Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
seja bija pārklāta ar sviedru lāsītēm. Džordžīna stāvēja viņai aiz muguras ar ūdens krūku: viņas āda bija balta un mati krita pār pleciem skaistās cirtās.
– Kas ir?
Džemma novietoja plaukstas tā, lai es varētu tās redzēt, saliekusi tās un pavērsusi vienu pret otru apmēram pēdas attālumā, itin kā turēdama arbūzu no augšas un apakšas. Viņa lēnām pavērsa rokas sāniski, un izmisums ielija manās sāpēs gluži kā karsta eļļa ugunī.
– Vai tā ir tūpļa guļa? – es noelsos. Atcerējos sāpes mirklī, kad biju iznākusi no virtuves, un prātoju, vai šajā brīdī bērns bija sagriezies, apzīmogodams mūsu abu likteņus viena elpas vilciena garumā.
Jau grasījos teikt Džemmai, lai viņa neraizējas – kamēr ūdeņi vēl nav nogājuši, mums vēl aizvien ir iespēja noturēt bērnu iekšā, noturēt vēl trīs nedēļas un cerēt un lūgties, lai tas pagrieztos atpakaļ. Taču es nepaguvu izrunāt šos vārdus, kad Džordžīna piespieda man pie lūpām slapju lupatu, lai tās samitrinātu, un tajā pašā mirklī es sajutu ūdens straumīti starp savām kājām.
Izmisums aptumšoja manu acu gaismu kā melna ēna, kas aptumšo dienu. Itin kā ieraudzījusi to pašu ēnu, Džemma pastūma Džordžīnu malā, saņēma manu seju savās mazajās, prasmīgajās rokās un spēcīgi saspieda. Mans skatiens sastapās ar viņējo, un mani pārņēma savāds miers. Viņa spēja pagriezt bērnu. Pati viņai biju parādījusi, kā tas darāms, kā nepievērst uzmanību mātes kliedzieniem, pasniegties un sataustīt bērna plecus un galvu un izdarīt to, ko nevēlējās paveikt māte Daba. Un, ja es spēšu izturēt sāpes, tad izdzīvošu.
Durvis atvērās, un Džofrijs ieskrēja istabā, smaržodams pēc mitras vilnas, sniega pārslas bija ieķērušās viņa šinelī kā zvaigznes. Pasniedzos viņam pretī, un viņš mani noskūpstīja, taču pirms tam es ieraudzīju bezspēcīgas šausmas viņa acīs.
Viņš pamāja, un viņa zilās acis bija kļuvušas gandrīz melnas aiz raizēm. Mani pārņēma kārtējais sāpju vilnis, un es iekliedzos, liekot Džofrijam sarauties. Viņš uzlika savu galvu uz matrača līdzās manējai, satvēris manu plaukstu savējā.
– Neatstāj mani, Pamela. Bez tevis man nav dzīves.
Atradu spēku uzlikt savu plaukstu uz viņa vaiga, laulības gredzena zeltainajai krāsai izceļot ādas bālumu.
– Mūžam, vai atceries?
Viņš pacēla galvu ar iztrūcinātu sejas izteiksmi.
– Atgriezies pie manis. Lai kas notiktu, atgriezies pie manis. Apsoli.
Jauns sāpju uzliesmojums pieņēmās spēkā un kulminēja, atņemdams man elpu.
– Džofrij, nāc. – Nebiju redzējusi Neitanielu līdz brīdim, kad viņš ierunājās un uzlika plaukstu uz Džofrija pleca.
Džofrijs noskūpstīja mani uz vaiga un pietuvināja lūpas manai ausij.
– Apsoli man.
– Es apsolu, – nočukstēju.
Sajutu, kā viņš aiziet un tad atdevos sāpēm un Džemmas prasmīgo roku pieskārieniem, un slapjās lupatas spiedienam, ko Džordžīna turēja man uz mutes, itin kā cenzdamās noslāpēt elpas vilcienu, pēc kura es tā ilgojos.
Biju braukusi garām Kristus baznīcai un tās kapsētai ar divriteni vai mašīnu vairākas reizes pirms pārcelšanās uz Sentsaimonsu, taču nekad nebiju gājusi iekšā pa vārtiņiem. Biju apstājusies otrpus ielai no galvenās ieejas nelielā, dubļainā stāvvietā un nolūkojusies uz karalienes Annas stila baznīcu. Tā bija celta krusta veidā ar gotiska stila jumtu, un pagalms bija pilns ar košām puķēm un tēvišķīgiem ozoliem, izraibināts ar pelēkiem un baltiem kapakmeņiem un kapu pieminekļiem. Taču biju atturējusies no došanās iekšā, īsti nezinādama, kāpēc. Es nebaidījos no kapsētām: tās piederēja pie manas bērnības. Tās nepavisam nebija bailes, kas atturēja mani no ieiešanas, drīzāk gan atklājuma gaidas – tāda atklājuma, par kuru nebiju droša, ka vēlēšos to redzēt.
Tiša novietoja automašīnu tajā pašā vietā, kur es parasti apstājos ar savu divriteni. Paņēmušas no blakus sēdekļa divas piezīmju grāmatiņas un kārbiņu ar otrā numura zīmuļiem, mēs izkāpām no mašīnas un šķērsojām divjoslu ielu. Vēl aizvien bija samērā agrs, un baznīcas pagalms izskatījās pamests. Taču tas nenozīmēja, ka tukšs. Gadu nasta karājās gaisā kā sūna, liekot domāt par notikumiem, kas risinās kaut kur skatiena perifērijā.
– Teritorija ir skaista, vai ne? – Tiša jautāja, pirmā iziedama cauri vārtiņiem un dodamās uz baznīcas pusi pa taciņu.
– Jā. Un milzīga. Nebiju gaidījusi, ka tā būs tik liela. Te jau cilvēks var apmaldīties.
– Tā jau ir gadījies. Šajā kapsētā salinieki tiek glabāti vairāk nekā divsimt gadu garumā. Patiesībā mums te ir arī dažas slavenības.
Es pamāju, klausīdamās ar pusausi un pētīdama pamatīgos kokus mums apkārt.
– Šiem ozoliem vajadzētu būt miljons gadus veciem, – noteicu, pavērsdama seju augšup.
Tiša iesmējās.
– Ne gluži. Teiciens vēsta, ka ozols simts gadus aug, simts gadus dzīvo un simts gadus mirst. Spriežot pēc vecām fotogrāfijām un baznīcas zīmējumiem, eksperti apgalvo, ka šie koki esot vairāk nekā divsimt gadus veci. Tie ir daudz ko pieredzējuši.
Viņa devās tālāk pa taciņu, taču es apstājos, apbrīnodama ozolus un atcerēdamās mirušā zvejnieka koka garu, un iedomājos, vai ozolu stumbri bija nomelnējuši no apkārtnes skumjām vai divu gadsimtu gaitā.
Tiša mani gaidīja pie trijstūraina portika.
– Tev ir jāieskatās baznīcā, pirms sākam apstaigāt kapsētu. Tā ir ļoti skaista.
Labprāt viņai sekoju, pirms tikšanās ar mēmajām balsīm, ārpusē ilgodamās pēc svētvietas.
Tiša atvēra vienas no dubultajām durvīm, un mēs iegājām iekšā, kur gaiss bija smags no ziedu smaržas un čukstiem. Iekšpusē viss bija veidots no tumša koka un platām atbalsta sijām. Par spīti tumsai, nelielie gotiskā stila mozaīkas logi netālu no kanceles un lielais logs ar Bībeles ainu dibenplānā ļāva gaismai ieplūst iekšā, pārveidojot to kaleidoskopiskās krāsās, kas pieskārās mazās baznīcas sienām un soliem.
Tiša ierunājās pieklusinātā balsī.
– Lai arī ģimenes rīkoja dievkalpojumus šajā pašā vietā jau kopš astoņpadsmitā gadsimta vidus, draudze tika oficiāli nodibināta tikai tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.
Aplūkoju karalienes Viktorijas laika arhitektūru, atsaucot atmiņā ārpusē redzamo gotisko jumtu.
– Tā neliekas tik veca, – es sacīju un sarāvos Tišas pārmetošā skatiena ietekmē, apjaušot, ka esmu aizmirsusi pieklusināt balsi.
Tiša turpināja.
– Baznīcas ēkas viņiem nebija līdz pat tūkstoš astoņi simti divdesmitajam gadam. Nelaimīgā kārtā jeņķi to nopostīja Pilsoņu kara laikā un apgānīja kapsētu, atrazdamies te. – Viņa sarauca pieri un piemiedza acis, itin kā gribētu likt man nodomāt, ka notikums bijis nesens un viņa personiski bijusi satriekta par karavīru godbijības trūkumu.
Staipīju kaklu, lai apskatītu augstos griestus un apbrīnotu logu mozaīkas.
– Kad to pārbūvēja?
Tiša izgudrēm pasmaidīja, atgādinādama man vidusskolas matemātikas skolotāju, kāda viņa agrāk bija.
– Ansons