Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
satvēra lenti pirkstos un nopietnām acīm pavērās uz Pīteru.
– Paldies.
Megija jau grasījās ierosināt, lai meitene iesien lenti zirgastē, kas būtu patiesa pateicības izrādīšana, tomēr aprāvās. Lulū ar cilvēkiem iedraudzējās palēnām, arī ar Džimu, bet bija arī tādi ļaudis, kuriem nekad neizdevās atkausēt meitenes ledaino atturību. Ar lenti vien nepietiks, lai iekarotu Lulū sirdi.
Pīters atkal pievērsās Megijai.
– Varbūt es nedaudz visu sasteidzu, Mārgarit, bet es vēlētos tevi šovakar aizvest vakariņās un pēc tam, iespējams, arī uz dejām.
– Es…
Lulū pārtrauca lielo māsu pusvārdā.
– Viņa nevar iet, jo vakaros pieskata mani. Man ir tikai deviņi gadi.
Megija veltīja māšelei brīdinošu skatienu un atbildēja:
– Es tiešām priecātos, tikai man jāsameklē kāds, kas pieskata Lulū. Cikos gribēji doties vakariņās?
– Ap septiņiem.
– Veikalu slēdzu piecos, tātad man būs daudz laika.
– Brīnišķīgi! Un, tā kā tu esi vietējā, tad man tev jālūdz ieteikt vakariņām piemērotu vietu.
Piepeši visas Ketas gudrības par emociju slēpšanu, lai panāktu vēlamo un nevienam to neatdotu, bija izkūpējušas gaisā. Megija pat necentās maskēt savu aizrautību.
– Vai tev garšo ceptas garneles? Tad vislabākais būs Andrē restorāns. Nav jau nekāda greznā vieta, vienkārša koka māja, toties ēdiens tur ir nepārspējams. Tas ir pie upes, var vērot saulrietu… bet saule šajā gadalaikā riet jau piecos vakarā.
Atvērās durvis, un pa tām ienāca Keta. Viņas vaigi bija sasārtuši janvāra saltajā vējā, zaļās acis mirdzēja; tās bija gandrīz tikpat zaļas kā viņas vilnas mētelis. Megija juta sirdi sažņaudzamies, kad iedomājās savus brūnos matus un gaišpelēkās acis, kuras nebija pietiekami tumšas, lai tās uzskatītu par zilām. Viņa aizgriezās, lai sakārtotu kastes ar cigaretēm un neredzētu Pītera reakciju.
Keta uzreiz pamanīja Pīteru un plati pasmaidīja. Lēnām aizvērusi aiz sevis durvis, viņa atspiedās pret tām un izrieza krūtis.
– Sveicināti! Nedomāju, ka mēs būtu pazīstami.
Megija jau gribēja aizbildināties, ka iepriekšējā vakarā meklējuši viņu piestātnē, lai iepazītos, bet nav atraduši, un ka nav aizvērusi acis līdz pat trijiem naktī, kad beidzot sadzirdējusi atskanam māsīcas soļus kāpnēs un tad guļamistabā. Ja viņa to sacītu, tad būtu arī jāatzīst, ka uztraucas par viņu, bet tie jau būtu meli, jo tajās nomoda stundās Megija domāja tikai par to, ka pirmo reizi pēc ilga laika atkal sajutusies dzīva, un to, cik silta bijusi viņas viduklim apliktā Pītera roka. Un vēl viņa domāja, ka Lulū bijusi taisnība par pudeļkoku un nedienām beidzot pienācis gals.
Acis no Ketas nenovērsusi, Megija ierunājās:
– Ket, iepazīsties ar Pīteru Novāku. Viņš ir darījumu cilvēks no Aiovas. Pīter, šī ir mana māsīca Ketrina Braiera, citiem vienkārši Keta.
– Priecājos iepazīties, Braieras kundze, – viņš noteica.
Megija piespieda sevi palūkoties uz Pīteru, kad pamanīja, ka viņš neatņem Ketas rokasspiedienu. Viņš vienkārši smaidīja, it kā būtu radis katru dienu tikties ar skaistām sievietēm un kļuvis imūns pret viņu skaistumu. Pīters joprojām turēja rokas aiz muguras un tikai viegli pielieca galvu sveicienam.
– Un tagad, ja jūs, dāmas, mani atvainosiet, došos kārtot darījumus. Mārgarit, tiksimies septiņos?
Megija pamāja un vēroja, kā Keta atkāpjas no durvīm tikai pēdējā brīdī, valšķīgi pieglaužoties Pītera rokai. Viņš izlikās to nemanām, nospieda rokturi un atvēra durvis. Pēdējo reizi atskatījies, viņš uzlika galvā cepuri, piemiedza ar aci Lulū, atsveicinājās un klusām aizvēra aiz sevis durvis.
Megijas gandarījums ātri vien noplaka, kad viņa pamanīja izteiksmi Ketas sejā – tā bija kā zivju ērglim, kas vēro medījumu. Trīs sievietes pievērsās logam un noskatījās, kā Pīters stalti aizsoļo līdz ielas malā novietotajai automašīnai. Kad Megija atrāva skatienu no loga, viņa pamanīja, ka Lulū rūpīgi apsien beļģu krēmkrāsas mežģīņu lenti savai zirgastei.
Tikko Megija bija ļāvusi iet, Lulū, ko kājas nes, metās uz mājām. Saimniecības vadītāja Marta mazgāja virtuvē grīdu, kad Lulū iebrāzās pa sētas durvīm, atstājot uz mitrā linoleja pēdu nospiedumus.
Marta iesprauda rokas sānos, un Lulū, to redzot, apcirtās, steigšus noāva kurpes, pameta tās uz pakāpieniem un traucās tālāk, steidzīgi izmetot:
– Labdien!
Lulū skrēja augšup pa kāpnēm, zeķes slīdēja uz koka pakāpieniem; iebrāzusies guļamistabā, viņa aizcirta durvis, tūliņ atkal tās pavēra un uzsauca: “Piedod, Marta!” Tad atkal aizvēra durvis, šoreiz daudz mierīgāk.
Atspiedusies pret durvīm, meitene centās atgūt elpu, tad piesteidzās pie loga, aizvilka aizkarus, atkāpās līdz pretējai sienai un nometās ceļos pie drēbju skapja. Lai gan savu guļamistabu viņai nācās atvēlēt Ketai, viņas drēbes bija palikušas skapī, jo Keta izmantoja to, kas atradās pirmā stāva gaitenī.
Viņa iebāza roku apakšējās atvilktnes labajā malā un izcēla zem apakšsvārkiem un naktskrekliem paslēptu mazu rotaslietu kastīti, kas reiz piederēja viņas mammai. Tumšajai pulēta koka kastītei bija metāla eņģes, un tā bija pirkta Itālijā, kur mamma un tētis bija pavadījuši medusmēnesi. Lulū neatcerējās mammu, bet atcerējās to, kā Čārlstonas Brodstrītas mājā, kad neviens neredzēja, viņa mēdza ielavīties mammas guļamistabā, apsēsties viņas gultā un vērot, vai tur vēl jūtama mammas klātbūtne.
Tukšā rotaslietu lādīte stāvēja uz mammas naktsgaldiņa, un, kad Lulū beidzot jutās pietiekami drosmīga, lai to atvērtu, viņa tās dibenā pamanīja tumšu traipu. Viņa piespieda degunu kastes dibenam un izplūda asarās, jo tā tik ļoti smaržoja pēc mammas. Meitene vairs neatcerējās mammas balsi un matus, bet atcerējās mammas smaržu. Tikai vēlāk, kad Lulū jau bija paaugusies, viņa saprata, ka mamma kastītē ielējusi nedaudz parfīma, bet tam nebija nekādas nozīmes. Tā joprojām bija daļiņa no mammas, un tagad tā piederēja viņai.
Rūpīgi izcēlusi kastīti no slēptuves, Lulū novietoja to uz pītā paklāja, kas atradās starp abām gultām, un atvēra vāciņu. Aromāts bija tikko jaušams, kā atmiņu vēsma, tomēr tas joprojām lika asarām sariesties meitenes acīs. Viņa piešķieba kastīti, lai aplūkotu tajā noglabātos dārgumus – lietiņas, kas viņai bija svarīgas un kuras viņa krāja, kopš bija pietiekami veca, lai novērtētu to nozīmi. Viņa noglāstīja tēva doto peniju, kas bija kalts tūkstoš deviņsimt trīsdesmit trešajā – viņas dzimšanas gadā, pieskārās no jūras ežu bruņām darināto auskaru pārim. Auskarus Lulū bija uzgājusi drēbju skapja dziļumā, un viņai patika iztēloties, ka tos reiz nēsājusi mamma. Viņa uzmeta skatienu Ketas dotajai bruņurupuča bruņu piespraudei, kuru nenēsāja, jo to Ketai bija uzdāvājis kāds pielūdzējs. Šī dāvana nebija nākusi no sirds, tomēr piespraude bija skaista, un Lulū to bija nolēmusi saglabāt un reizēm to piesprauda, kad bija viena guļamistabā. Keta nekad neapvaicājās par piespraudes likteni, un Lulū zināja, ka viņa par to aizmirsusi, tiklīdz atdevusi mazajai māsīcai.
Ar rādītājpirkstu paurķējusies kolekcijā, viņa sataustīja savu vislielāko dārgumu – skrituļslidu atslēgu. Viņa to satvēra pirkstos, saspieda saujā un pasmaidīja. Tā bija no slidām, kurās viņa kādu vakaru bija izmežģījusi potīti, un Džims bija viņu izglābis un aiznesis mājās. Viņa