Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
Vai arī to, ka tu Džimam iestāstīji, ka viņš Megijai vairs nepatīk, un neļāvi viņam aplidot Megiju. Es nesapratu, ka tie bija meli, bet tad jūs apprecējāties un bija par vēlu to stāstīt Megijai. Ja izstāstīšu tagad, varu saderēt, ka viņa tev neļaus šeit palikt.
Telpā iestājās klusums, un meitene varēja saklausīt vien savu elpu. Viņa juta Ketas smaržas un zināja, ka māsīca joprojām stāv aiz muguras. Un tad viņa izdzirdēja Ketas baso pēdu soļus uz grīdas dēļiem un vēl kādu skaņu – kaut kas mazs un ciets atsitās un aizripoja pa grīdu.
Lulū lēnām pagriezās, un māsīcu skatieni sastapās. Ketas skatiens bija kā aligatoram, kas guļ pie krasta un izliekas par baļķi. Viņas smaids bija salts.
– Lulū, tu esi laba māsa. Uzticama. Tas labi. No tevis neko nevar noslēpt, vai ne?
Lulū pārlaida skatienu grīdai, meklējot lūpu krāsas tūbiņu. Tā bija aizripojusi aiz Ketas tualetes galdiņa kājas. Meitene nometās rāpus, pastiepa roku, paķēra lūpu krāsu un izskrēja no istabas. Tikai skrienot pa gaiteni, viņa atcerējās, ka Keta bija uzdevusi jautājumu. Meitene apstājās un lēnām atgriezās istabā. Keta joprojām sēdēja gultā, kura reiz piederēja Lulū.
– Nē, – viņa sacīja. – Nevar gan.
To pateikusi, viņa satvēra rokturi un aizvēra aiz sevis durvis.
Pīters ieradās tieši septiņos vakarā. Izdzirdējusi viņu klauvējam pie durvīm, Megija lūdza, lai Lulū noskrien lejā un ielaiž viesi. Keta joprojām nebija iznākusi no guļamistabas. Megija pati būtu atvērusi durvis, bet Lulū viņai atgādināja, ka īsta dāma vienmēr liek džentlmenim gaidīt, lai neliktos pārlieku dedzīga. Meitene gluži vārds vārdā bija citējusi Ketu, kura jau gadiem centās izglītot māsīcas flirta gudrībās. Tātad vismaz viena no O’Šī māsām bija vērīgi ieklausījusies viņas dotajos padomos.
Megija netika gudra, kāpēc šoreiz Lulū bija tik ļoti pretimnākoša un pakalpīga. Neviena niķa, pat tad, kad meitene uzzināja, ka vakars būs jāpavada Ketas sabiedrībā. Tik īsā laikā Lulū nespētu pieņemt Pīteru, kur nu vēl pieķerties viņam. Keta nespēja samierināties ar domu, ka Megijai ir pielūdzējs, tāpēc Lulū nekavējoties nostājās māsas pusē. Lai arī vecuma starpības dēļ māsu starpā nekad nebija valdījusi īpaša tuvība, Ketas parādīšanās visu mainīja. Megija nezināja īsto iemeslu, tomēr nojauta, ka tam ir zināma saistība ar Ketas ievākšanos Lulū istabā un daudzējādā ziņā arī ar ienākšanu viņu dzīvē.
Lūkodamās pulkstenī, Megija nogaidīja noteiktās piecas minūtes, divas reizes aplūkoja sevi spogulī, izgāja gaitenī un apstājās pie Ketas guļamistabas durvīm. Viņa pacēla roku, lai pieklauvētu, bet pārdomāja. Lai gan Megija alka uzzināt Ketas viedokli par tērpu un pateikties, ka māsīca ļāvusi aizņemties viņas sarkano lūpu krāsu, viņa zināja, ka Keta ir nelāgā omā un labāk būtu viņu netraucēt. Tādās reizēs māsīca mēdza sāpināt. Lai arī Megija bija pārliecināta, ka Keta patiesībā nevēlējās nodarīt viņām pāri, viņa negribēja bojāt omu pirms tikšanās ar Pīteru.
Kāpjot lejup pa kāpnēm, viņa atkal atskatījās uz Ketas istabas durvīm. Pēdējoreiz māsīcas nelāgo omu viņa bija izbaudījusi uz savas ādas pēc Džima nāves. Toreiz viņa norija smacējošo sāpju kamolu, lai mierinātu Ketu, bet tika atraidīta. Megija nekad nebija dzirdējusi Ketu tā runājam. Māsīca paziņoja, ka Megija pat iztēloties nespējot viņas sāpes, jo atšķirībā no Ketas viņai nekad nav bijusi piekrišana pie vīriešiem. Un, palikušai atraitnēs, viņai nekad vairs nebūs iespējas satikt citu vīrieti. Tikai mātei dotais solījums atturēja Megiju padzīt Ketu no mājas.
Lai arī nepatiesi, tomēr māsīcas vārdi bija dzeloši. Ne jau par Megiju teiktais, bet tas, ko Keta sacīja par Džimu. Turpmākajās nedēļās Megija vairākas reizes devās uz baznīcu, lai aizlūgtu par Džimu. Viņa sēroja par diviem, jo atraitne Keta to nespēja.
Megija kāpa lejup un šūpoja galvu, lai justu auskarus pieskaramies kaklam, un centās iztēloties, cik skaista ir bruņurupuča ķemme viņas matos. Lulū un Pīters viņu gaidīja priekštelpā. Māsa bija iekārtojusies divvietīgajā dīvānā, bet Pīters pētīja mammas smilšu dolāru kolekciju. Viens bija viņa pirkstos, kad viņš pagriezās, lai sasveicinātos ar Megiju.
– Mārgarit, tu esi tik skaista!
Viņa pietvīka, jo zināja, ka Pīters tikai cenšas būt laipns, tomēr jutās arī nedaudz glaimota, jo izklausījās, ka viņš to teica no tīras sirds.
– Paldies, Pīter, – viņa tencināja un nostājās viņam līdzās. Viņa sajuta odekolona aromātu un pamanīja, ka gaiši pelēkais uzvalks ir labi pašūts. Pītera mētelis bija pārlikts dīvāna parocim.
– Piedod, ka aizkavējos.
Viņš pasmaidīja, un savādo dzintarkrāsas acu kaktiņos ievilkās rieviņas.
– Gaidas visu padara vēl aizraujošāku. Turklāt man bija prieks pabūt Lulū sabiedrībā. Viņa stāstīja man par šiem, – Pīters parādīja smalko čaulu, un viņa zīmoggredzenā atspīdēja lampas gaisma.
– Smilšu dolāri, – Megija atrauca, izņemot to no Pītera plaukstas. – Vai Lulū izstāstīja teiku?
Nenovērsis skatienu no Megijas sejas, Pīters papurināja galvu.
– To mums stāstīja mamma. Teika vēsta, ka smilšu dolārus šeit izkaisījis Kristus, lai stiprinātu ticību, – Megija turpināja.
Pīters sarauca pieri.
– Kādā veidā?
Megija nostājās tuvāk, ielika jūras eža bruņu plāksnīti plaukstā un paskaidroja:
– Šie pieci caurumi simbolizē naglu atstātās brūces Kristus miesā, šis pašā viducī ir kā ziedoša austrumu lilija, ko ieskauj Betlēmes zvaigzne.
Megija pacēla acis un pamanīja, ka Pīters raugās uz viņu, nevis smilšu dolāru. Viņa aši nodūra skatienu, apvērsa smilšu dolāru un turpināja:
– Otrā pusē ir redzams Ziemassvētku zvaigznes jeb puansetijas zieds, kas simbolizē Kristus dzimšanu. Ļaudis stāsta – ja kādam izdosies pārlauzt to vidū pušu, no tā izlidos piecas baltas dūjas, kas atnesīs mieru virs zemes, un cilvēkiem būs labs prāts.
– Brīnišķīgi, – Pīters sacīja. Viņš aizvien vēl lūkojās uz Megiju.
Viņa pagriezās pret logu un nolika smilšu dolāru grozā pie pārējiem. Cenšoties apvaldīt satraukumu, Megija turpināja stāstīt:
– Tie ir mammas. Viņa tos salasīja Folijas pludmalē.
– Tad tiem ir vēl lielāka vērtība, – viņš sacīja.
Megija pasmaidīja. Likās, ka Pīters viņu saprot. Tas bija patīkami, lai gan meitene nebija īsti droša, ka viņš patiesi uzskata viņu par skaistu.
– Vai esi gatava? – Pīters apvaicājās.
– Jā, tikai paņemšu cepuri un mēteli, – Megija atbildēja un devās pie priekšnama skapja. Lulū aizsteidzās viņai priekšā un māsas drūmi brūnā mēteļa vietā pasniedza Ketas zaļo kašmira mēteli un pieskaņotu cepuri. Zaļais mētelis mājās vienkārši uzradās. Kad Megija par to apvaicājās, Keta atbildēja, ka tā ir dāvana no kāda pielūdzēja. Sīkākus paskaidrojumus nesagaidījusi, Megija vairāk neko nevaicāja, jo nebija pārliecināta, ka vēlas dzirdēt atbildi.
Cenzdamās pievērst Lulū uzmanību, Megija tikko manāmi papurināja galvu, jo nevēlējās uzsākt strīdu Pītera klātbūtnē. Lulū izlikās to neredzam, sniedza mēteli un piemetināja:
– Brūnajam iztrūkusi poga. Ja vēlies, es to vēlāk piešūšu. Megija veltīja māsai