Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
es jums ieteiktu sākt lūgt Dievu.
Vīrieša skatiens uz mirkli pievērsās man, un viņš pacēla pudeli vēl vienu reizi, bet es spēju saskatīt vienīgi jaunās sievietes ciešanas durvju otrā pusē. Paķēru pudeli no viņa gļēvā tvēriena un triecu to pret sienu, stiklam sašķīstot kā zudušai cerībai. Vīrietis likās iztrūcies, taču es zināju, ka savā stāvoklī viņš man neko nespēs nodarīt.
– Izrādiet cieņu savai sievai, ser. Viņa mirst, cenzdamās dot dzīvību jūsu bērnam. Izrādiet cieņu viņas dzīves pēdējās stundās, paliekot skaidrā.
Asas sāpes kreisajā rokā novērsa manu uzmanību no vīrieša lēnās acu mirkšķināšanas. Stikla lauska uzpirksteņa lielumā bija iedūrusies ādā pie īkšķa pamatnes, pa kreisi no pirksta kauliņa. Nikni izvilku stiklu ārā un ar pārsteigumu noskatījos, kā koši sarkanas asinis sūcas no dziļās rētas. Noplēsu auduma gabalu no kleitas apakšas un aptinu stērbeli ap roku, lai apturētu asiņošanu.
Noslaucījusi rokas priekšautā, atgriezos dzemdētājas istabā lēnā solī. Mans pašas bērns bija kļuvis mierīgs un kluss.
Atgriezos mājās tikai nākamajā dienā ap saules rietu. Mana mugura un sirds bija sagurusi, bet locekļi kā svina pielieti. Atstāju ratus un zirgu Zeva gādībā un pati devos meklēt Džofriju. Viņš stāvēja tumsā, vērodams Danbaras strautu, kur tas ieplūda Frederikas upē, noskatīdamies spožajā saules rietā. Man allaž bija licies, ka saulrieti Sentsaimonsas salā ir pierādījums tam, ka Dievs nav aizmirsis par mūsu eksistenci šajā skarbajā vietā, kur valdīja drudži, svelme un vētras – vietā, kas reizē bija arī neaprakstāmi skaista.
Džofrijs mani apskāva, mūsu mazulim sakustoties. Reiz tēvs man bija stāstījis, ka mokamu cilts indiāņiem esot vairāk nekā simts vārdu, ar ko apzīmē mīlestību, taču, lūkojoties vīra sejā, nespēju iztēloties, ka ar tiem pietiktu, lai aprakstītu manas jūtas pret viņu.
Džofrija īkšķi pieskārās maniem vaigiem, kamēr viņš lūkojās acīs, meklējot atbildi uz neizteikto jautājumu.
– Māte ir mirusi, taču es izglābu bērnu. – Piekļāvu pieri pie viņa krūtīm, atcerēdamās, kā biju novannojusi mazo puisīti un ielikusi šūpulī, kamēr tēvs bija pārāk nobēdājies, lai spētu viņu apskaut. Biju sagatavojusi sievieti apbedīšanai un uzkopusi māju, cik labi vien varēdama, un tad aizgājusi, sautējumam kūpot uz plīts. Es neuzdevu sev jautājumu par motīviem, kas man liek to darīt, zinādama, ka cenšos attaisnoties par savu neveiksmi, sodot sevi par nespēju izglābt gan māti, gan bērnu. Un zinādama, ka to nebūtu spējis arī neviens cits. Atstāju Etai norādījumus, kā aprūpēt bērnu, un tad aizsūtīju pēc mācītāja. Biju izdarījusi visu, kas manos spēkos, un tas bija visnomācošākais.
– Mana drosmīgā meitene, – Džofrijs sacīja, maigi mani noskūpstīdams. Viņa skatiens piepeši kļuva dedzīgs. – Nekad neatstāj mani, Pamela. Nekad. Nespēju iztēloties ne dienu uz šīs zemes bez tevis.
Pieskāros viņa sejai ar kreiso roku, un zelta laulības gredzens pirkstā piepeši likās smags. Šo gredzenu biju atradusi pludmalē pēc vētras, un mums abiem likās pareizi, ka es to valkāšu. Pasniedzu viņam savu roku.
– Mūžam, vai atceries?
Viņš saņēma manu plaukstu savējā un pielika pie lūpām.
– Mūžam, – Džofrijs noteica, taču aiz vīra pārliecības sajutu arī viņa nedrošību.
Mēs stāvējām līdzās un noskatījāmies, kā uguns bumba nogrimst jūrā gluži kā sviests, kas izkūst uz sakarsētas pannas. Mans mazulis sakustējās atkal, atgādināms, cik tuvu dzīvība atrodas nāvei un nāve dzīvībai.
Trešā nodaļa
Pamodos gultā viena, un iestīvinātie palagi man līdzās bija gludi un nesagulēti. Uz mirkli, vēl neatverot acis, likās, ka Metjū ir te, jo sajutu pazīstamo klātbūtnes apziņu sev aiz muguras. Kopš bērnu dienām biju iztēlojusies neredzamu māsu, kuras pastāvīgā klātbūtne bija vientuļas meitenes iztēles auglis lielo brāļu ielenkumā. Mimī viņu dēvēja par manu iedomāto draudzeni, bet mamma – par ko tādu, ko labāk aizmirst. Pieaugot biju viņu atstājusi pagātnē, jo vajadzību pēc iedomu draudzenes pārmāca karjera un attiecības. Taču viņa nekad netika pilnīgi aizmirsta, atsaukta atmiņā uz īsu brīdi vientulības mirkļos, vārdā nenosaukta ēna, kas spēja mierināt.
Pietrausos sēdus, ēnai aizdejojot. Nezināju, kur Metjū ir gulējis, tikai to, ka viņš bijis citur mūsu pirmajā kopīgajā naktī šajā mājā. Asaras sakāpa man acīs, atceroties strīdu un to, kā neļāvu sev pieskarties, līdz sapratīšu, kāpēc viņš mūsu īsajā pazīšanās laikā bija izvairījies pateikt, ka agrāk bijis precējies. Gribēju, lai manā laulībā nebūtu noslēpumu. Biju izaugusi pieaugušo pasaulē, kuri piepeši sāka čukstēt savus pieaugušo vārdus, pamanot manu klātbūtni. Tā vien likās, ka māja ir pilna ar noslēpumiem, un šie noslēpumi atgādināja rēgus, kas izgaisa, tos uzlūkojot, taču allaž slēpās kaktos. Negribēju atkal dzīvot tādā mājā.
Mājas skaņas ietina mani kā silta sega, aicinošas un tajā pašā laikā svešādas. Vecā māja čīkstēja un paukšķēja no gadu nastas, kamēr ārā ķērca un klaigāja nepazīstami putni. Atmetu smago segu un pirmo reizi iedomājos, vai Adriēna ir dzīvojusi šajā mājā, izvēlējusies tilla aizkarus un logu aizvirtņus, un iestādījusi puķes dārzā. Satverot mīksto audumu, iedomājos arī par to, vai viņa ir gulējusi šajā gultā.
Nokāpu no baldahīna uz grīdas, ar kājām sataustot čības, pirms doties pie kofera, lai sameklētu piemērotu vannas halātu. Visu manu garderobi, ieskaitot frotē halātu un treniņtērpu, bija paredzēts atgādāt. Manā rīcībā šobrīd bija vien medusmēneša drēbes, tādas nepraktiskas lietas kā caurspīdīgi zīda naktskrekli, īsi svārki un augstpapēžu kurpes.
Telpā nebija sienas skapju, tikai liela garderobe, gandrīz līdz pašiem griestiem, kas atradās starp diviem logiem, un pie atslēgas bija piekarināts ar drapērijām saskaņots pušķītis. Atvēru milzīgās durvis, par vēlu iedomādamās, vai Metjū nav atstājis iekšā Adriēnas drēbes. Atviegloti nopūtos, ieraugot glīti sakarinātus kreklus, dažādas bikses un apavus, kas visi pilnīgi noteikti piederēja vīrietim. Tur bija sajūtama viņa smarža, valdzinošs ādas aromāts pēc dušas sajaukumā ar odekolonu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, sirdij krūtīs sažņaudzoties gluži dzīvnieciskā vilkmē, kuru biju sajutusi, pirmoreiz viņu ieraugot. Tad atcerējos iebūvētā skapja durvis vannas istabas tālākajā galā, kuras dusmās nebiju papūlējusies atvērt, un man atkal piezagās šaubas.
Negribēdama saskarties ar iespēju, ka neizpētītajā skapī varētu karāties svešas sievietes drēbes, nocēlu no pakaramā vienu no Metjū krekliem un sapogāju to virs īsā naktskrekla, kuru uzvilku iepriekšējā vakarā. Atgrūdu guļamistabas durvis, aiz kurām sagaidīja svaigas kafijas un kaut kā salda un krāsnī sasildīta aromāts. Mans vēders ierūcās, sūtot mani lejup pretī neizbēgamajai konfrontācijai.
Stāvēju gaišā virtuvē, kas sastāvēja no viena vienīga nerūsējošā tērauda un granīta, taču ar koka skapīšiem, kam bija stikla durvis, un lielu izlietni, kas padarīja mūsdienīgos pieskārienus mazāk uzkrītošus šajā divsimt gadus vecajā mājā. Koka paneļus, kas aizņēma trīs ceturtdaļas no sienām, ieskāva nelieli plaukti ar senatnīgiem traukiem. Svaigi ieliktas priežkoka grīdas mirdzēja zem senatnīgā galda un soliem, kamēr čuguna lustras, kas acīmredzami bija ļoti vecas un, visticamāk, sākotnēji paredzētas svecēm, karājās virs ēdamzonas un lielās salas pie izlietnes. Vikingu stila plīts ar sešiem degļiem un divām cepeškrāsnīm lika man iedomāties, ka virtuvi veidojis kāds