PROLOGS

      Noblsvila, Indiāna

      2009. gada janvāris

      Emiju pamodināja pudeļkokā dziedošais vējš, ziemas nakts melnums un dzestrums, un, gluži kā mēness zina paisumu un bēgumu ritmu okeānā, viņa zināja, ka Bens ir aizgājis. Šī nojauta, kā mamma to dēvēja, viņai piemita kopš dzimšanas, tomēr līdz pat šai naktij Emiju tā nebiedēja. Šobrīd vēja spalgās gaudas krāsainajās stikla pudelēs koda līdz kaulam, acu priekšā kā kinohroniku uzburot vēstījumu, kuru viņa nekad nebūtu vēlējusies uzzināt.

      Klusumā atvērtām acīm Emija ļāvās sērām. Viņai jau pietrūka Bena dārdošo smieklu, kas gulgdami kāpa augšup no rīkles dziļumiem, plaukstas siltuma uz gurna, kamēr viņa līdzās saldi iemigušajam vīram gremdējās atmiņās par to, kas viņas mūžā noticis pirmo un pēdējo reizi.

      Tas aizsākās pirms daudziem gadiem, tovakar, kad Bens viņu pirmo reizi noskūpstīja. Viņas seja pavērsās pret Benu gluži kā saulespuķes zieds, kas allaž seko saulei. Kad viņš noliecās skūpstam, Emija pieķēra sevi prātojam, ka šis ir viņu pēdējais pirmais skūpsts. Emija bija pārliecināta, ka kopdzīvē ar Benu šādas pirmās reizes būs nebeidzamas, un tā tas lielākoties arī bija. Izņemot atvadas. Kopš pirmās nakts viņi uzsāka tādu kā rotaļu, solījās nekad viens no otra neatvadīties.

      Tā bija kā drošības ķīla, Bens viņai apgalvoja, ka viņi atkal satiksies.

      Emija lēnītēm izkāpa no gultas, izslīdēja no savas bērnības guļamistabas, kurā bija atgriezusies, kad Bens devās otrajā misijā. Viņa šķērsoja dzīvojamo istabu un pa virtuves durvīm izgāja pagalmā, nemanot sniegu zem basajām pēdām un vēju, kas dzēla cauri Bena flaneļa kreklam. Krekls nespēja aizstāt viņa skaujas un, mammasprāt, valkāt to Bena prombūtnes laikā bija gluži kā peldēt ar lietusmēteli mugurā. Tomēr Emijai tas bija kā salmiņš, kam pieķerties.

      Kā parādība viņa aizslīdēja garām ziemas miegā dusošajam mammas garšaugu dārzam aiz mietu žoga, kur pretim birstošajām sniegpārsliņām zarus slēja pudeļkoks, kas žēlabainās gaudās pauda nepatiku pret skarbo dabu. No dzimtajām mājām Dienvidkarolīnā mamma bija atvedusi vienīgi pudeļkoku, it kā vairāk mantu viņas bēgšanu padarītu neatgriezenisku. Par spīti tam, tā arī notika. Mamma dzimtajā pusē atgriezās tikai uz abu Emijas vecvecāku bērēm.

      Koka stumbru un zarus mākslinieks bija atveidojis metālā, ik zarā kādā no varavīksnes nokrāsām zaigoja stikla pudele. Pudeļkoki Amerikas dienvidos parādījās kopā ar no Kongo ievestajiem vergiem, kuri ticēja, ka zaros esošās pudeles iesūc ļaunos garus, pirms tie tikuši līdz cilvēku mājām.

      Pudeļkoks slējās pagalma dziļumā vēl pirms Emijas dzimšanas. Tikai reizi viņa bija vaicājusi, kā gan pēc vairākiem spontānajiem abortiem mamma nav zaudējusi ticību tā spējai pasargāt no ļaunuma, kāpēc nav pudeļkoku iznīcinājusi. Cerēto atbildi – tāpēc, ka tad piedzimi tu – nesagaidījusi, Emija šo jautājumu vairs nekad neuzdeva.

      Tomēr koks savā ziņā bija viņas patvērums, saikne ar vietu, kuru Emija bija redzējusi tikai mammas bērnu dienu fotogrāfijās un kas šķita ietonēta pavisam citām krāsām nekā viņas dzimtās Indiānas līdzenie lauki. Emija nekad nebija redzējusi okeānu, tomēr bērnībā viņai patika iztēloties, ka pudelēs sagūstīta skan okeāna dziesma. Ja vien meitenei būtu pieticis drosmes nocelt pudeli no zara, viņa beidzot saprastu, kāpēc mamma tik ļoti ilgojās pēc dzimtās puses. Jaunais mēness lēja pār salā sastingušo dārzu zilganu gaismu. Emija aizvēra acis un centās neklausīties vēja dziesmā, kas prātā uzvandīja atskārsmi. Bens ir miris. Aizmiegusi acis vēl ciešāk, Emija pūlējās viņu sajust, atsaukt atmiņā viņa tēlu lidostā, karavīra ietērpā ar uzdruku HAMILTONS uz krūšu kabatiņas – to Benu, kurš runāja daudz, bet neatvadījās. Tomēr pūles bija veltas, viņas maņas uztvēra vien stindzinošo aukstumu un piķa melno tumsu.

      Kā kliedziens tumsā noklaudzēja durvis, bet Emija pat neatskatījās.

      – Mammu?

      – Bens? – mamma iešņukstējās.

      Emija pamāja, nespēdama bilst ne vārda. Pagriezusies viņa pamanīja, ka mamma tūliņ saļims. Tās bija Peidžas priekšrocības – viņa zināja, kas ir bēdas, nekad nebija ļāvusi sāpju putniem riņķot virs galvas, bet aicinājusi vīt ligzdu dvēseles dziļumos.

      Peidža nesaļima sniegā, Emija paspēja viņu satvert. Tagad viņa bija mierinātāja un balsts, un tas bija labi. Ja Peidža sabruktu, Emijai neatliktu laika domāt par sāpēm, par to, ka trīsdesmit gadu vecumā viņa kļuvusi par atraitni un kā pirmo reizi teikt pēdējās ardievas savam vīram.

      Pirmā nodaļa

      Folībīča, Dienvidkarolīna

      1942. gada janvāris

      Tas iesīcās kā knislis, tomēr, tuvojoties Senterstrītai, B-24 bumbvedēja rūkoņa pieņēmās spēkā, līdz Megija neko citu vairs nedzirdēja. Viņa izskrēja uz lieveņa brīdī, kad Džeka Makdāno lidaparāts kārtējo reizi traucās pāri dzimtajai pilsētai. Viņa pamāja, lai gan nebija pārliecināta, ka pilots vispār viņu spēj saskatīt, tad atgriezās mājā un metās augšup pa kāpnēm uz māsas guļamistabu, kas tagad bija atvēlēta nesen atraitnēs palikušajai māsīcai Ketrinai.

      – Velns lai parauj to Džeku! – no guļamistabas atskanēja sievietes balss.

      Megija nepūlējās pieklauvēt, viņa atvēra durvis un veltīja māsīcai pārmetošu skatienu.

      – Domā, ko runā, Ket! Ne visi šeit ir pieauguši!

      Ketrina stāvēja uz krēsla, bet Megijas mazā māsa, deviņus gadus vecā Lulū, ar acu zīmuli vilka līniju uz Ketas slaidā, nosauļotā apakšstilba. Lulū bažīgi uzlūkoja māsu. Meitenei nepatika nostāties kāda pusē, tomēr neatkarīgi no savas vēlēšanās beigu beigās viņa allaž attapās, atbalstot Ketu. Tā nu tas bija, Ketai neviens nespēja pretoties.

      Keta pavēcināja kreiso roku, kuras vidējā pirkstā mirdzēja zelta laulības gredzens.

      – Esmu pieaugusi un tagad varu teikt, ko vien vēlos. Re, viņa dēļ Lulū novilkusi greizu līniju un viss jāsāk no jauna, – viņa paziņoja un notrausa no pieres sviedrus. – Nolādēts, ir janvāris, bet iekšā tik karsts. Nekavējoties jāatver logs.

      Viņa nokāpa no krēsla un uzrāpās uz loga platās palodzes, notupusies pagrieza rokturi un ar gurnu pastūma vērtni.

      Megija iekoda lūpā un turējās, līdz vairs nespēja klusēt.

      – Ja spiedīsies pret rūti, Ket, tas atvērsies un tu nositīsies. Vai nevaram pagaidīt, līdz sameklēšu kādu, kas var to salabot?

      – Un mirsim no pārkaršanas? Pateicos, bet to nu gan es nevēlos. Turklāt es vingrinājos un tagad zinu, kā to izdarīt. Pat mehānismi nespēja turēties pretī Ketai. Logs atvērās, un tajā pašā mirklī jaunā sieviete parāvās nostāk, lai neizveltos no otrā stāva.

      – Nu, redzi? – viņa izmeta, apmierināti smaidot, nokāpa no palodzes un atkal nostājās uz krēsla.

      Megija apsēdās uz balti pārklātās gultas maliņas iepretim logam un novilka svīteri.

      – Ket, ir tikai sešdesmit grādu. Diez vai kāds to sauktu par karstumu, kura dēļ būt vērts riskēt ar dzīvību, lai atvērtu logu.

      Liegi vēss okeāna vējiņš sašūpoja broderī tehnikā izšūtos aizkarus, it kā piekrītot Megijas teiktajam. Viņa tikai tagad pamanīja, ka māsīca uzģērbusi pieguļošu baltu blūzi un sarkanus svārkus.

      – Vai tu kaut kur dosies?

      – Laukā. Vienalga kurp, ka tik laukā. Lai gan nav vasara, piestātnē būs dejas, jo sabraukuši daudz kareivju. Zvēru, ka dzirdu mūziku skanam. Turklāt nesaprotu, kāpēc gan es nevarētu priecāties kā citas meitenes.

      Žēlabainais skatiens,