PROLOGS

      Vētras ienes citu cilvēku dzīves fragmentus mūsējās, atgādinot par to, ka mēs neesam vientuļi, un to, cik galīgi nenozīmīgi esam. Neredzēti viļņi bija izpostījuši krastu, izmetot salauzītus koka gabalus, neskartu porcelāna tasīti un vīriešu pulksteni vēl aizvien ar visu vāku un ķēdi manā mīļajā liedagā, un visi šie priekšmeti mierīgi atdusējās smiltīs gluži kā veikala īpašnieka vitrīnā rūpīgi izliktas preces. Paberžot ar īkšķi porcelāna tasītes gludo malu, es iedomājos, kā cita cilvēka zaudējums ir kļuvis par manu ieguvumu, par to, kā viļņi atkal skalojas pāri smiltīm, it kā nekas nebūtu noticis, un kā dažreiz šķirtne starp beigām un sākumu ir tik neliela, ka abi šķiet vienoti gluži kā okeāna viļņi.

      Koka dēļi, mājas vai kuģa atliekas, sarāvušās čokurā kā nobijies bērns, šūpoja kaut ko metālisku savās koka plaukstās. Es pavilcinājos tikai brīdi, pirms iebāzt roku spraugā starp diviem dēļiem, kur mani pirksti pieskārās kam cietam, mazam un aukstam. Pacēlu savu atradumu pret nespodro sauli un ieraudzīju platu zelta laulības gredzenu, kura malas bija nodilušas no valkāšanas, bet iekšā iegravētais uzraksts gandrīz izzudis. Piemiedzu acis, lai saskatītu labāk, grozot gredzenu starp pirkstu spilventiņiem, taču man izdevās atšifrēt tikai vienu vārdu. Mūžam.

      Cieši sažņaudzu gredzenu savā plaukstā, prātojot, kam tas piederējis un kāds ceļojums to atvedis pie manis. Tā bija zīme, es domāju, jo līdz manām kāzām bija atlikušas vien trīs dienas, ja vien Džofrijs spēs atrast laiku, glābjot vētras pasaudzēto kokvilnas ražas daļu. Es nebiju viņa pirmā izvēle, taču nu viņš bija mans, un es sajutos saistīta ar nezināmo gredzena īpašnieku šī vienīgā vārda dēļ. Mūžam.

      Palūkojos augšup uz sauli un tās drosmīgajiem mēģinājumiem pašķirt mākoņus. Es zināju, ka tā uzvarēs: visspožākās dienas allaž nāca pēc visbriesmīgākajām vētrām. Šī bija izrādījusies pietiekoši briesmīga, lai pārņemtu Brotonas salu un nogalinātu ikvienu dzīvu dvēseli, ieskaitot mazo Mārgaretu, kurai es biju palīdzējusi ierasties šajā pasaulē vien pirms nedēļas. Prātoju, kāpēc viņai bijis ļauts ienākt pasaulē uz tik īsu laiku? Vai tik īsa esamība attaisnoja viņas mātes pārciestās dzemdību sāpes? Un vai ir iespējams apgūt kādu mācību īsajā septiņu dienu laikā? Es nesapratu. Būdama vecmāte, es to pieņēmu, taču nespēju saprast.

      Divi melni putni traucās lejup no pienainajām debesīm tik tuvu viļņiem, ka šķita – tie nonāks zem ūdens, meklējot vakariņas. Putni bija atgriezušies. Tie allaž atgriezās pēc vētras, taču pirmās klusās dienas allaž lika aizdomāties. Gluži kā paisums tie atgriezās vietā, no kuras bija nākuši, kalpojot par pastāvīgu lielumu tiem no mums, kas bija atlikuši.

      Pavēroju abus mazliet ilgāk, kamēr tie traucās lejup un meta lokus, ķērcieniem skaļi atbalsojoties tukšajā pludmalē. Tad devos atpakaļ pa izpostītajām un atlūzu piemētātajām smiltīm uz māju, kurā mitu kopā ar savu tēvu un jaunāko māsu. Iedama es cieši sažņaudzu gredzenu plaukstā: cieto zeltu, kas bija pārtapis aplī, formas nebeidzamajām līnijām atgādinot par sākumu un beigām un to, cik neiespējami dažkārt ir tos abus atšķirt.

      Pirmā nodaļa

      Stāvēju pie vecāku mājas, cauri savām ādas kurpēm sajuzdama no melnā asfalta nākošo karstumu. Manas mātes balzamīnes kuploja māla kastēs, kas atradās abpus ārdurvīm rančo stila ēkā, ko es saucu par mājām lielāko daļu no sava trīsdesmit četrus gadus ilgā mūža. Pat karstums neuzdrošinājās izaicināt manu māti, liekot viņas puķēm novīst: Glorija Vālena valdīja pār dārzu tāpat kā pār saviem pieciem bērniem, un nepaklausība bija tāds pats retums kā janvārī uzsnidzis sniegs Džordžijā.

      Sviedru tērcīte plūda lejup starp manām lāpstiņām, karstumam neganti uzbrūkot man un manam jaunajam vīram tā, it kā būtu jau jūlija vidus, nevis tikai pavasaris. Centos paskaidrot Metjū, ka Džordžijas rietumos vasaras tādas mēdz būt: tik pēkšņas, ka pavasaris atgādināja vēsu vakaru, kas iespiests starp ziemu un vasaras vidu. Metjū bija no piekrastes, tāpēc jādomā, ka viņš jau šo to zināja par karstumu un mitrumu.

      Metjū turēja manu roku, kamēr es nolūkojos uz savu tēvu un četriem brāļiem, kuru vecums svārstījās no piecdesmit pieciem līdz četrdesmit pieciem gadiem un kuri bija sapulcējušies gluži kā uz atvadu ballīti vai kā izrādot savu spēku svešiniekam, ko es biju izvēlējusies apprecēt. Pat tagad, šajā priekšpilsētas ainavā, viņi izskatījās pēc apbedīšanas biroja vadītājiem, kas viņi arī bija. “Vālens un dēli” bija mana tēva ģimenes uzņēmums triju paaudžu garumā, un visu piecu nopietnās sejas izteiksmes bija drīzāk iedzimtas, nekā apgūtas.

      Viņu dažādās sievas un brāļu bērni bija palikuši iekšpusē saskaņā ar kādu vārdos neizteiktu vienošanos, varbūt līdzjūtībā sastājušies pie manas mātes guļamistabas durvīm, kuras viņa bija atteikusies atvērt kopš manas ierašanās brīža šajā rītā. Es biju piezvanījusi iepriekšējā dienā, savā kāzu dienā, lai dotu viņai laiku atgūties. Pat Fils Otrijs, mans līgavainis četru gadu garumā, šķiet, uzņēma šo ziņu labāk nekā māte.

      Palaidu vaļā Metjū roku un apskāvu tēvu. Viņš uz brīdi piespieda mani sev cieši klāt, tad atlaida, lai paturētu izstieptas rokas attālumā. Es biju pieradusi pie tā. Par spīti tam, ka biju jaunākais bērns un vienīgā meitene, un man centās iestāstīt, ka es esot bijusi tā, uz ko mani vecāki cerējuši un izlūgušies, viņi allaž likās pārāk nobažījušies par savu veiksmi, lai cieši mani apskautu. It kā pēc cieša apskāviena Fortūnas untums, kas bija viņiem dāvājis meitu, varētu to pamanīt un mani atņemt.

      – Vai varu mēģināt aprunāties ar mammu? – Patiesībā es to nemaz nevēlējos. Man negribējās aizbraukt bez izrunāšanās, taču negribējās arī likt viņai domāt, ka esmu izmisīgi centusies panākt akceptu. Biju pāraugusi šo vajadzību līdz ar pusaudžu pumpām un zobu platītēm.

      Tēvs papurināja galvu.

      – Dod viņai laiku, Ava. Gan viņa samierināsies. Tas tikai bija pārsteigums. Mums visiem. – Viņš apklusa un uzlūkoja mani ar bargu skatienu. – Tu zini, ka Glorijai nepatīk pārsteigumi. Gan viņa samierināsies.

      Cerēju, ka mana sejas izteiksme pauž šaubas par viņa vārdu patiesumu. Māte bija viegli vīlusies, kad es viņai pateicu, ka esmu apprecējusies. Lai arī viņa to neatzina, es zināju, ka viņa allaž bija cerējusi uz lielām kāzām ģimenes dārzā ar visu to greznību, kas pienācās vienīgajai meitai. Tikai tad, kad es pateicu par pārcelšanos un Sentsaimonsu,