Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
it kā grasītos to aprīt. Tāpēc jau mēs aizbraucām. Tāpēc ka nevēlējāmies dzīvot vietā, kas var mums atņemt visu, ko mīlam.
Mans vecais nemiers atgriezās sajaukumā ar nepacietību. – Man tagad jābeidz saruna, mammu. Vēl aizvien neesmu izkravājusies. – Uz mirkli apklusu, sajuzdama spēcīgas ilgas pēc bērnības, kuras man nebija, pēc lietām, kas varēja notikt, taču nebija domātas man. Cieši satvērusi klausuli, nočukstēju: – Es tevi mīlu, mammu. – Aizvēru acis, gaidīdama, kad viņa ierunāsies.
Pēc īsa pārtraukuma māte noteica:
– Es zinu, Ava. – Kādu brīdi klausījos mātes elpā, līdz viņa noteica: – Nu man arī jābeidz.
– Labi. Pasveicini Mimī un pārējos.
– Labi. Paliec sveika, Ava, – atskanēja klausulē, pirms es izdzirdēju īsu klikšķi.
Turēju telefonu sažņaugtu plaukstā vēl ilgāku laiku, juzdamās tā, itin kā gaidītu ko vairāk par šiem trim vārdiem, un prātodama, kāpēc viņa nav atbildējusi uz manu jautājumu par ticību rēgiem.
Ceturtā nodaļa
Krietna māte mīl visus savus bērnus vienādi. Kad katrs no bērniem tika ielikts man rokās, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka sirds ir pietiekoši liela, lai tajā atrastos vieta vēl vienam. Taču atradās. Pēc četriem puikām mana sirds bija pilna gandrīz līdz plīšanas robežai. Par spīti mīlestībai pret dēliem, manā mājā vēl aizvien kaut kā pietrūka, un es sāku ilgoties pēc tā, ko nekad nebiju pieredzējusi. Man tā vien likās, ka esmu pazinusi savu meitu jau ilgi pirms mūsu tikšanās, itin kā rādot rāmīti bez fotogrāfijas.
Pirmajā reizē, paņemot rokās Avu, mana sirds nopūtās. It kā būtu zinājusi, ka beidzot esmu pilnīga. Es mīlēju savus puikas, taču meita nozīmē kaut ko īpašu. Tā vien šķiet, ka šis sīciņais tīstoklis ar sārto sedziņu un rišiņām ir mātes iespēja sākt no sākuma viņas pašas dzīvi. Tā man bija teikusi mana māte, lai arī, cik man zināms, neviens mēģinājums nav izvērties tāds, kā bija ieplānots.
Nošņāpu ozoliņu ziedus un pievienoju tos pušķim, kur to dumpīgo sārtumu mīkstināja maigā lavanda un īrisi. Tie izskatīsies ideāli Henrija kabinetā, sniedzot reizē skaistumu un mierinājumu. Bija mazliet absurdi izlikt vīstošas puķes vietā, kas kalpoja kā atgādinājums par dzīvību.
– Kas zvanīja?
Mimī – es nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz esmu nosaukusi viņu par mammu – sēdēja ēnā pie lielās mirtes, uztinusi savus gaišos matus uz ruļļiem un apsējusies ar sarkanbalti punktainu lakatiņu. Es griezu savus matus īsus un atstāju tos dabiskajā krāsā – sirmus, lai neizskatītos tik muļķīgi kā sieviete, kurai ir pāri deviņdesmit gadiem un kura atkal grib būt trīsdesmitgadīga. Bija bezjēdzīgi mēģināt viņai ieskaidrot, ka tas zirgs jau sen ir atstājis savu stalli.
Pārstāju griezt un izslējos, uzlikusi plaukstu uz muguras. Zināju, ka man nāksies dzert pretsāpju tabletes un ilgi snaust jau tuvākajā nākotnē. Cik vēl ilgi es spēšu uzturēt šo dārzu? Mimī artrīts bija nolicis viņu uz rezerves soliņa jau pirms daudziem gadiem, taču tas netraucēja mātei mani izrīkot tā, it kā tas būtu viņas dārzs. Turklāt vēl manā mājā! Taču kādam sen dotais solījums lika man kopt šo dārzu, un es negrasījos atkāpties no dotā vārda tik vēlīnā šīs spēles stadijā. Varbūt drīz kļūšu par būtni, kas sēdēs ēnā, taču baidos, ka man nebūs neviena, ko komandēt. Vedeklas bija krietnas, taču neviena no viņām neizprata dārzu. Visām patika puķes un skaistas smaržas, taču neviena no viņām nejuta vajadzību izdabūt sēklas no bagātīgās zemes vai saprast, kā lapu maiņa ir labāks laika apstākļu rādītājs par to muļķīgo kanālu, kas mūsdienās raida kabeļtelevīzijā. Un viņas pilnīgi noteikti nenovērtēja rozes, kuru priekšgājējas bija augušas Mimī vecmāmiņas dārzā vairāk nekā pirms simts gadiem un nu bija aizņēmušas savu vietu dārzā starp vīteņaugiem. Tās bija dārza rokas, gluži kā māte, kura tur bērnu tā, it kā būtu iespējams atgaiņāt laiku.
– Tā bija Ava, – atbildēju. – Jādomā, viņa gribēja pavēstīt, ka laimīgi ieradusies galā.
Sajutu viņas apsūdzošo skatienu duramies sev mugurā.
– Tev vajadzēja atvadīties. Un vajadzēja piezvanīt viņai, lai atvainotos. Tu taču atvainojies, vai ne?
Parāvu nezāli tik spēcīgi, ka dubļu pikas sabira uz galakslapu šortijām. Noliecoties, lai notīrītu lapas un smalkos, baltos ziedus, es sacīju:
– Nevaru atvainoties, ja zinu, ka man ir taisnība. Viņa apprecējās ar svešinieku, un pārceļas praktiski uz otru pasaules malu.
Sarāvos, vēl pirms Mimī sašutumā nošņācās.
– Nez vai Sentsaimonsa ir otra pasaules mala, Glorija. Tas ir šajā pašā pavalstī, un turp var nokļūt nepilnās septiņās stundās. Un Metjū Freizers nav pilnīgs svešinieks, kā tu to labi zini.
Es sastingu.
– Mēs pazinām viņa vecākus, tas arī viss. Es neko nezinu par Metjū. Viņš bija mazs puika, kad aizbraucām, un nedomāju, ka es būtu viņu redzējusi līdz pat vakardienai.
Nezāles bija izsvaidītas tumšajā zemē kā mati uz gandrīz plikpauraina vīra galvas, savukārt neaizmirstulītes bija jāapgriež. Ava būtu to zinājusi un iegriezusies dārzā apciemojumu reizēs. Taču manas vedeklas zināja tikai to, kas viņām tika teikts. Viņas vilka rokās tīrus dārznieku cimdus, baidīdamās nosmērēt rokas. Mēs ar Avu allaž zinājām, ka pirkstu iebāšana zemē daudzējādā ziņā nozīmēja to pašu, ko pagātnes un tagadnes saturēšana rokās, saprotot, ka trūdoši augi baro augsni jauniem dzinumiem. Man nācās grūti iztēloties, ka visi četri mani dēli bija apprecējuši sievietes, kuras tik ļoti atšķīrās no manis. Mēs ar Avu arī atšķīrāmies, taču mūsu mīlestība pret auglīgo augsni izlīdzināja daudzas citas no atšķirībām tieši tāpat, kā jauna aramkārta pārklāj nezāles. Vienmēr biju domājusi, ka Avas aizraušanās ar noderīgiem augiem, dodot tiem priekšroku salīdzinājumā ar košajiem ziediem, bija ceļš, kā viņa nodalījās no manis. Tam gan nebija lielas nozīmes; Ava būtu varējusi izaudzēt pat zāli uz klints.
– Tev vajadzētu aizbraukt ciemos. Palīdzēt Avai iekārtoties jaunajā mājā, – māte neatlaidās.
Mimī atgādināja suni, kas grib tikt pie kaula: viņa atteicās mest mieru jebkuram tematam, līdz bija dabūjusi kāroto.
– Tu zini, ka es to nevaru. Esmu vajadzīga Henrijam, un man ir jārūpējas par māju un jāpieskata Deivida bērni, un jāuzrauga visas manas komitejas. Ja viņa gribētu, lai es palīdzu iekārtoties, tad būtu palikusi Antiohā.
– Tev vajadzēja viņai pateikt.
Šoreiz māte bija aizgājusi par tālu. Nometu grozu un devos uz viņas pusi.
– Tu zini, ka es to nevaru. Ir pagājis pārāk ilgs laiks. – Bija arī daudz citu iemeslu, taču kā lai cilvēks ietērpj vārdos niknumu, kas liek zaudēt spriešanas spējas un mātes piesardzīgo apskāvienu?
Punktainais lakats noplivinājās vējā, izskatīdamies smieklīgi līdzās Mimī nopietnajai sejas izteiksmei.
– Es gribēju teikt, ka tev vajadzēja pateikt, cik ļoti tu viņu mīli.
Lūkojos mātes acīs, nespēdama ne saskaitīt tās reizes, kad viņa bija teikusi, ka mīl mani.
– Viņa to zina, – es sacīju, dodamās atpakaļ pie apgāztā groza un puķēm, kas bija sakritušas zaļajā zālē kā izšļakstīta krāsa.