Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita
Читать онлайн книгу.
Viņš sniedza roku noslēpumainajai, zeltā ģērbtajai sievietei, un viņa uzlika plaukstu uz tās, pieņemot palīdzību ceļā pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Ar otru roku viņa pacēla tērpa platos svārkus, un Margaritas skatienam uz mirkli atklājās neparasti augstās kurpes.
Sānielas galā atspīdēja gaisma, un vīrieša un sievietes stāvi brīdi izcēlās uz tās fona. Vīrietis bija tumšs un drukns, par galvas un plecu tiesu garāks nekā sieviete. Margaritai sāpīgi sažņaudzās sirds, un viņa nodomāja, ka tas noteikti ir milzis. Viņa paātrināja soļus. Nākamajā mirklī viņa paklupa un nokrita. Kūka izlidoja no rokām un sašķīda uz bruģakmeņiem. Margarita ieraudājās. Viņa pieliecās un pacēla kūkas gabalus, mēģinādama tos saspiest kopā, un lūdzoši pameta skatienu uz ielas galu, bet sievietes un milža tur vairs nebija. Palika vienīgi saules staru mirgoņa kanālā un augstās mūra sienas, ko izraibināja durvis, logu rāmji un slēģi. Margarita bija viena.
Viņa klupdama krizdama devās mājās, zaudējusi prieku par dzimšanas dienas kūku.
Margaritas tēvs darināja maskas, un ģimenes mājas pirmajā stāvā bija ierīkota viņa darbnīca, kas vienlaikus bija arī veikals. Slēģi bija atvērti un atklāja skatu uz mirdzošiem dārgumiem pārpilno alu. Maskas bija sakarinātas uz āķiem visapkārt logam un klāja visas sienas – vienkāršas, baltas maskas ar neizdibināmu acu spraugām un plīvuriem, Arlekīna maskas zelta un sarkanā krāsā, raudošas un smejošas maskas, maskas ar pāva spalvu apmali, maskas ar dārgakmeņiem, maskas zeltītu staru ietvarā kā uzlecošas saules, baltas maskas ar ļaunu vēstošu knābi, līdzīgas svētajam ibisam; tādas nēsātas sērgas laikā.
Tēvs sēdēja uz koka soliņa, vienā rokā turēdams papjēmašē masku, bet otrā satvēris otu ar smalkiem sariņiem. Viņš zīmēja sarežģīti izlocītas zelta spirāles un vītnes, rīkodamies droši un prasmīgi. Kad Margarita klibodama ienāca istabā, viņš pagriezās, nolika masku līdz ar otu un iepleta rokas, lai varētu meitu apskaut. – Kas noticis, chiacchere? Kāpēc tu raudi?
– Es nometu kūku, – viņa šņukstēdama atbildēja, kad tēvs apsēdināja viņu uz ceļiem. – Es uzmanījos, tiešām uzmanījos, bet paklupu…
– Nekas, nekas. Tā dažreiz notiek. Rau, kūka sadalījusies trijos gabalos. Viens būs tavam tētim, otrs mammai, bet trešais tev pašai. Mēs tik un tā sagrieztu kūku šādi. Tu tikai atstāji dažas drupačas nabaga izsalkušajām pelēm un putniem.
Margaritas tēvs bija izskatīgs vīrietis ar tumšām, biezām uzacīm, lielu augstmaņa degunu un glītu, tumšu bārdu. Kad viņš smējās, baltie zobi zibsnīja uz brūnās ādas fona. Margarita dievināja brīžus, kad tēvs viņu pacēla augstu gaisā un pārmeta pār plecu. Kamēr meitene locījās un sajūsmināta spiedza, viņš griezās apkārt un tēloja izbrīnu, jautādams: – Kur pazudusi Margarita? Vai kāds redzējis manu chiacchere? Viņa vēl nupat bija šeit!
– Es esmu šeit, tēt! – Margarita spalgi sauca, ar kājām dauzīdama viņam pa krūtīm un sizdama ar dūrēm viņam pa muguru.
– Dzirdu moskītu dūcam man ausī, bet chiacchere nekur nav! – Tēvs dēvēja viņu par chiacchere, jo teica, ka viņa nepārtraukti čalojot kā žagata. Viņš bija izdomājis daudzus jocīgus vārdus savai meitai: fiorellina jeb mazais ziediņš, abelia jeb sausserdis un topolina – mazā, jaukā pelīte. Margaritas māte sauca viņu tikai par piccolina jeb maziņo vai arī mia cara Margherita, savu dārgo margrietiņu.
Tēvs pacēla no sola lupatu, ko izmantoja zīmējot, un sameklēja tīru stūri, ar kuru noslaucīja Margaritas asaras. Ieraudzījis zelta karuli meitai ap kaklu, viņš sastinga. – Kur tu to dabūji?
Margarita pieskārās rotaslietai. – Ak, es aizmirsu! Man to iedeva kāda dāma. Dzimšanas dienā.
Tēvs nolika meiteni uz grīdas un pagrieza tā, lai varētu aplūkot karuli. – Paskalīna! – viņš iesaucās.
Margarita nobijās. Tēvs ļoti reti sauca viņas māti īstajā vārdā, parasti izmantodams tādus mīļvārdiņus kā bellissima, cara mia un pascadozzia.
Paskalīna ieskrēja istabā, slaucīdama rokas priekšautā. – Kas noticis?
Margarita vienmēr bija uzskatījusi savu māti par skaistāko sievieti pasaulē. Viņas mati laistījās kā nupat pulēta bronza, acis bija tumši zilas, āda gaiša un klāta ar nelieliem vasarraibumiem, bet augums mīksts, apaļīgs un omulīgs. Paskalīna vienmēr dziedāja – izrullējot mīklu, slaukot grīdu, mazgājot netīrās drēbes un vakarā, apsedzot Margaritu gultā.
Oh, veni, sonnu, di la muntanedda, viņa dziedāja. Lu lupu si mangiau la picuredda, oi ninì ninna vó fa. Miegs, nāc lejā no mazā kalna. Vilks aprijis mazās aitiņas, un mans bērns grib gulēt.
Ieraudzījusi kaklarotu, Paskalīna nobāla, un šķita, ka viņu pārņēmis nelabums. Viņa satvēra Margaritas rokas. – Kurš tev to iedeva?
– Kāda dāma. Viņa teica, ka tā ir dāvana dzimšanas dienā. – Margaritas acīs sariesās asaras.
– Kā viņa izskatījās?
– Ko viņa sacīja?
Margarita pārmaiņus ielūkojās tēva bargajā sejā un mātes izmisuma pilnajās acīs. Viņa nezināja, kuram atbildēt pirmajam. – Skaista dāma, – viņa stomīdamās iesāka. – Ģērbusies visa zeltā kā valdniece. Viņa teica, ka esot mana krustmāte. Lika, lai nododu tev sveicienu, māt, un atgādinu par doto solījumu.
Mātes lūpas nobālēja, un viņa iestenējās. – Alesandro, nē! Kā mums rīkoties?
Alesandro apskāva savu sievu un meitu, pievilkdams abas tuvāk. – Nezinu. Varbūt, ja mēs sirsnīgi lūgtu…
– Tas nelīdzēs. Viņa ir nežēlīga. Nē, mums jādodas prom. Jābēg.
– Uz kurieni? – Alesandro jautāja. – Es darinu maskas, Paskalīna. Neko citu es neprotu. Kur citur pasaulē es varētu nopelnīt iztiku? Boloņā un Dženovā nav karnevālu. Varbūt tur nav pat commedia dell’arte. Es būtu cilvēks bez amata. Mēs nomirtu badā mēneša laikā.
– Bet mēs nevaram palikt šeit. Ja viņa tevi apsūdzēs… Tu nevarēsi darināt maskas, ja tev nebūs roku, Alesandro.
Margarita visu sarunas laiku raudāja un lūdzās, lai vecāki paskaidro, kas notiek. – Kas viņa ir? Par ko jūs runājat? – Pēc mātes pēdējiem vārdiem viņa izbijusies klusi iekliedzās: – Tēt!
Alesandro atcerējās meitu un pievilka viņu ciešāk klāt. – Nebaidies, topolina, un neraudi. Viss ir labi.
– Tavas rokas, tēt. Kāpēc mamma tā teica?
– Tāpat vien. Neuztraucies.
– Kas viņa bija, tēt? Kas bija tā dāma? Kāpēc mamma raud?
– Viņa ir ragana. Un netikle!
– Alesandro!
Tēva vārdi Margaritu tā pārsteidza, ka viņas raudas pierima.
– Tā ir patiesība. Kā citādi man vajadzētu viņu saukt? – Tēvs dziļi ievilka elpu. – Es ar viņu aprunāšos. Viņai pieder viss, mums nav nekā, tikai mūsu mazais dārgums. Vai tiešām viņa varētu būt tik nežēlīga?
– Jā, – Paskalīna atbildēja, ne mirkli nešauboties.
– Labi. – Alesandro piecēlās. – Mūsu meitenei ir dzimšanas diena. Apēdīsim šo gardo kūku un pasniegsim Margaritai dāvanas.
Viņš satvēra meitas roku un veda viņu augšā pa kāpnēm uz garu, šauru istabu, kurai katrā galā bija logs. No viena pavērās skats uz ielu, no otra varēja redzēt nelielo kanālu.