Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
kas mēms un tajā pašā laikā daiļrunīgs. Kas tāds, kas liecināja par mīlestību, zaudējumu un padošanos. Taču tur bija arī kas vairāk, pat vairāk par jautājumu, kuru viņa, šķiet, gatavojās uzdot. Pelnu smarža iekņudējās manā kaklā, žņaugdama mani. Es tevi pazīstu. Vārdi nāca no kādas neizprotamas vietas manās smadzenēs tikpat pārliecinoši kā izsalkuma vai sāpju sajūta.
– Ava?
Pagriezos un ieraudzīju Tišu stāvam durvīs ar raižpilnu sejas izteiksmi. Zīmējums izslīdēja man no rokām un nokrita uz grīdas, es ātri apsēdos uz dīvāna sev aiz muguras.
Viņa paspēra soli uz priekšu, apstādamās pie zīmējuma un to paceldama.
– Tava seja ir pilnīgi balta, un tev uz pieres izspiedušies sviedri. Vai tev nekas nekaiš? Vai gribi, lai piezvanu Metjū?
Papurināju galvu.
– Viņš ir darbā. Un man nekas nekaiš, patiešām. Es tikai… – Norādīju uz zīmējumu viņas rokās, cerēdama, ka, to uzlūkojusi, Tiša sapratīs, lai man nevajadzētu skaidrot ko tādu, ko es pati īsti nesapratu.
Tiša apsēdās man līdzās uz dīvāna un nopētīja zīmējumu.
Viņa paraudzījās uz to un atslīga spilvenos.
– Tātad tu tos atradi. Es biju pilnīgi aizmirsusi.
Pārsteigti viņu uzlūkoju.
– Tu par tiem zināji?
– Nejaušības pēc. Es biju Brunsvikā, lai liktu ierāmēt Betas līgavas plīvuru un izkaltēto pušķi. Ņūkāstlstrītā ir veikals, kur to lieliski dara, un cenas ir saprātīgas. Ieraudzīju tur Adriēnu un nejauši izdzirdēju viņas dotos norādījumus pārdevējam, kamēr viņa nebija ieraudzījusi mani. Nenojautu, kāpēc viņa grib tos noglabāt aiz zīmējuma, kuru grasījās ierāmēt, un Adriēna skaidri lika manīt, ka nevēlas par to runāt. – Tiša uz brīdi novērsās, ar pirkstiem vieglītēm bungādama pa papīru, itin kā negribētu teikt neko vairāk. Beigu beigās viņa atkal mani uzlūkoja. – Viņa nomira pēc nedēļas, un es aizmirsu par to.
Pamāju, neko nesaprazdama.
– Es tos atradu, kad nejauši atplēsu aizmugurējo lapu no rāmja.
Tiša paturēja sievietes portretu sev klēpī un klusējot to pētīja.
– Tas tik ļoti atšķiras no Adriēnas parastajiem darbiem, taču neapšaubāmi ir viņas stils. Un viņas paraksts. – Tiša norādīja uz trim iniciāļiem lapas labajā apakšējā stūrī.
– Viņa man šķiet pazīstama, taču nesaprotu, kāpēc. Vai tev ir kāda nojausma, kas ir šī sieviete?
Tiša papurināja galvu.
– Nē. Taču arī man viņa šķiet pazīstama. It kā es kaut kur būtu redzējusi citu viņas portretu. Varbūt kādā grāmatā?
Novērsos, un kņudinošā atpazīstamības sajūta lika matiņiem uz kakla saslieties stāvus.
– Tur ir arī mājas zīmējums no cita skatpunkta, un kādas dziesmas vārdi. Nespēju saprast, kāpēc to visu vajadzētu slēpt. Dziesmas vārdi man šķiet pazīstami – domāju, ka esmu tos dzirdējusi agrāk, un tie saderas ar šūpuļdziesmas melodiju, ko man agrāk dziedāja māte. “Jel klus’, manu bērniņ.”
Tiša sarauca pieri.
– Nezināju, ka ir kādi citi vārdi.
Paņēmu lapu ar vārdiem un pasniedzu to Tišai, vērodama viņas seju, kamēr viņa tos klusējot lasīja, pirkstiem bungojot pa kāju, itin kā sitot senās melodijas takti.
– Tie iederas, tas ir skaidrs.
– Es zinu. – Paņēmu mājas skici un parādīju to Tišai.
– Un šī ir trešā lapa.
Viņa aizdomājās.
– Kāpēc viņai vajadzēja to slēpt? – Tišas skatiens sastapa manējo. – Vai tu to parādīji Metjū?
Papurināju galvu, liekot sev izturēt viņas skatienu.
– Negribēju, lai viņš domātu, ka esmu saplēsusi zīmējuma aizmuguri tīšām.
Tiša ļoti lēnām pasniedza lapas man atpakaļ. – Tu patiesībā nemaz nepazīsti Metjū, vai ne?
Man sametās karsti.
– Ko tu ar to gribi teikt? Viņš ir mans vīrs. Pazīstu viņu pietiekoši labi, lai apprecētu.
Tiša pastiepa roku uz manu pusi, un, kad es atrāvos atpakaļ, ļāva tai noslīgt.
– Zinu… Es nedomāju to. Dažreiz cilvēkiem nav jābūt ilgi pazīstamiem, lai saprastu, ka ir atraduši īsto. Un es zinu, ka ar tevi un Metjū tā ir – redzu to, kad esat kopā. Taču es pazīstu Metjū kopš bērnības. Mēs te viņu dēvējam par “veco dvēseli”. Tā vien šķiet, ka viņš ir piedzimis, zinādams, ko grib, un, tiklīdz ir to dabūjis, nelaiž vaļā.
– Kā Adriēnas gadījumā? – Vārdi paši bija nonākuši manās lūpās, pirms paguvu tos apturēt.
Tiša piecēlās.
– Es neesmu īstais cilvēks, ar kuru tev vajadzētu risināt šo sarunu, Ava.
Izvairīdamās no viņas skatiena, es atliku papīrus atpakaļ atvilktnē, nosolīdamās sev aprunāties par tiem ar Metjū, kad viņš atgriezīsies.
Palocīju galvu.
– Paldies tev, Tiša. Un gadījumam, ja neesmu pateikusi to pienācīgi skaidri, paldies arī par ballīti. Man žēl, ka mums nācās aizbraukt ātrāk.
Uzmetusi somiņu plecā, Tiša devās uz durvju pusi.
– Vienīgais cilvēks, kuram vajadzētu atvainoties, ir Džons. Man ļoti žēl, ka viņš tevi apbēdināja. Viņš ir krietns puisis, tikai apjucis un vēl aizvien sēro. Ceru, ka tu spēj to saprast. Paņēmu savu somiņu un sekoju viņai ārā pa durvīm, aizslēgdama tās aiz sevis. Tad apstājos, noskatīdamās uz Tišas aizejošo muguru.
– Kāpēc Džons un viņa vecāki domā, ka Metjū ir kāds sakars ar Adriēnas nāvi? Tā bija autoavārija.
Tiša pagriezās pret mani ar sarauktām uzacīm.
– Man likās, ka tu zini.
Man gribējās mesties atpakaļ uz mājām, kur vēl nebiju paguvusi uzdot šo jautājumu, taču es paliku uz vietas.
– Ko zinu?
– Tā bija autoavārija nakts vidū. Viņa brauca uz ziemeļiem pa Septiņpadsmito šoseju Dienvidkarolīnā, un viņas ģimene apgalvoja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņa tā darīja, bija bēgšana no kāda. Viņi skuma un meklēja iemeslus. Neatkarīgi no cēloņa Adriēnas mašīna nezin kāpēc nobrauca no tilta un iekrita purvājā.
– Kā viņa mira? – Mani vārdi bija izteikti vienā elpas vilcienā, gandrīz iestrēgstot lūpās.
– Noslīka.
Aizvēru acis un koncentrējos uz elpošanu, lai neaizmirstu piepildīt plaušas ar gaisu. Soļi tuvojās, un Tiša aplika roku man ap pleciem.
– Vai tev nekas nekaiš?
Man kaitēja gan, bet es tik un tā papurināju galvu.
– Būs labi. Patiešām. Tas ir tikai… šoks. – Viņa noslīka.
– Tu neizskaties labi. Paklau, mēs šodien varam neiet uz kapsētu. Projekts aizņems vairākas nedēļas, tāpēc nav nozīmes tam, vai mēs to sāksim šodien vai rīt. Man ir pietiekoši daudz palīgu veikalā, un tu sāksi strādāt tikai pēc nedēļas, tāpēc varam doties citreiz.
Papurināju