Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
brāļiem, kuri bija sastājušies pēc vecuma, no jaunākā līdz vecākajam, kā viņi to parasti darīja – Deivids, Džošua, Marks un Stīvens, un apskāvu visus pēc kārtas. Metjū man sekoja, paspiezdams ikvienam roku un tad pievērsdamies tēvam.
– Es rūpēšos par viņu, kā nākas, ser.
– Dari tā. Viņa mums ir ļoti dārga. – Tēvs nokremšļojās, juzdamies neērti tāpat kā katru reizi, kad no viņa tika sagaidītas sirsnības izpausmes.
Manās acīs sariesās asaras, atkal palūkojoties uz brāļu rindu, ikvienai sejai paužot to pašu līdzjūtību. Vēl nekad nebiju jutusies tik ļoti nošķirta no viņiem kā tobrīd: vienīgā pienene saulespuķu dārzā. Piepeši nesapratu, kas man liek aizbraukt, un vai tas, ko jutu pret Metjū, bija tikai pagaidu balzams pret pastāvīgo nemieru, kas mani mocīja kopš brīža, kad biju kļuvusi pietiekoši liela, lai spriestu par pasauli sev apkārt.
Atkal pievērsos tēvam.
– Pasaki mammai, ka es viņu mīlu un piezvanīšu, kad būšu iekārtojusies. – Es sāku vāvuļot kā vienmēr, kad emocijas draudēja plūst pāri malām. – Mana istabas biedrene aizbrauks pēc visām manām mantām un tās atsūtīs, un es viņai ļāvu paturēt visas mēbeles, un kāds atvedīs manu mašīnu. Metjū ir pārliecināts, ka man nebūs grūti atrast darbu, ņemot vērā pieredzi un izglītību. Tāpēc nav iemeslu uztraukumam, vai ne? – Nebiju īsti pārliecināta, kāpēc te maļu to, ko mēs jau bijām izrunājuši. Varbūt gribējās, lai viņš salūztu un pateiktu, kāpēc ir tik nepieciešams mani turēt izstieptas rokas attālumā. Vai varbūt es nositu laiku, gaidot, kad māte izskries ārā no mājas un apskaus mani, un paskaidros, kāpēc, pēc visiem šiem gadiem, kad viņa bija mani barojusi, ģērbusi un mācījusi atšķirt labu no ļauna, tagad ļāva man aizbraukt neatvadoties.
Metjū pieskārās manam delmam.
– Ceļš ir tāls. Jābrauc, ja gribam nonākt galā pirms tumsas iestāšanās.
Kad pagriezāmies uz mašīnas pusi, es izdzirdēju kādu saucam mani vārdā. Pagriezos un ieraudzīju mātesmāti Mimī tuvojamies maksimāli iespējamā ātrumā, ņemot vērā viņas deviņdesmit vienu gadu un nemainīgo ieradumu valkāt kurpes ar papēžiem – lai arī zemiem. Viņa kaut ko turēja rokā. Tiku atvadījusies no viņas pirmīt, kad Mimī stāvēja pie meitas aizvērtajām guļamistabas durvīm, un cerīgi ieprātojos, vai viņa nenes kādu samierniecisku vēsti no mātes.
– Ava! – Mimī iesaucās vēlreiz, pārliecinādamās, ka ir pievērsusi manu uzmanību. Viņa apstājās mūsu priekšā, gaišajiem matiem – kas tādi bija, pateicoties Claroil krāsai, it kā mēs nenojaustu, ka viņas īstajiem matiem jābūt pilnīgi sirmiem, – krītot uz sejas. Mēs gaidījām, kamēr viņa atgūs elpu, un es palūkojos uz dārgumu viņas rokās.
– Tu negribēsi aizmirst šo, – viņa noteica, pastiepdama rokas. Mimī plaukstās atradās četrstūraina koka mūzikas kastīte: vecmodīgais variants, kuru atverot iekšā varēja redzēt darbojošos mehānismu zem stikla pārsega. Vāks bija ierobots un klāts ar ūdens atstātām zīmēm, un tomēr, lai arī nebiju redzējusi kastīti vairākus gadus, jutos pārliecināta, ka mehānisms vēl aizvien darbojas. To atjaunoja mans brālis Stīvens, kad es to atradu pirms gandrīz divdesmit septiņiem gadiem.
Brīdi pavilcinājusies, pasniedzu roku, ļaujot Mimī vieglītēm ielikt mūzikas kastīti manā plaukstā. Prātoju, kāpēc no visa tā, ko te atstāju, šī izrādījās tā lieta, kuru viņa nevēlējās ļaut man aizmirst.
– Lai tev atgādinātu, – viņa noteica, noglāstīdama manus pirkstus, kad satvēru kastītes virsmu.
– Par ko?
Viņai acīs pazibēja savādais mirdzums, kas man allaž atgādināja, ka viņa ir pa pusei čeroki indiāniete, kas uzaugusi Tenesijas kalnos bez īpašas izglītības, un tomēr bija gudrākais cilvēks, kādu pazinu.
– Ka reizēm beigas patiesībā ir sākums. Ja tu neatceries neko no tā, ko esmu tev mēģinājusi iemācīt, atceries šo.
Viņa mani cieši apskāva, un es saodu mierinošo talka pūdera un Aqua Net smaržu.
– Es atcerēšos.
Mimī paraudzījās augšup uz Metjū, un vienu brīdi viņas sejas izteiksme kļuva apsūdzoša. Taču, kad atkal pavēros vecmāmiņas sejā, tā bija nozudusi.
Mēs atvadījāmies, un, uzmetusi pēdējo skatienu mājai, es iesēdos sudrabainā sedana pasažiera sēdeklī un ļāvu Metjū aizcirst durvis. Neatskatījos uz Mimī, uz tēvu vai brāļiem, kuri bija vienādi slaidi un gari, ar vienādi tumšbrūniem matiem, tonāli saderīgiem ar nopietni melnajām biksēm.
Neskatījos atpakaļ tāpēc, ka reiz, pirms daudziem gadiem, Mimī man bija teikusi, ka tas nesot neveiksmi, ka atskatīšanās nozīmējot – tu nekad neatgriezīsies. Nevarētu teikt, ka šī māja man bija tik nozīmīga: vienmēr biju zinājusi, ka aizbraukšu, lai arī nezināju, kurp tieši. Jādomā, tas bija viens no iemesliem, kāpēc nepiekritu noteikt kāzu datumu ar Filu: vienmēr biju jutusi zem savas dzīves virskārtas nerimtīgu nemiera straumi. Sajūtu, ka kaut kur citur mani gaida kas vairāk. Iepazīstoties ar Metjū, uzreiz sajutu, ka beidzot esmu atradusi meklēto.
Apsēdos, vēl aizvien sažņaugusi rokā mazo mūzikas kastīti, līdz Metjū saņēma manu plaukstu un turēja savējā, braucot uz pavalsts otru malu, uz salu, kas atradās lielajā Atlantijas okeānā un kur mans jaunais vīrs un viņa ģimene dzīvoja jau kopš Amerikas revolūcijas laikiem.
Metjū īkšķis paberzēja viegli izcilno dzimumzīmi pie kreisās rokas īkšķa pamatnes, kas drīzāk atgādināja rētu. Māte bija teikusi, ka tā man esot kopš dzimšanas, taču man allaž labpatikās domāt, ka tā ir rēta no kādas drosmīgas cīņas, kuru biju pārcietusi agrā bērnībā un vairs pat neatceros. Bija brīži, kad vēlējos, kaut visas dzīves rētas būtu tādas: izdzīvošanas medaļas par sāpēm, kas jau aizmirstas.
Metjū īkšķis uztaustīja zelta laulības gredzenu uz manas kreisās rokas zeltneša un apstājās.
– Tu neesi uzlikusi saderināšanās gredzenu. – Tā nebija apsūdzība, drīzāk gan fakta konstatācija.
Paraudzījos lejup uz savu plaukstu. Nebiju gribējusi atstāt skaisto briljanta gredzenu dārglietu kārbiņā. Biju to valkājusi trīs dienas, jo tas bija laiks starp brīdi, kad mēs nolēmām apprecēties, un pašu ceremoniju. Man patika šis gredzens, senatnīgais ietvars un zili baltais apaļais dārgakmens. Taču, kad Metjū uzmauca man pirkstā zelta laulības riņķi, likās nepareizi valkāt to kopā ar kādu citu gredzenu. Es nespēju to izskaidrot, nespēju izdomāt, kā lai pasaka Metjū, ka divu gredzenu valkāšana liek man sajusties tā, it kā es būtu iegājusi savā mājā un konstatējusi, ka visas mēbeles tikušas pārvietotas.
– Piedod, – sacīju. – Es visu laiku to aizmirstu. Taču zinu, ka pieradīšu valkāt tos abus. Apsolu.
Viņš pamāja, koncentrēdamies uz kravas furgona apdzīšanu. Es atzvilu sēdeklī un paraudzījos ārā pa logu, iztēlodamās mūsu automašīnu uz kartes, traucoties uz austrumiem pretī okeānam. Nekad nebiju ciemojusies piekrastē. Mana ģimene, kas lielākoties jau bija pieaugusi laikā, kad es viņiem pievienojos, bija pārāk aizņemta, lai dotos ģimenes brīvdienās pie jūras. Lai arī draugi atgriezās ar vasaras iedegumu un gliemežvāku kolekcijām, es klusībā par to priecājos. Okeānam piemita kas satraucošs ar tā nebeidzamo apvārsni, kas sniedzās līdz zemes malai. Metjū runāja par to, ka vedīs mani izbraucienos ar jahtu un ar kajaku pa salas daudzajiem purvājiem, taču es spēju vien nevērīgi pamāt. Biju iemīlējusies un centos nelikt Metjū vilties, un arī cerēju, ka viņš man palīdzēs iemīlēt ūdeni tikpat stipri, kā to mīlēja pats.
Vēlās