Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
tā un nometās ceļos iepretim Lulū. Meitenes gaišbrūnās acis bija plaši ieplestas pārsteigumā un gaidās. Vismaz Megijai tā šķita.
– Mega, vai tu to dzirdēji?
– Dzirdēju, – Megija pamāja, ar ierastu kustību pieglauda māsas gaišbrūnās cirtas, ko vējš acumirklī atkal izvandīja, un piebilda: – Kas tas ir?
– Pudeļkoks. Džims man stāstīja par tiem. Viņš teica, ka no Āfrikas ievestie vergi tādus novietojuši pie mājām, lai atbaidītu ļaunos garus.
Megija satvēra mitro zaru, iztaisnoja un ar otru roku pieblīvēja zemi.
– Nezināju, ka Džims ticēja māņiem, – viņa bilda, novērsusi skatienu, it kā baidīdamās ieraudzīt Lulū acīs tikpat neatturamu vēlmi runāt par Džimu.
– Neticēja. Ne gluži. Viņš teica, ka visu mūžu klausījies mammas un tēva fermā strādājošo ļaužu stādīto pudeļkoku dziesmās. Vēl viņš teica, ka ticība nav noteicošā, visbūtiskākais ir tas, kas glabā atmiņas par mīļu vietu vai mīļiem cilvēkiem. – Lulū saknieba lūpas, it kā vēlētos vēl ko piebilst, un Megija zināja, ka viņai jācieš klusu. Beidzot Lulū turpināja:
– Ļauno garu atbaidīšana, starp citu, ir laba lieta. Vai tu tā nedomā?
Megija palūkojās uz māsu.
– Tu taču netici ļaunajiem gariem, ko? Ja tici, tad jau rīt vedīšu tevi pie tēva Doila uz grēksūdzi.
Krietnu brīdi Lulū sēdēja, galvu nodūrusi. Kad meitene pacēla acis, Megija manīja, ka māsa ir sadrūmusi.
– Ja Keta tagad dzīvos pie mums, vai tev nešķiet, ka mums ir nepieciešams pudeļkoks?
Megija jau pavēra muti, lai sabārtu meiteni, tomēr atskārta, ka viss, ko viņa teiktu, būtu meli. Tāpēc viņa piecēlās un pastiepa māsai roku. Māsas trausa smiltis no ceļgaliem un lūkojās viena uz otru. Neko nesacījusi, Megija satvēra Lulū roku un veda sev līdzi.
– Nāc! Šovakar tu paliksi pie Eimijas, jo Keta un es – mēs dosimies uz piestātni. Tu palīdzēsi Eimijai un viņas mammai aprūpēt mazos brālīšus. Sarunāts? Kopš tēva nāves viņiem neklājas viegli. Tikai apsoli man, ka nerunāsi par karu kā pagājušajā reizē. Tu patiesi sarūgtināji Beilija kundzi.
Lulū nodūra galvu.
– Bet tu allaž man esi teikusi, ka jārunā tikai taisnība. Tā arī darīju. Kareivji krīt katru dienu. Džims krita karā. Varbūt arī Beilija kungs kritīs.
Megijai sirds iesmeldzās, prātojot, vai Lulū redz pasauli tik drūmās krāsās vecāku zaudējuma vai kara dēļ. It visu viņu dzīvē tagad klāj kara vēja sadzīto smilšu kārta. Viņa saspieda Lulū plaukstu savējā.
– Tā ir, Lulū, ik dienu bojā iet kareivji, viņu piederīgie nevēlas to pieņemt, bet tic un cer, ka viņu mīļie atgriezīsies. Šovakar aizlūgsim par Beilija kungu, labi?
Lulū apstājās un palūkojās uz Megiju.
– Keta taču neaizlūdza par Džimu, vai ne? Varbūt tāpēc viņš gāja bojā…
– Nē, mīļumiņ. Ne jau tāpēc…
Lulū neklausījās, viņa turpināja:
– Es uztaisīšu pudeļkokus un uzdāvināšu viņiem. Varbūt tas pasargās Beilija kungu.
Viņas lēnām tuvojās sētas durvīm un apstājās, ieraudzījušas durvju ailā sapīkušo Ketu. Pat dusmas nespēja mazināt māsīcas skaistumu. Kurpes Keta turēja rokā, jo nevēlējās tās sabojāt, brienot pa smilšaino ceļu. Viņa nemierīgi bungoja ar pēdu pa zemi.
– Pasteidzieties, jūs abas! Es jau dzirdu mūziku. Kamēr tiksim līdz turienei, labākie puiši jau būs nozvejoti.
Lulū sarauktu pieri iesteidzās mājā un paziņoja:
– Es pati aiziešu pie Eimijas.
Megija lūkojās viņai nopakaļ un nosprieda, ka bažas par māsu ir sīkums, salīdzinot ar nesaskaņām Lulū un Ketas starpā, ja viņas dotos ceļā trijatā.
– Arlabunakti, Lulū! – Megija uzsauca. – Es noteikti aiziešu tev pakaļ. Un neaizmirsti, par ko runājām.
Lulū tikai paraustīja plecus, un Megija zināja, ka māsa visu sapratusi.
– Kas viņai lēcies? – atgriezusies mājā, Keta vaicāja.
Megija neatbildēja un devās aizslēgt durvis ielas pusē. Parasti viņas neuztraucās, ja piemirsa aizslēgt durvis, bet tagad viss bija citādi – jau mēnesi Čārlstonas kara ostā un gaisa spēku bāzē mudžēt mudžēja vīrieši.
Māsīcas devās pa Otro ielu Rietumu Ešlijas virzienā, kur vecās, lielās ziemas mājas pamazām nomainīja nojumes un balsinātas vasarnīcas. Kad Rietumu Ešlija bija aiz muguras, kurpēm rokās jaunās sievietes iznāca pludmalē un uzmanīgi laipoja, lai kājas nesaslapinātu saltais Atlantijas okeāna ūdens.
Netālu no piestātnes viņas sastapa jātnieku policijas patruļu. Megijai īsti nebija skaidrs, ko viņi meklē Folībīčā, jo japāņi atradās patālu no rietumkrasta, bet Vācija bija tūkstošiem jūdžu attālumā Atlantijas okeāna pretējā krastā. Viņa nosprieda, ka patrulēšana ir veids, kā likt vīriem noticēt, ka arī viņi zināmā mērā piedalās karā. Megija zināja, ka šie vīri pēc dežūras atgriezīsies Maknelijā, nobēdzinās skapī savus automātus un steigsies dzert alu. Viņa prātoja, vai tikai nav vienīgā, kura uzskata, ka vietējiem iedzīvotājiem vairāk jābīstas no iedzērušiem, ar automātiem bruņotiem vīriem nekā no vāciešiem.
Tuvāk piestātnei ļaužu kļuva vairāk – kājām un mašīnās tie plūda uz paviljonu un piestātni, lai uzdejotu vai skrituļotu, uz kādu no ēstuvēm vai atrakcijām, kas darbojās arī ziemas laikā. Janvāris Folijā parasti bija kluss, bet līdz ar militārā kontingenta ierašanos vietējie centās jaunpienācējus izklaidēt, cik vien spēja.
No pundurpalmu baļķiem būvētā piestātne tālu iestiepās ūdenī. Uz tās tumšzaļā jumta sāniem mirdzēja sarkana Coca-Cola izkārtne. Piestātne bija Dienvidkarolīnas lepnums, kā liecināja teju piecpadsmit tūkstoši cilvēku, kas pirms pieciem gadiem bija šeit ieradušies uz Ceturtā jūlija svinībām. Ketai tolaik bija tikai četrpadsmit, tomēr viņa drīkstēja doties uz balli. Meitene bija nodejojusi visas dejas bez izņēmuma, kamēr Megija stāvēja malā ar māsīcas kurpēm un ik pa brīdim pienesa viņai ūdeni.
Mašīnas pamazām rindojās pludmalē līdzās piestātnei. Bija bēgums. Šeit mirdzēja gaismas, valdīja jautrība, un bija grūti iedomāties, ka pasaulē ir lielākas problēmas par to, kā sameklēt deju partneri vai aukstu alu. Un tikai formastērpos ģērbušies vīrieši, kuru skaits nemitīgi pieauga, atgādināja par to, ka Amerika karo.
Neskatoties uz Ketas lūgšanos, Megija nebija pārvilkusi melno kleitu, bet tagad, redzot formās tērpto jūrnieku un lidotāju skatienus sekojam Ketai, viņa to nožēloja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu pieradusi palikt nepamanīta Ketas klātbūtnē, bet tāpēc, ka nebija pat papūlējusies, lai tā nebūtu. Džims apgalvoja, ka viņai ir brīnišķīgs smaids un nevajadzētu to slēpt no pasaules. Megija allaž bija ģērbusies pieticīgā kleitiņā, un viņai likās, ka apkauno Džimu. No okeāna uzpūta salta brāzma. Megija nodrebinājās un savilka ciešāk mēteļa apkakli.
Keta apstājās, pirms viņas bija sasniegušas dēļiem klāto celiņu, kas savienoja Senterstrītu ar piestātni un vasaras svētku vietu, uz uzgrieza muguru ļaužu pūlim. Megija apstājās un vēroja, kā māsīca atver somiņu un izņem no tās sarkanās lūpu krāsas tūbiņu. Viņa pagaidīja, kamēr Keta veikli uzkrāsoja pilnīgās lūpas, un ļāva nedaudz uzkrāsot arī savējās. Megija zināja, ka nelīdzinās Betai Deivisai,