Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
kopā ar Džeku. Istaba bija iekārtota zilos un baltos toņos. Gar vienu sienu bija salikti grāmatu plaukti, pie tās bija piestiprināts televizors un zem tā atradās kamīns. Griesti stiepās līdz pat jumtam, kur skatienam pavērās lielas sijas baltā krāsā.
– Skaisti, – Treviss konstatēja. – Te ir mājīgi. – Viņš brīnījās, kāpēc interjera dizainere, kuras pakalpojumi izmaksāja ļoti dārgi, nebija šādi iekārtojusi viņa dzīvokli, tomēr atzina, ka nebija viņai sniedzis nekādas norādes.
– Paldies, – Kima atbildēja un aizgriezās, lai noslēptu plato smaidu. – Virtuve ir tur.
– Kima, tev nav mani jābaro, – viņš iebilda. – Ar pajumti pietiek. Es varu… – Ieraudzījis virtuvi, viņš apklusa. No tās pavērās skats uz ēdamistabu, un visa telpa bija silta un mājīga. Telpas centrā bija ierīkota virtuves darba virsma no sārta granīta, un pie sienas bija piekārti vara katliņi. Lielajā, vecajā ēdamgaldā vīdēja neskaitāmu ēdienreižu atstātās griezienu pēdas.
– Man te patīk, – Treviss atzina. – Cik sen tu esi šīs mājas īpašniece? – Viņš jau zināja atbildi, jo savulaik izsekoja katru mājas iegādes soli. Treviss pat lūdza Penijai sazināties ar banku, kurā Kima kārtoja hipotekāro kredītu. Viņš parūpējās par to, lai viss noritētu bez sarežģījumiem.
– Mazāk nekā gadu, – Kima atbildēja.
– Un tu tik īsā laikā māju tik skaisti iekārtoji?
– To paveicām mēs abas ar Džeku. Mēs… – Viņa paraustīja plecus.
– Jūs esat mākslinieces, tāpēc zinājāt, ko darīt. Vai varu palīdzēt pagatavot vakariņas?
– Nevajag, – Kima atbildēja un klusībā brīnījās, kā Treviss zina, kāda ir Džekas nodarbošanās. Kima pieļāva, ka viņi par to ir runājuši. – Apsēdies, un es tev kaut ko pagatavošu.
Treviss apsēdās uz krēsla pie letes tālākās malas un vēroja Kimu.
Juzdama sev pievērstu vīrieša skatienu, viņa ielūkojās ledusskapī. Kima jutās vainīga par to, ka visu maltīti bija pagatavojis Deivs un viņa ēdienu piegādātāju komanda, bet neuzskatīja, ka to vajadzētu pavēstīt Trevisam. Paziņot, ka Kimai ir vairāk vai mazāk nopietnas attiecības, vajadzētu tikai tādā gadījumā, ja viņa lolotu pret Trevisu jūtas, un otrādi. Izņemot pēdu masāžu, viņš neizrādīja interesi par ko vairāk kā vienkāršu draudzību. Turklāt Treviss uz viņu skatījās tā, it kā Kima joprojām būtu astoņus gadus veca meitenīte.
Uz letes pretī Trevisam Kima uzklāja auduma salveti, šķīvi, pieskaņotu nazi un dakšiņu. Viņas māte centās pierunāt Kimu taupīt naudu un lietot vecmāmiņas traukus, tomēr viņa atteicās to darīt. “Tu gluži vienkārši gribi atbrīvoties no veciem krāmiem,” Kima toreiz atcirta, un viņas tēvs iespurdzās. Beigu beigās māte atdeva visu servīzi Kolinam un Džemmai Freizerai kā kāzu dāvanu, un viņiem tā ļoti patika.
– Kāpēc tu tā skaties uz traukiem? – Treviss painteresējās, un Kima viņam visu izstāstīja.
– Džemma ir vēsturniece, un viņa zināja trauku ražotāja vēsturi. Viņa tos uzskatīja par dārgumiem.
– Bet tu nē? – Treviss jautāja.
– Man patīk jauni priekšmeti. Ko tu gribi ēst?
– Jebko, – viņš atbildēja. – Esmu absolūts visēdājs.
Kima salika karotes daudzajās plastmasas bļodās, ko bija izņēmusi no ledusskapja, un ļāva Trevisam cienāties. Viņa nespēja atturēties no vilinājuma apsēsties uz krēsla blakus Trevisam un viņu vērot. Viņš ēda kā eiropietis, turēdams apgrieztu dakšiņu kreisajā plaukstā un nazi – labajā plaukstā. Viņam piemita karaliskas galda manieres.
Tā kā mājā nevaldīja tumsas un mēnessgaismas spēcīgais kontrasts, Kima tagad redzēja Trevisa sejā tos pašus eņģeliskos vaibstus, kas viņam piemita bērnībā. Viņa mati bija tumši kā nakts, acis – melnas kā obsidiāns. Viņam bija asi vaigu kauli un spēcīgs žoklis. Likās, ka Treviss vairākas dienas nav skuvies, un vaigubārda padarīja viņa izskatu vēl tumsnējāku. Kopumā viņš bija pievilcīgākais vīrietis, kādu Kima jebkad bija redzējusi.
Treviss ievēroja, ka Kima uz viņu skatās, atspiedusies uz elkoņa. Viņš saprata, ka jānovērš viņas uzmanība, citādi viņš uzliks plaukstu uz sievietes skausta un viņu noskūpstīs.
– Vai tu nebaidies novārtīt kleitu?
– Ko? Jā, protams. – Kima izkļuva no vērošanas transa. – Man vajadzētu uzvilkt kaut ko ērtāku.
Treviss ieklepojās tā, it kā gandrīz būtu aizrijies ar ēdienu.
– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Jā, – viņš apliecināja. – Es pabeigšu ēst, un tikmēr tu…
Kima negribīgi piecēlās no krēsla.
– Jā, protams. – Viņa pa gaiteni aizsteidzās uz savu guļamistabu un aizvēra durvis. – Es izturos kā muļķe, – viņa skaļi čukstēja.
Kleitas rāvējslēdzējs bija grūti aizsniedzams, un Kima pat apsvēra iespēju pasaukt Trevisu palīgā. To iztēlojusies, viņa ieķiķinājās un tad sajuta nepatiku par šādu vieglprātību.
– Tu patiešām esi astoņus gadus veca meitenīte, – viņa pati sev paziņoja un sāka izģērbties.
Virtuvē sēdošais Treviss atviegloti uzelpoja. Bija grūti izturēt skaistās, kleitā ar dziļu izgriezumu tērpušās Kimas klātbūtni un pētošo skatienu. Parastā situācijā Treviss nevilcinoties atklātu, ka Kima viņu interesē kā sieviete. Pieredze liecināja, ka meitenes, kuras apveltī Trevisu ar tādu skatienu, ir viegli dabūjamas.
Bet kas notiktu pēc tam? Vai Kima sāktu runāt par mūsu kāzām?
Treviss atzina, ka viņu tāda doma nešausmināja. Pagaidām Kima izstaroja nebeidzamu mājīgumu. Viņa pati, viņas māja un pat viņas draugi – tas viss bija patīkams un aicinošs.
Tomēr Treviss nespēja nedomāt par to, kas notiks, kad Kima uzzinās vairāk par viņu pašu, viņa pagātni un tēvu. Tad sajūsma viņas skatienā apdzisīs, un to Treviss negribēja piedzīvot. Viņš nolēma ļaut, lai Kima turpina uzskatīt viņu par krietnu cilvēku, kurš darījis tikai labu. Patiesībai bija jāpaliek noslēpumā.
Kad Kima atgriezās, tērpusies džinsos un vecā T kreklā, Treviss bija paēdis. Viņa izskatījās pat vēl iekārojamāka nekā iepriekš, un Treviss nodomāja, ka tas nemaz nav labi. Viņš saprata, ka pārnakšņošana Kimas mājā ir kļūda. Viņš piecēlās kājās.
– Vai esi gatavs doties pie miera? – viņa jautāja.
Treviss neuzdrošinājās atbildēt un klusējot palocīja galvu. Kad Kima sāka iet pagalma puses durvju virzienā, Treviss sastinga. Viņš nedrīkstēja nokļūt vienā istabā ar Kimu un gultu.
– Tu vari iedot man atslēgu un parādīt, kur man jāiet.
– Bet man tev jāparāda, kur atrast visu nepieciešamo.
– Gan jau es pratīšu sameklēt. – Treviss uzsmaidīja Kimai, tomēr nepiekāpās.
Viņa pasniedza Trevisam atslēgu saišķi.
Pie pagalma puses durvīm viņi neveikli atvadījās. Kima noliecās uz priekšu, it kā grasītos noskūpstīt Trevisu uz vaiga, bet viņš atvirzījās. Īsu brīdi likās, ka Treviss pakratīs viņas roku, bet viņš tikai draudzīgi papliķēja viņas plecu un izgāja no mājas.
Kima novāca traukus un nevilšus saviebās.