Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
tāpēc, ka viņai ļoti patiktu Pīters Novāks. Viņa pat nebija droša, ka vīrietis vispār viņai ir tīkams, tomēr viņai patika māsas pietvīkums, kad Pīters bija līdzās, un mirdzums viņas acīs, kas darīja Megiju teju tikpat skaistu kā Keta. Nē, vieta īpašajā kastītē lentei netika atvēlēta māsas dēļ, drīzāk tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad Keta palika zaudētājos. Viņa bija gaidījusi, ka Pīters aicinās Ketu pievienoties viņam un Megijai vakariņās, bet tas nenotika. Tas atkausēja Lulū sirdi, ko nebija spējis ne vīrieša akcents, ne viņa dāvana.
Lulū tikko bija ielikusi kastīti slēptuvē, kad izdzirdēja Martas balsi saucam:
– Mis Lulū, tūliņ pat kāpiet lejā!
Meitene pielēca kājās, metās pie durvīm un atgrūda ar tādu spēku, ka tās atsitās pret sienu. Viņa zināja, ka Martai jāklausa, jo Megija vecajai kundzei bija ļāvusi likt lietā rīksti, ja tas būtu nepieciešams. Šāda nepieciešamība nebija retums.
Sētas durvis bija atvērtas, Lulū izskrēja pa tām un gandrīz ietriecās Martas platajā mugurā. Sievietes tumšā āda ziemas saulē mirdzēja kā likteņa zīme. Izžautā veļa bija noņemta no auklas, un pagalma vidū kā Morisailendas bāka mirdzēja pudeļkoks.
Lulū nodūra galvu, salika rokas aiz muguras un vainīgā balstiņā iečiepstējās:
– Jā, mem?
– Man nav jājautā, kas to mantu nolicis pagalma vidū. Mis Megija smagi strādā, bet mis Keta ir pārāk slinka, lai atvēlētu laiku tādai nodarbei.
Lulū sajuta Martas pirkstu pieskaramies zodam. Meitene pacēla galvu. Martas skatienā jautās satraukums.
– Nedrīkst rotaļāties ar lietām, par kurām neko nezini. Vai saprati? Šī nav laba lieta, un tu nezini, ko tā nodara tavai dvēselei. Tā nav kristiešu tradīcija, šai mantai nav vietas šajā pagalmā.
Lulū lūpa iedrebējās.
– Slikti, ja to uztver tā. Es domāju, ka tas ir skaists. Un… – meitene apklusa, nepabeidzot sakāmo.
– Un kas, saldumiņ?
– Un vēl tas man liek atcerēties Džimu. Viņš stāstīja par pudeļkokiem viņa dzimtajā Luiziānā. Tas liek man domāt, ka viņš ir tepat līdzās, un es jūtos laimīga.
– Ak, bērns, – Martas balsī vairs nebija ne miņas no dusmām, viņa apskāva Lulū un cieši piespieda sev klāt. – Džims bija labs cilvēks. Es zinu, ka tev viņa pietrūkst. Bet nevajag izmantot tādus pesteļus, lai viņu atcerētos.
Lulū piespieda galvu Martas kuplajam vēderam un ielūkojās sejā tumšādainajai sievietei, kura par viņu rūpējās kopš dzimšanas.
– Marta, tas ir vienīgais, kas man no viņa palicis. Lūdzu, neatņem man to. Es nedomāju, ka spēšu pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.
Martas skatiens pavisam atmaiga, un Lulū zināja, ka viņa ir uzvarējusi.
– Un es apsolu, ka no diviem zariem izveidošu krustu, kā pieklātos Džima piemiņas zīmei, ja vien tas tev liksies labāk.
Meitene juta, ka Martas apskāviens atslābst.
– Lai notiek, manuprāt, tas būs gana labi. Tikai izdari to tūliņ pat, dzirdi? Pirms kāds to ir ieraudzījis.
– Jā, mem, – Lulū svinīgā balsī noteica un nodurtu galvu izgāja pagalma vidū. Šī cīņa nemaz nebija tik smaga, viņa nosprieda un pasmaidīja. Atskatījusies viņa nespēja apvaldīt smaidu, tomēr tas pagaisa, jo Lulū pamanīja, ka Martas sejā nav pat smaida atblāzmas. Vecās kundzes acis bija vērīgi samiegtas, lūpas cieši sakniebtas, un viņa raižpilni šūpoja galvu.
Piegājusi pie pudeļkoka, Lulū nometās ceļos un vēlējās, kaut tam piemistu burvju vara. Tas bija pretstatā tam, ko viņa vēl pirms mirkļa bija centusies iegalvot Martai. Tagad viņām visām nepieciešams nedaudz burvestības. Viss šķita zaudējis līdzsvaru, it kā viņas būtu panorāmas ratā, kas apstājies visaugstākajā punktā, radot šķebīgi biedējošu nojautu, ka kaut kas notiks, bet neviens to nespēj novērst.
Šobrīd Lulū jutās tieši tā, pat baznīcā skaitītās lūgsnas nepalīdzēja. Tikai pudeļkoks, tā krāsainās pudeles un vēja dziesma tajā spēja meiteni mierināt, liekot noticēt tam, kas nav ar acīm saskatāms. Viņa to pārveidos, ja jau Marta tā vēlas, tomēr tas neatņems viņas ticību pudeļkoka spēkam. Notupusies viņa aizvēra acis un ieklausījās, kā pudeļu kaklos žūžo ziemas vējš, un centās atcerēties, kāds Džims izskatījās, kad smaidīja.
Ceturtā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
2009. gada jūlijs
Autoceļi starp Indiānas un Dienvidkarolīnas štatiem bija daļa no nacionālās aizsardzības plāna un pēc prezidenta Eizenhauera rīkojuma tika izbūvēti vēl piecdesmitajos gados. Emija to zināja, jo neskaitāmas stundas bija pētījusi mātes veikala karšu krājumus, ar pirkstu vilkusi pa zirnekļa tīmeklim līdzīgo ceļu tīklu, kas ieskāva gan pazīstamas vietas, gan tādas kā Enkavilidža vai Sautkongarija, kas šķita piederam citai pasaulei.
Izplānojot teju ik pagriezienu gaidāmajā braucienā, Emijai šķita, ka spēs kontrolēt situāciju un izvairīties no tik pazīstamās sajūtas, ka notiekošais ir kā zemē nomesta akmens lodīte, kas ripo tur, kur nav šķēršļu.
Vecāki palīdzēja salikt mantas Bena vecajā Ford Explorer, uzspieda skūpstu meitas pierei, un tēvs pieliecās, lai apliktu Emijai drošības jostu, it kā tā spētu pasargāt no visām likstām, kas varētu viņu piemeklēt brauciena laikā.
– Es vēlos, lai tu ik pēc pāris stundām apstātos un piezvanītu mums no mobilā telefona. Lādētāju paņēmi? Un rezerves akumulatoru katram gadījumam?
– Jā, tēt. Un arī naudu noslēpu trīs dažādās vietās, paņēmu ūdens pudeles un asaru gāzes baloniņu.
– Tev ir pilna bāka ar degvielu. No rīta aizbraucu uz benzīntanku.
– Paldies, tēt, tu esi lielisks.
Tēvs atkal pieliecās un vēlreiz noskūpstīja meitu uz pieres.
– Neaizmirsti piezvanīt.
Tēvs pakāpās sāņus, un pie durvīm parādījās Peidža. Atšķirībā no vīra viņa nepieliecās, lai noskūpstītu meitu.
– Vai paņēmi visas “Folijas atradumu” sūtītās grāmatas? Emija pabungoja pa kasti, kura gluži kā sena draudzene gozējās pasažiera sēdeklī viņai līdzās.
– Protams! Bet es gan būtu gribējusi par tām samaksāt.
Peidža pasmaidīja.
– Manuprāt, tev tās ir vairāk nepieciešamas. Uzskati, ka tā ir dāvana. – Māte uz mirkli novērsās, un viņas acīs atspīdēja zilais debess jums. – Tu taču kaut ko sajuti tām pieskaroties? Tas priecē, jo citādi nebūtu spējusi pārliecināt tevi doties ceļā.
Mamma atkāpās un enerģiski aizcirta automašīnas durvis. Būkšķis izteica vairāk nekā atvadu vārdi.
Emija pāris reižu iekāsējās, lai atgūtu balsi, un paziņoja:
– Burku ar smiltīm es atstāju uz rakstāmgalda kabinetā. Domāju, ka tur, kurp dodos, tā man nebūs vajadzīga.
Lūpas iedrebējās, tomēr Emija centās pasmaidīt.
– Mammu… – viņa iesāka.
Peidža atgriezās pie durvīm un uzlika plaukstas uz sānloga malas.
– Neaizmirsti piezvanīt, citādi tētis nespēs aizmigt. Un esi uzmanīga.
Peidža