Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
pacēla augšup ziedus. – Es tikai gribēju pārliecināties, ka gaisma ir iedegta un ziedi vāzē, taču jūs mani apsteidzāt. Ak jā, un ledusskapī ir salāti un sautējums, bet uz galda franču maize. Nezināju, vai jums pietiks laika iegriezties pārtikas veikalā.
– Paldies, Tiša, – Metjū noteica. – Nezinu, ko iesāktu bez tevis.
– Jā, paldies, – piebildu. – Es nemaz nezinātu, kur meklēt pārtikas veikalu, un vēl jo mazāk, ko un kā pagatavot.
Tiša atkal palūkojās uz Metjū un tad uz mani.
– Nujā, tev būs pietiekoši daudz laika apgūt abus, bet tikmēr varu izlīdzēt. Es uzrakstīju savu vārdu un telefona numurus uz lapiņas virtuvē – vari zvanīt jebkurā laikā. – Viņa uzlika plaukstu uz durvju roktura un tad pagriezās. – Metjū teica, ka tu aizraujoties ar vēsturi. Esmu Sentsaimonsas vēstures biedrības vadītāja un allaž meklēju jaunus biedrus. Tas būs lielisks veids, kā iepazīt tavas jaunās mājas. Un Metjū ģimenes vēsturi. Tā ir ļoti aizraujoša, un ir pat daži skeleti, kas karājas ģimenes koka zaros un kas tev varētu šķist interesanti.
– Nespēju ne sagaidīt, – noteicu gandrīz nopietni. Es tik daudz ko nezināju, taču var jau būt, ka tāpat zināju visu vajadzīgo.
Tiša uzmeta Metjū vēl vienu skatienu, pirms atvērt durvis un iziet ārā.
– Ak, kamēr neesmu aizmirsusi, ar ko tu nodarbojies, Ava? Es rakstu blogu par salas notikumiem, un tam seko vairums vietējo. Man patīk iekļaut jaunpienācēju sarakstu, un es vienmēr norādu nodarbošanos. Tas ir lielisks veids, kā atrast klientus, jo īpaši, ja pilsētā esi ienācējs.
– Esmu vecmāte. Mājās strādāju kopā ar dzemdību speciālistu grupu un ceru, ka te atradīšu ko līdzīgu.
– Vecmāte? – Viņa sarauca uzacis.
– Jā, – sacīju, nespēdama izprast viņas reakciju. – Esmu diplomēta medmāsa un vecmāte. Vecmāšu izmantošana ir kļuvusi par ļoti populāru alternatīvu ārsta vadītām dzemdībām.
Tiša uzlika plaukstu uz mana delma.
– Ak, es atvainojos, negribēju tevi apvainot. Zinu, kas ir vecmātes. Pati izmantoju vecmāti, kad dzemdēju otro bērnu. Es tikai esmu… pārsteigta, tāpēc ka Adriēna… – Viņa pacēla roku augšup un noraidoši novicināja. – Neņem galvā, tas nav svarīgi. – Tiša plati pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, Ava. Nākamā vēstures biedrības sanāksme notiek mēneša pēdējā ceturtdienā pulksten septiņos. Ja vēlies, varu atbraukt tev pakaļ pusseptiņos.
– Es, ē, nu…
Metjū atbalstīja plaukstu pret durvīm.
– Viņa tev piezvanīs un dos ziņu. Vispirms Avai vajadzēs aklimatizēties, pirms ienirt salas politikā.
Tiša devās lejā pa kāpnēm.
– Nu tad piezvani man. Taču katram gadījumam ieraksti to savā kalendārā. – Pēdējo reizi pamājusi, viņa šķērsoja piebraucamo ceļu, kura otrā pusē bija novietots senatnīgs furgons ar koka sānu paneļiem. Gliemežvāki nočirkstēja vien zem viņas sandalēm.
Aizvēru durvis un pagriezusies konstatēju, ka esmu sagūstīta Metjū apskāvienā. Viņa acis satumsa, nolūkojoties uz mani.
– Tā. Kur mēs palikām?
Uzliku plaukstas uz viņa stingrajām krūtīm, juzdama kārdinājumu padoties impulsam, kas allaž pavadīja Metjū pieskārienus. Taču kaut kas no Tišas teiktā nedeva man mieru.
– Kas ir Adriēna?
Viņa atkāpšanās bija gandrīz nemanāma, un es to drīzāk sajutu, nekā ieraudzīju. Tā tas bija kopš mūsu iepazīšanās brīža: mēs abi bijām tā pieskaņojušies viens otram, ka varēja padomāt – atrodamies vienā ādā. Metjū nolaida rokas gar sāniem un atkāpās, un mans ķermenis piepeši sajuta vēsumu.
– Viņa arī bija vecmāte. – Vārdi bija mehāniski, it kā viņš būtu trenējies izrunāt šos četrus vārdus vēl un vēlreiz, lai izdzēstu no tiem jebkādas emocijas.
– Bet kas viņa bija? – es jautāju. – Kāpēc Tiša jutās pārsteigta, uzzinot, ka mēs abas esam vecmātes?
Metjū pieskārās manam plecam, un viņa garās skropstas apslēpa tumšās acis, nolūkodamies uz vietu, kur viņa roka bija pieskārusies manai blūzei.
– Vai varam parunāt par to no rīta? Negribu sabojāt tavu pirmo nakti šeit.
Paberzēju augšdelmus ar plaukstām, sajuzdama zem pirkstiem zosādu. Vēlējos piekļauties viņam, aizmirst par pārsteigumu Tišas sejā un Metjū nevēlēšanos stāstīt ko vairāk, taču tā vien šķita, ka kāda neredzama roka liek man uzstāt.
– Nē, es gribu zināt tagad. Kas bija Adriēna? – Centos pajokot, lai gan prāts nemaz nenesās uz jokiem. – Vai viņa ir tava bijusī draudzene?
Acis ir dvēseles spogulis. Atcerējos Mimī vārdus, ieskatoties Metjū acīs. Tās bija pirmās, ko viņā ievēroju, stāvot līdzās palmai Atlantas mediķu konferencē un cenšoties saplūst ar tās lapām. Viņš bija pienācis klāt ar kādu nu jau aizmirstu piezīmi, un es ielūkojos tumšajās acīs un sajutu, kā mana sirds saka jāvārdu.
Taču nu, kad viņš mani uzlūkoja, acis bija aizklātas, un uz mirkli likās, it kā es skatītos sejā svešiniekam. Viņš tāds ir, sauca mans prāts, taču kā jau vienmēr, kad runa bija par Metjū, es aizslaucīju visas šaubas.
– Nē, – viņš noteica klusā balsī. – Viņa bija mana sieva.
Jaunā sieviete uz netīrā matrača atkal ievaidējās: nu viņas saucieni bija kļuvuši vājāki un piesmakuši pēc kliegšanas, kas bija sākusies gandrīz pirms četrpadsmit stundām. Ar sūnām piebāztais matracis bija piesūcies ar viņas sviedriem, smakai piepildot mazo telpu. Uguns dega, lai atvairītu ziemas dienas vēsumu, taču ar to nepietika, lai izkliedētu aukstumu, kas mani pārņēma, lūkojoties uz topošo māti.
Iemērcu tīru lupatu bļodā ar remdenu ūdeni un atkal noslaucīju sievietes pieri, cenzdamās sniegt viņai vienīgo mierinājumu, kas bija manos spēkos. Viņai bija tikko deviņpadsmit gadu, un viņa bija tik slaida, ka būtu izskatījusies pēc zēna, ja ne apaļais vēders. Acis atvērās un pievērsās manai sejai ar mēmu lūgumu. Nevarēju viņai sniegt uzmundrinājumu, tāpēc aizgriezos, lai vēlreiz samērcētu lupatu, norādīdama mājas kalponei Etai uzsildīt vairāk ūdens. Mans pašas bērns sakustējās vēderā kā viegls atgādinājums par dzīvības trauslumu.
Atstājusi Etu kopā ar dzemdētāju, gurdi piegāju pie durvīm un iegāju šaurajā gaitenī, ziemas krēslai metot ēnas uz sienām. Sveces nebija iedegtas, taču drīz tas būs jādara, ja mums vajadzēs kāpt pa kāpnēm. Tas bija sievas vai kalpones uzdevums, tāpēc lampas bija palikušas bez uguns un gaismas, lai izkliedētu tumsu.
Vīrietis sakustējās krēslā pie durvīm, pa kurām biju iznākusi. Viņš piecēlās, nošūpodamies ceļgalos, un es sajutu viņa elpā rumu.
– Vai bērns jau piedzimis?
Papurināju galvu.
– Nē. Ir radušies… sarežģījumi.
Vīrieša kājas pieskārās krēsla malai, liekot augumam sabrukt sēdeklī. Viņš nepapūlējās piecelties. Vīrietis nolūkojās uz mani, it kā man vajadzētu zināt atbildes uz jautājumiem, kurus viņš neprata uzdot.
– Bērns guļ ar kājām pa priekšu. Es gaidīju, cik ilgi vien varēju, lai viņš apgrieztos, taču bērns ir liels, bet Mērija pavisam