Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita
Читать онлайн книгу.
kur arī viņa reiz dzīvoja. Varbūt nebija prātīgi izvēlēties šo karalieni par slepenās vēstures varoni. Galu galā viņas dēļ karaļa vectēvs Navarras Anrī izskatījās pēc muļķa un ragneša.
Tomēr stāsts bija pārāk labs, lai es spētu tam pretoties. Karalienei Margo bija daudzi mīļākie, un daži apgalvoja, ka to vidū bijis arī viņas pašas brālis Anrī, kurš vēlāk sēdās tronī. Viņu apsūdzēja neremdināmā miesaskārē, slepkavībā un valsts nodevībā, un itin visur, kur vien viņa spēra soli, palika salauztu siržu un sašutuma pilnu tenku virkne. Runāja, ka viņas viesības Sēnas ielā bijušas tik trokšņainas, ka Luvras pilī neviens nav varējis aizmigt.
Deviņpadsmit gadu vecumā nabaga Margo bija spiesta iziet par sievu pie Navarras Anrī, hugenota, kaut gan viņa esot mīlējusi Anrī de Gīzu, Francijas ietekmīgākās katoļu dzimtas galvu. Ceremonijas laikā viņa atteicās dot jāvārdu, tāpēc viņas brālis, karalis Šarls, satvēra viņas galvu plaukstās un pagrūda to, atdarinādams piekrišanas mājienu.
Pēc sešām dienām, Svētā Bērtuļa dienā, karalis Šarls parakstīja pavēli par vairāku tūkstošu hugenotu noslepkavošanu. Cilvēki sačukstējās, ka laulības bijušas tikai viltība, paredzēta augstdzimušo hugenotu atvilināšanai uz Parīzi. Margo māte, Katrīna de Mediči, jau esot noslepkavojusi Margo vīramāti Navarras Žannu, uzdāvinot tai saindētus cimdus; acīmredzot nebija nemaz tik neticami, ka viņa varētu nogalināt vēl piecdesmit tūkstošus hugenotu ticībai piederīgo.
Neviens īsti nezina upuru skaitu. Hercogs de Silī, kurš izbēga no nāves, nesot padusē Stundu grāmatu, minēja septiņdesmit tūkstošus. Mans vectēvs tikai noteica, ka miruši visi viņam pazīstamie: tēvs, brālis, tēvocis, brālēni, kalpotāji…
Margo izglāba vīra dzīvību, paslēpjot viņu savā istabā un neielaižot uzbrucējus, kuru vidū bija arī viņas mīļākais, Anrī de Gīzs. Tomēr viņas laulība nebija laimīga, un abas puses krāpa viena otru. Margo dzīves vīrieši, kā jau parasti, bija apņēmības pilni viņu salauzt. Pēc asinspirts Margo brālis ieslodzīja viņu Luvrā, un vēlāk, kad viņa bija sacēlusies pret savu vīru, tas viņu ieslēdza dažādās muižās, arī manas dzimtas īpašumā. Šādi viņa pavadīja astoņpadsmit gadus. Beigu beigās Margo laulību atzina par spēkā neesošu un viņai ļāva apmesties Parīzē. Tur viņa vadīja literāru salonu, kur apgrozījās dzejnieki un domātāji, galminieki un kurtizānes.
Es ārkārtīgi apbrīnoju šīs sievietes drosmi, aso prātu un nevēlēšanos pakļauties centieniem viņu salauzt. Turklāt stāsts bija pārāk sulīgs, lai to neuzrakstītu. Es sameklēju visus iespējamos nostāstus par karalieni Margo, izpētīju viņas memuārus un lasīju starp rindiņām, līdz man izdevās savērpt visaizraujošāko romānu, uz kādu biju spējīga. Parīzē un Amsterdamā manu slepeno vēsturi par Margo dzīvi izdeva sešos sējumos, un tā nekavējoties iekaroja galmu, mani pārsteidzot. Kādu laiku visi runāja tikai par manu romānu, un man nācās ļoti pūlēties, lai noslēptu izbrīnu un prieku. Vajadzēja atcerēties pašas karalienes Margo vārdus: “Jo slēptāka ir inde, jo bīstamāka.”
Valdnieks neko neteica, tikai rāmi, neizdibināmi smaidīja un turpināja savas ikdienas gaitas: cēlās no gultas; skaitīja lūgšanas; nekustīgi sēdēja, kamēr kalpotāji viņu noskuva un uzlika galvā parūku; piecēlās kājās, kad pirmais sulainis pasniedza karalisko kreklu garderobes galvenajam pārzinim, kurš to pasniedza dofinam, kurš savukārt pasniedza kreklu karalim, un karalis to uzvilka. Ikkatrs karaļa dienas mirklis noritēja saskaņā ar noteikumiem, un tiem pakļauti bija pat brīži, kad viņš apciemoja savas mīļākās un suņus, līdz atgriezās gultā un pirmajam sulainim bija ļauts atraisīt bikšulenci no viņa labās kājas, bet otrajam – no kreisās. Ikdiena abatijā patiesībā īpaši neatšķīrās no ikdienas galmā, tikai šeit mēs strādājām un lūdzāmies, strādājām un lūdzāmies, turklāt tas daudz vairāk kaitēja ceļgaliem.
Es pametu skatienu apkārt un redzēju tikai melnā tērptas muguras rindu rindām. Mūķenes klanījās apzeltītam un kalumiem rotātam relikvārijam, kurā it kā esot Svētā Bērtuļa ādas skranda. Lāde mirdzēja vairāku simtu sveču gaismā, un liesmas trīsēja caurvējā, kas lavījās gar mūsu potītēm kā izsalkušas žurkas. Augstu, augstu virs mums, kur beidzās milzīgie akmens pīlāri, velvētos griestus balstīja elegantas arkas. Es nesapratu, kā senie mūrnieki uzbūvējuši šo celtni. Tā taču bija pretrunā ar dabas likumiem! Ēkai vajadzētu sagrūt mums uz galvas. Zem visa šī varenā akmens smaguma es jutos sīka un nenozīmīga kā skudra un nospriedu, ka tāds arī bijis mūrnieku mērķis. Augstie griesti, milzīgie logi košās dārgakmeņu krāsās, skanīgie riti un svinīgie rituāli – vai gan tas viss nebija radīts, lai mēs justos necili?
Vajadzīgajos brīžos es metos ceļos, piecēlos, kad tas bija jādara, metu krustu un teicu “Āmen!”, kad tas bija nepieciešams, bet jutos sastingusi, it kā aukstums būtu iesūcies man dvēselē. Domas visu laiku brīvi klaiņoja. Es atcerējos siltās, zeltītās dienas, kad mēs ar māsu netraucētas skraidījām pa muižas parku, jājām ar zirgiem, sēdāmies laivā un braucām pa dzirnavu dīķi, izpētījām alas un pagrabus zem muižas, veidojām lapenes parkā. Es atcerējos vienu ilgu pēcpusdienu, ko pavadīju šūpojoties un cēlos arvien augstāk debesīs, spēcīgi darbinot kājas. Pēc tam es lēni slīgu lejup, līdz ar kurpītes purngalu varēju zīmēt līnijas putekļos. Es atcerējos pirmās dienas galmā, kad jutos apžilbusi un pārbijusies. Karaļa mīļākā Atenaīsa man iemācīja runāt, izmantojot vēdekli, un pielīmēt mušiņas. Atcerējos pirmo reizi, kad satiku Šarlu, savu mīļoto, vīru un iznīcības nesēju…
La Puissance d’Amour
– Fī! Ne sekundi vairs nevarēju izturēt Versaļā. Tā smaka un karstums, un cilvēki! Es pilnīgi un noteikti sajuktu prātā, ja būtu spiesta tur palikt kaut mirkli. Dodiet man svaigo Parīzes gaisu! – es iesaucos.
Visi smējās. Parīze oda daudz sliktāk nekā Versaļa. Kad devāmies uz galvaspilsētu, mēs to saodām, pirms ieraudzījām. Mums visiem bija iesmaržināti cimdi, bet pie bikšulencēm nēsājām piestiprinātas smaržu lodītes, ko izejot pacēlām pie deguna. Visi galminieki saprata, ka es runāju par nelāgo lišķības un pērkamības smārdu, kas itin visur sekoja karalim.
– Mēs tiešām priecājamies, ka jums izdevās izrauties no Versaļas un pagodināt mūs ar savu klātbūtni, – smaidīdama noteica Madlēna de Skiderī. Viņa bija maza auguma, drukna sieviete, slikti ģērbusies, un viņas seju kropļoja baku rētas. Tam visam par spīti viņa uzturējās augstākajā sabiedrībā. Madlēna latīņu valodā runāja tikpat brīvi kā franciski, un baumoja, ka viņa esot šī gadsimta iecienītāko romānu “Artamēne” un “Klēlija” īstā autore, kaut gan šīs grāmatas bija izdotas ar viņas brāļa vārdu. Es šīm runām ticēju. Neviens vīrietis nespētu tik kaismīgi un iejūtīgi rakstīt par sievietes sirds plašumiem.
Nupat biju ienākusi Salle du Livre d’Or, kas līdzinājās apzeltītai dārglietu lādītei. Tā bija istaba Luksemburgas pilī, kur mitinājās Anna Marija Luīze d’Orleāna jeb hercogiene de Monpensjē. Telpa bija pārpildīta, un es tik tikko saskatīju slavenās apgleznotās sienas, ciļņus un sijas, ko rotāja biezs apzeltījums. Vienā stūrī kurtizāne Ninona de Lenklo strīdējās ar dramaturgu Žanu Rasinu un viņa drūmo draugu Nikolā Bualo, kurš nesen sarakstītā darbā nežēlīgi izsmēja sievietes. Abats de Šuasī kustināja mežģīņu vēdekli, kā ierasts ģērbies brīnišķīgā tērpā, ko ikviena sieviete šajā istabā labprāt redzētu karājamies savā skapī. Žans de Lafontēns, pavecs dzejnieks, kurš kļuvis slavens savu fabulu un neskaidrā izteiksmes veida dēļ, bija iegrimis sarunā ar Šarlu Pero, kura seja smagās parūkas aizsegā bija grumbu izvagota un savilkta noguruma izteiksmē. Pero reiz bija karaļa ieceltais galma rakstnieks un radīja