī. Viņa rādīja uz augstu, majestātisku ēku, kas slējās ielas galā. Nams bija būvēts uz paaugstinātiem pamatiem, stāvas, izliektas kāpnes veda uz parādes durvīm, kas atradās zem arkveida portika. Radās sajūta, ka elegantā ēka pārrauga pilsētiņu kā imperatore savus padotos.
– Graujoši, – Izija atzina, kaut arī viņu vairāk interesēja nokļūšana Kingsliju namā.
– Ne jau tas. Pacel acis augstāk.
Jumtu greznoja vārdi “Pacifika nacionālā banka”.
Izija nenovaldīja smieklus. – Nemaz neizskatās pēc manas bankas. Ko tu teiksi?
– Itin nekas šeit neatgādina kaut ko citur redzētu, – Eliksa atzina. – Ja jau tā ir banka, mums aiz tās jānogriežas pa kreisi.
Viņas šķērsoja bruģēto ielu un devās tālāk pa Galveno, pametot aiz muguras Gadatirgus ielu. Gar ielu rindojās mājas, katra no tām gluži vai vēsturnieka sapnis zem laika zoba skartiem glītiem kārniņu jumtiem. Šur tur manīja dažas bezgaumīgas Viktorijas laikmeta stilā celtas ēkas, ko tik daudzās Amerikas mazpilsētās mēdz dēvēt par vēsturisko apbūvi. Nantaketu bija cēluši kvēkeri, tātad cilvēki, kas cienīja vienkāršību apģērbā, stājā un jo īpaši savos mitekļos. Šī iemesla pēc viņu nami iztika bez nevajadzīgiem greznojumiem. Eliksas trenētajai acij ikviens jumts, durvis un logs šķita teju vai mākslas darbs.
– Vai tik aizgrābti tu varētu vērot pilsētu visu gadu? – Izijai bija jāsmejas par draudzenes sejas izteiksmi.
Kad viņas nonāca līdz pieminētajām trim ķieģeļu mājām, radās iespaids, ka Eliksa gauži vecmodīgā kārtā varētu ekstāzē paģībt. Lielas, augstas, nevainojami uzturētas, tās patiesi izskatījās ārkārtīgi iespaidīgas.
Eliksa vērojot