Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
bet tāpēc, ka Megija manīja prātu apmiglojamies un kņudošu sajūtu pakrūtē. Tomēr viņa palika un sadūšojās vēlreiz ierunāties.
– Jūs neesat šejienietis, vai ne? – Megija ievaicājās.
– Kas liek jums tā domāt? – galvu piešķiebis, acīm šķelmīgi mirdzot, viņš atvaicāja.
Megija negribot pasmaidīja.
– Droši vien jūsu akcents. Turklāt esmu vietējā un zinu visus šejienes ļaudis. Man pieder veikals “Folijas atradumi” Senterstrītā. Tirgojam grāmatas un citas lietas, piemēram, laikrakstus, žurnālus, saldumus un šādus tādus sīkumus. Nedēļas laikā veikaliņā kaut reizi iegriežas teju visi vietējie iedzīvotāji un iebraucēji, tātad varu apgalvot, ka esmu satikusies ar visiem šejieniešiem.
– Izņemot mani, – viņš atrauca.
Atgāzies krēslā, Pīters eleganti sakrustoja kājas, izvilka zelta cigarešu etviju, vispirms pastiepa to Megijai, tad pats paņēma cigareti un aizsmēķēja.
– Nupat kā ierados no Aiovas, kur dzīvoju kopš piecpadsmit gadu vecuma. Pirms tam ar ģimeni dzīvojām Varšavā, – ievilcis dūmu viņš paskaidroja.
– Polijā? – Megija ieinteresēti apvaicājās.
– Jā, – Pīters attrauca, vaicājoši pacēlis uzaci. – Ieradāmies Amerikā pirms vienpadsmit gadiem. Mans tēvs bija kristietis, bet māte – ebrejiete. Vecāki nolēma, ka šeit mēs ar brāli būsim drošībā un mums būs vairāk iespēju.
Megija pamāja, tas šķita intriģējoši. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Dienvidkarolīnas robežām, toties veikaliņā laiku īsināja, pētot koši krāsainos pasaules atlantus un iztēlojoties, ka reiz viņa apmeklēs vietas, kurām ir tik eksotiski un neizrunājami nosaukumi.
– Kāpēc ieradāties Folijā? Jūs nenēsājat formastērpu.
Megija meklēja iemeslu nepatikai pret šo vīrieti – iemeslu, lai varētu piecelties un aizbēgt no satraukuma, kuru viņš radīja.
– Man ir smaga astmas forma. Zinu, ka smēķēt nav labi, bet liekas, ka nespēšu atmest, – Pīters pavēcināja cigareti un, nebēdnīgi smaidot, ievilka kārtējo dūmu. – Astma man ir kopš bērnības, tāpēc nederu dienestam armijā. Bet arī es dodu savu ieguldījumu.
Pienāca Megijas kārta jautājoši savilkt uzaci.
– Tēvam Aiovā pieder ādas izstrādājumu fabrika. Ražojam apavus, siksnas, zābakus un līdzīgas preces. Reorganizējām ražošanu un tagad apgādājam mūsu varonīgos karavīrus. Mans pienākums ir apmeklēt kara bāzes visā valstī, noskaidrot, vai mūsu izstrādājumu kvalitāte ir pienācīgi augsta un kā vēl trūkst kareivjiem. Un arī jāmeklē noiets mūsu produkcijai.
Pīters pasmaidīja. Smaids neatkausēja Megijas sirdi; viņai šķita, ka stāv okeāna bangās un zem kājām pamazām zūd pamats.
– Un jūs, Mārgarita? – viņš smaidot apvaicājās, nodzēsa cigareti stikla pelnutraukā uz galda un ar saviem garajiem pirkstiem aptvēra krēsla roku balstus. – Kāds ir jūsu upuris karam, ja neskaita neilona zeķes un, kā jau skaistai sievietei pienākas, dejas ar kareivjiem?
Pītera banālie izteikumi Megiju tracināja. Viņa pat bija gatava aiziet, izdzirdējusi Pīteru sakām, ka viņa ir skaista. Megija ienīda sevi, jo jutās glaimota, lai gan tie bija meli. Viņa nebija neglīta, bet arī ne skaistule. Dzīve kopā ar Ketu viņai to bija iemācījusi. Bet šis elegantais vīrietis lūkojas uz viņu, nevis Ketu, un apgalvo, ka viņa ir skaista.
Megija apspieda nemieru un padzērās kokakolu.
– Es rūpējos par veikalu. Gribēju atrast darbu Čārlstonas jūras spēku bāzē, bet esmu savas jaunākās māsas Lulū vienīgā aizbildne.
– Jums nav citu ģimenes locekļu?
– Tikai māsīca Ketrina. Viņa nesen palika atraitnēs. Reizēm viņa palīdz man veikalā, reizēm pieskata Lulū. Manuprāt, viņa vēl nevar strādāt.
– Cik skumji. Viņa šovakar palika mājās?
Megija saknieba lūpas.
– Patiesībā viņa ir šeit. Viņasprāt… Keta domā, ka dejas viņai varētu palīdzēt.
– Skaidrs, – pieri saraucis, Pīters novilka. – Sērojošā atraitne.
Megija neattapa, ko atbildēt. Viņa uztvēra sarkasmu Pītera teiktajā, tomēr Keta bija viņas māsīca.
– Mana māsīca ir ļoti skaista. Vīrieši ir traki pēc viņas. Varbūt pamanījāt – viņa ir slaidā gaišmate, kas dejo ar to leitnantu.
Pīters pat nepavērās uz deju grīdas pusi, viņa skatiens bija kā piekalts Megijai. Pakrūtē atkal iekņudējās.
– Nedomāju, ka būtu viņu pamanījis.
Megija novērsās. Pītera skatiens bija tik ciešs un caururbjošs, ka viņai bija grūti pat elpot. Ieskanējās pazīstama melodija, un Megija sāka kustināt pēdu mūzikas ritmā. Keta un Roberts dejoja zāles vidū, viņus bija ielencis skatītāju pūlis. Rokas un kājas enerģiski kustējās, sviedriem klātās sejas spīdēja. Viņi bija skaisti kā putni, kas uz brīdi pārtraukuši lidojumu, lai pārotos.
Jau atkal atgriezās atmiņas par Džimu, kuram tik ļoti patika viņas smaids, un Megija atskārta, ka par visu vairāk alkst atbrīvoties no skumjām, kas vajāja viņu kā apnicīga muša. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Pīteram.
– Vai protat dejot pie pludmales mūzikas?
Uzacs atkal vaicājoši izliecās, un Megija satraukti prātoja, vai tikai nav pateikusi kaut ko nepiedienīgu.
– Esmu diezgan apķērīgs.
Dejas Megijai padevās tikpat labi kā Ketai. Iespējams, ka vēl labāk. Drosme atgriezās, viņa piecēlās kājās un pastiepa roku.
– Tad iesim. Es jums parādīšu, kā tas darāms.
Pīters piecēlās, pasmaidīja un cieši satvēra viņas roku.
– Ar vislielāko prieku!
Viņa balss bija maiga kā zīda zeķe, un Megija beidzot pakļāvās. Palūkojusies atpakaļ, viņa pamanīja, ka uz galdiņa palikušas divas tukšas kokakolas pudeles. Viņa izspruka no Pītera apskāviena, pieskrēja pie galdiņa, paķēra vienu no tukšajām pudelēm un paslēpa zem galda, lai viesmīle to neaiznestu. Tā būs Lulū pudeļkokam.
Bija jāpaiet krietnam laikam, lai Megija aizdomātos, kāpēc vēlme tvarstīt ļaunos garus uzradās tieši tovakar, kad viņa beidzot bija nolēmusi no tiem atbrīvoties.
Otrā nodaļa
Noblsvila, Indiāna
2009. gada jūnijs
Emija sēdēja Peidžas grāmatveikala dibenistabā, tukšoja piegādātās kastes un reģistrēja grāmatu nosaukumus elektroniskajā uzskaites katalogā. Viņa bija vēl pavisam maza, kad veikaliņš pārgāja mammas īpašumā. Bija aizritējuši seši mēneši, kopš Bens atgriezās no Afganistānas ar karogu pārklātā zārkā un tika apglabāts līdzās tēvam un nezināmiem senčiem, kuri vairāk nekā simts gadu bija kopuši zemi, ko kvēli mīlēja. Emija nemanīja laika straujo plūdumu, ko iezīmēja katra nākamā pāršķirtā kalendāra lapiņa. Arī gadalaiku maiņa paslīdēja garām nepamanīta, līdz Peidža pierunāja meitu nomainīt ziemas svīterus pret kokvilnas apģērbu ar īsām piedurknēm.
Emija sēroja klusējot. Skumjas kā neredzams vīruss saēda viņu no iekšienes, ārieni atstājot neskartu. Viņa allaž bija pārsteigta, uzlūkojot savu atspulgu, – ne miņas no pelēkas, panīkušas būtnes vai melna cauruma tur, kur