Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
piekrastē.
Viņa atkal pievēra acis, sasprindzināja dzirdi, bet soļu vietā saklausīja vien vasaras vēju nopūšamies mammas pudeļkokā.
Trešā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
1942. gada janvāris
Megija bija nometusies ceļos pie grāmatplaukta “Folijas atradumu” dibentelpā, lai noliktu vietā atlantu, kuru iepriekšējā vakarā bija paņēmusi uz mājām. Viņa allaž uzmanījās, lai grāmatu vāki nebūtu pirkstu nopēdoti un muguriņas salocītas. Šis atlants bija viena no veikala dārgākajām grāmatām, tāpēc viņa šoreiz bija divtik uzmanīga. Parasti viņa izvēlējās klasiskos mīlas romānus, tomēr iepriekšējā vakarā padevās vēlmei uzzināt kaut ko par Poliju.
Pārlaidusi plauktam vērtējošu skatienu, viņa pamanīja vairākas nevietā noliktas grāmatas, tāpēc ķērās pie pārkārtošanas. Zobus dusmās griežot, viņa prātoja, vai Keta tīšuprāt tā rīkojusies, lai viņai šo darbu vairs neuzticētu, vai arī vienkārši nav spējīga sakārtot grāmatas plauktā pēc autoru uzvārdiem alfabētiskā secībā. Apsēdusies uz grīdas, viņa uzsauca:
– Lulū, vai tu neatvērtu to mazo kasti aiz letes, to, kuru vakar piegādāja? Tajā ir zobu pasta un skūšanās krēms, tie jāizliek plauktā.
Lulū vilcinājās atbildēt, un Megija iztēlojās māsu, paslēpušos aiz letes, lasām kārtējo Nensijas Drū šausmu romānu. Vai arī ar tinti kaut ko zīmējam vāka iekšpusē. Kad Lulū pirmoreiz tika pieķerta zīmējam grāmatā, Megija ļoti dusmojās – līdz brīdim, kad atskārta, ka zīmējums ir ļoti labs. Viņa apvaldīja dusmas un piekodināja, lai māsa zīmē bloknotos. Par spīti tam, reizi pa reizei viņa uzgāja pa tintes zīmējumam kādas vērtīgas grāmatas vāka iekšpusē. Zīmējums savā ziņā bija Lulū paraksts.
Beidzot atskanēja Lulū nedrošā balss.
– Kur tu vēlies, lai tos novietoju?
– Priekšējā plauktā, labajā pusē, trešajā no augšas. Blakus ziepēm, ja visas nav izpirktas.
Lulū smagi nopūtās, un Megija saklausīja, kā māsa velk kasti pa dēļu grīdu. Viņa jau gribēja uzsaukt, lai Lulū paceļ kasti un neskrāpē grīdu, bet aprāvās, jo izdzirdēja ierunājamies vīrieti. Viņam bija tikko manāms akcents.
– Vai drīkstu palīdzēt, jaunkundz?
Vaigos iesitās karstums. Megija aši saglauda matus, sakodīja lūpas, lai tās būtu sārtākas, piecēlās, steigšus noraisīja priekšautu un iegrūda to plauktā aiz muguras. Savilkusi lūpas pieklājīgā smaidā, vismaz tā viņai šķita, Megija izgāja no dibentelpas veikalā.
Pīters bija ģērbies tumši zilā uzvalkā, no krūšu kabatiņas rēgojās rūpīgi izgludināta balta mutautiņa mala. Viņš novietoja kasti pie plaukta, iztaisnojās un uzsmaidīja. Megija pietvīka.
– Mārgarita, – viņš sacīja, satvēra viņas plaukstu un uzspēlēti vecmodīgi tuvināja to lūpām.
– Pīter, – viņa ierunājās. – Kāds patīkams pārsteigums tevi šeit redzēt.
Iepriekšējā vakarā Keta bija nemanāmi nozudusi, tāpēc Pīters bija pavadījis Megiju uz mājām. Atvadoties viņš uzspieda skūpstu viņas rokai un novēlēja labunakti, tādējādi aiztaupot nepamatotas gaidas. Ņemot vērā to, ka vairums vīriešu Folijā bija ieradušies tikai uz laiku, un viņas iepriekšējo pieredzi ar Džimu, Megija bija iemācījusies nedomāt nākotnes formā.
Pītera uzacs izbrīnā izliecās.
– Tu man stāstīji par savu veikalu. Es iedomājos, ka varbūt vēlies, lai to apskatu.
Megija bija laimīga, ka viņai tiek aiztaupīts neveiklības brīdis, un pasmaidīja.
– Jā, protams! Ieradies tieši uz rīta laikrakstiem. Tikko saņēmām News un Courier.
Pīters pamāja un pārlaida skatienu nobružātajai ozolkoka letei, kura te bija, vēl pirms Megija iegādājās veikaliņu; iespējams, tā te atradusies tikpat ilgi, cik pastāv pats veikals. Viņš nopētīja letes priekšā novietotos konfekšu grozus, mazos cigarešu plauktus, bļodas, kurās bija sabērtas sērkociņu kastītes, žurnālu stendus, kuros gozējās House and Garden un Good Housekeeping numuri, kā arī Coca-cola ledusskapi.
– Izskatās, ka jums nekā netrūkst.
– Pagaidām nē. Karā iesaistījāmies tikai pirms diviem mēnešiem. Kaut gan man ir tāda sajūta, ka viss mainīsies, turklāt visai drīz. Jau tagad ar grūtībām spēju sagādāt sieviešu zeķes. Un man tā vien šķiet, ka zīds rekvizēts armijas vajadzībām.
Viņš pamāja un klusēdams turpināja pētīt plauktu saturu. – Jums pieder ļoti jauks veikaliņš, – Pīters sacīja un devās dziļāk telpā, kur pie sienas bija izvietoti grāmatu plaukti.
Lulū un Megija viņam sekoja.
– Ak, grāmatas! – viņš novilka, godbijīgi izņēma no plaukta kādu sējumu un aplūkoja tā vāku.
Megija paliecās tuvāk un izlasīja nosaukumu – “Porgijs un Besa”. It kā vēlēdamās radīt iespaidu, viņa paskaidroja:
– Tās autoram Dibosam Heivardam Folijā piederēja kotedža. Tajā viņš uzņēma Džordžu Gēršvinu, kad tas rakstīja mūziku tāda paša nosaukuma operai. Tolaik biju maza meitene, apmēram Lulū vecumā, un man šķiet, ka pat pāris reižu viņu satiku.
Megija apzinājās, ka uztraukuma dēļ mēļo bez mitas, tomēr, pamanījusi viņai pievērsto ieinteresēto Pītera skatienu, sasparojās un turpināja stāstu.
– Kad Gēršvins šeit ieradās pirmoreiz, viņš izskatījās pēc īsta ņujorkieša – ļoti lietišķs, vienmēr uzvalkā un atbilstošos apavos. Tomēr viņš visai ātri iejutās vietējā iedzīvotāja ādā. Staigāja basām kājām, jau pirmajos pāris mēnešos ataudzēja bārdu. – Megija apklusa, smaids pagaisa no lūpām, jo viņa manīja, ka Pīters nebūt nedala viņas sajūsmu par dižo komponistu. Pieri saraucis, viņš stāvēja pie plaukta un lēnām šķirstīja lappuses.
– Esmu to lasījis, tomēr nevaru apgalvot, ka tā būtu viena no manām mīļākajām grāmatām, – viņš noteica un pagriezās pret Megiju. – Džordžs Gēršvins, ebrejs, vai ne?
Megijas acis iepletās.
– Nav ne jausmas. Man patīk viņa mūzika, iespējams, tāpēc, ka tā ir manas bērnības mūzika. Mamma spēlēja klavieres, un “Zilā rapsodija” bija viens no viņas mīļākajiem skaņdarbiem. Kāpēc vaicā?
Pīters aizcirta grāmatu, ielika plauktā tieši tajā vietā, kur tā bija atradusies, un pārliecinājās, vai tās muguriņa ir vienā līmenī ar plaukta malu.
– Tikai prātoju. Eiropā visi zina, kurš ir ebrejs. Šeit, Amerikā, viņi tik ļoti asimilējušies vietējā kultūrā, ka tas pat neienāk prātā.
Megija paraustīja plecus un uzgrieza plauktiem muguru. – Nevaru runāt par visu valsti, bet šeit, Folijā, mēs esam visai viesmīlīgi. Mums te ir tāds kā kausējamais katliņš – nav būtiski, kādai nācijai vai reliģijai cilvēks pieder, visi sadzīvo bez liekām domstarpībām.
Pīters tik tikko pasmaidīja un novilka ar rādītājpirkstu pa plaukta malu.
– Domāju, ka jūsu mazā kausējamā katliņa ideja un pārliecība, ka visi šeit ir vienlīdzīgi, dara Ameriku tik pievilcīgu.
Megija vērīgi palūkojās viņā.
– Bet tieši tāpēc arī tu esi šeit, tavi vecāki šeit tika laipni