Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita
Читать онлайн книгу.
ieminējās. – Šī krāsa ļauj jums mirdzēt kā svecei.
– Ak, pateicos, kungs, – es izsmējīgi attraucu. – Man patīk jūsu svārki. Dievinu vīriešus samtā. – Es pacēlu roku, lai varētu noglāstīt viņa piedurkni, un pārsteigta (un iepriecināta) sataustīju stingrus muskuļus zem tās.
– Man patīk sievietes, kas spēj ielūkoties man acīs, – viņš sacīja un tik spēji mani parāva, ka es attapos, cieši piespiedusies viņam klāt.
Pacēlusi skatienu, es redzēju vīrieti smaidām. Viņš bija dažus sprīžus garāks par mani, un jāatzīst, ka tas man patika. Es esmu gara auguma sieviete. Māsa mēdza mani dēvēt par “pupas kātu” un interesējās, vai tur, augšā, neesot auksti. – Ir patīkami nelūkoties uz vīrieti no augšas.
– Visās šī vārda nozīmēs, – viņš piekrita.
Es saraucu uzaci. – Garumā jūs esat pārāks, bet jau atzināt, ka nespējat ar mani mēroties prāta zibenīgumā.
– Vai tiešām es tā teicu? Jūsu skaistums mani tā apstulbināja, ka es pat nezinu, kādi vārdi nāca no manas mutes.
Es nevilšus iesmējos. – Ja mans skaistums liek jums meklēt vārdus, galmā jūs pavisam zaudēsiet valodu.
– Jau esmu bijis galmā, un man izdevās saglabāt veselo saprātu. Laikam jau parastās galma dāmas nav manā gaumē.
– Jums vismaz ir kaut nedaudz prāta, – es piekritu. – Galms ir pilns ar tukšgalvēm, kam mācīts tikai dziedāt, dejot un glīti izšūt. – Mani pašu pārsteidza dusmas, kas ieskanējās balsī. Es sakodu zobus un lūkojos pār vīrieša plecu.
– Jūs dejojat labāk nekā vairākums šo dāmu, – viņš smaidīdams noteica.
– Man patīk dejot. – Sajutusi viņa pieskārienu, es pagriezos un aizslīdēju prom. Viņš man sekoja, un mēs abi vienlaikus nedaudz palēcāmies atbilstoši ritmam. Mūsu skatieni sastapās. Mēs iesmējāmies. Citi pāri centās saskaņot savus soļus. Mums nebija jāpiepūlas. Viņa plauksta uzgūla man uz vidukļa. Viņš mani pagrieza, un mēs abi kopā aizslīdējām un vēlreiz viegli palēcāmies.
– Man patīk dejot ar sievieti, kas tik prasmīgi kustas, – vīrietis noteica, pieliecis galvu tā, ka atkal varēja čukstēt man ausī.
– Savukārt man patīk vīrieši, kuri nenomin man kājas.
– Acīmredzot jums patikuši daudzi vīrieši. Vai arī stāsti, kas izplatīti par karaļa galminieku dejas māku, ir melīgi?
– Varbūt varam teikt, ka tikai pārspīlēti?
Vīrietis cieši vēroja manu seju. Es jutu viņa rokas svilinošo karstumu pat zem vairākām zīda kārtām. Viņš atkal pielieca galvu zemāk. – Jūs esat pieredzējusi… dejotāja.
Mani vaigi pietvīka. Es atmetu galvu, ielūkodamās viņam acīs. – Un jūs, kungs, esat pieredzējis flirta mākslā.
– Es nekad necenšos flirtēt, – viņš atbildēja.
– Vai tiešām?
– Nekad.
– Saprotu. – Šoreiz es tiešām nevarēju izdomāt, ko teikt. Es elpoju straujāk nekā parasti, kad dejoju gavoti. Pieliekusi galvu, es uzlūkoju vīrieti ar acs kaktiņu. – Žēl gan, kungs. Galmā jūs nekad negūsiet panākumus. Tur izpratne par galantuma mākslu ir nepieciešama.
– Varbūt jūs man to iemācīsiet. Man bijuši deju skolotāji un paukošanas skolotāji, bet flirta skolotājs… vai skolotāja – nekad.
– Šķiet, ka jums nav nepieciešamas papildu mācības, – es noteicu. – Jūs lieliski visu paveicat saviem spēkiem.
– Nē, nē, jaunkundz, es esmu tikai iesācējs, vienīgi māceklis. Vai iemācīsiet man šo prasmi? Apsolu, ka būšu dedzīgs skolnieks. – Viņš smējās par mani, vērodams manus kailos plecus un dziļo izgriezumu.
Es vīzdegunīgi atrāvos un ar ašu plaukstas kustību atvēru vēdekli. – Atvainojiet, man diemžēl nav laika tēlot aukli zīdainim.
Jauneklis mani pārsteidza, jo nepietvīka un nokaunējies neatkāpās. Viņš tikai plati pasmaidīja un piemiedza man ar aci, it kā teikdams, ka es jebkurā laikā varu viņu zīdīt, un es pārbijusies jutu, ka piesarkstu.
Mūzika beidzās, un dejotāji klanījās cits citam. Es tik tikko manāmi pieliecos un grasījos aizgriezties, bet vīrietis spēra soli uz priekšu un satvēra manu plaukstas locītavu, muzikantiem sākot spēlēt jautru bourrée. – Nedusmojieties uz mani. Lūdzu, padejosim vēl.
– Labāk nevajag, – es attraucu, apzinādamās, ka pārējie mūs aizrautīgi vēro un sievietes ir pacēlušas vēdekļus pie mutes, slēpjot ļaunos čukstus.
– Nenolemiet mani dejai ar kādu citu. Visas pārējās meitenes šķitīs neveiklas un smagnējas pēc dejas ar jums.
– Un viņš apgalvo, ka neprotot flirtēt, – es paziņoju gaisam virs viņa pleca.
– Jau teicu, ka ātri mācos, – jauneklis nekavējoties atbildēja, un es nespēju atvairīt smieklus.
– Encore plus belle, – viņš sacīja, un es saraucu uzaci, īsti nesapratusi, par ko viņš runā.
– Jūsu acis, – viņš paskaidroja. – To gaisma caururbj manu sirdi.
Es uzsitu viņam pa pirkstu kauliņiem. – Jūs esat šķelmis.
– Nepavisam, – viņš iebilda. – Katrs mans vārds nāk no sirds.
Es nevarēju izdomāt, ko atbildēt, tāpēc tikai veltīju viņam skatienu, kurā smiekli sajaucās ar brīdinājumu, un dejas soļi lika man attālināties. Pagriezusies es neviļus meklēju viņu, un arī viņš meklēja mani. Mēs ielūkojāmies viens otram acīs, un šis skatiens bija ilgs, ciešs, dzirksteļojošs. Mana sirds atkal nodevīgi sažņaudzās. Es klusībā sevi norāju. Šis puisis bija pavisam jauns, tikai nesen izaudzis no īsajām biksēm. Es biju nobriedusi sieviete, pārsniegusi trīsdesmit gadu slieksni, un vairs nevarēju atļauties skandālus.
Tomēr, kad viņš satvēra mani aiz rokas un aizrāva prom no istabas gaitenī, es sekoju nepretodamās. Sarunu duna pieklusa mums aiz muguras. Viņš atvēra kādas nejauši izvēlētas durvis un ieveda mani tumšā istabā. Tiklīdz bijām iekšā, viņš aizcirta durvis un piespieda mani pie tām. Es iesmējos. Kad viņš pielieca galvu, lai mani noskūpstītu, es alkaini atsaucos, un mūsu mēles savijās tīkamā, pazīstamā dejā. Vīrieša plauksta meklēja manus dibena apaļumus aiz tērpa kārtām, un otra glāstīja manas krūts izliekumu zem ņiebura stīvā auduma un stīpām. Es ieelsojos un izliecu muguru, un viņa lūpas skāra manu kaklu, bet augums cieši piespieda mani pie durvīm. Gandrīz zaudējusi samaņu, es tvēros pie viņa, kamēr viņš pacēla manu mantiju un apakšsvārkus. Pēc dedzīgiem meklējumiem atradis manu kailo ādu, viņš skaļi ievaidējās. Man nācās sasprindzināt kājas, lai es nenokristu. Viņa pirksti virzījās augstāk, līdz ieslīdēja miklajā vietā man starp kājām.
– Mon Dieu, – viņš izdvesa.
Es ar abām rokām satvēru jaunekļa galvu un atkal pievilku viņa muti pie savām lūpām. Viņš neveikli centās atraisīt savas satīna bikses. Es smejot palīdzēju, kamēr pašas svārki pletās man apkārt kā pārziedējušas rozes ziedlapiņas. Jau pēc mirkļa viņa bikses bija attaisītas, un viņš pacēla mani augstāk pret durvīm, pirms spēji ietriecās manī. Bauda bija tik spēcīga, ka man nācās iekost mēlē, lai nekliegtu. Viņa lielās plaukstas aptvēra manu dibenu, lūpas skāra kaklu un ausi. Piepeši dziļi manī uzplauka zeltīta liesma. Es ieelsojos un ķēros pie vīrieša. Viņš nodrebēja.