Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
tā gan.
– Doktore Fiča, es esmu Berovs no Savienoto Valstu Maršala dienesta, un šeit ir arī mūsu darbiniece Nortone. Mēs saprotam, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Lūdzu, apsēdīsimies, lai varu izskaidrot, kādi pasākumi jāveic jūsu meitas aizsardzībai.
– Nevajag. Esmu jau informēta. Atvainojiet, es vēlos aprunāties ar meitu divatā.
– Piedodiet, doktore Fiča, Elizabetes aizsargāšana prasa, lai vismaz viens no mums visu laiku paliek ar viņu kopā.
Elizabete palūkojās uz Džonu un nodomāja: “Kāpēc tad tu atstāji mani vienu virtuvē?”
– Ļoti labi. Sēdies, Elizabete! – Sūzana pati palika stāvam. – Tavai uzvedībai nav nedz pieņemama izskaidrojuma, nedz saprātīga pamata. Ja man precīzi tika izklāstīti fakti, tu esi pārkāpusi likumu, viltojot dokumentus, un tā tu iekļuvi naktsklubā kopā ar vēl vienu nepilngadīgo. Tur tu lietoji alkoholu. Vai fakti ir pareizi?
– Jā. Jā, tie ir pareizi.
– Tu vēl vairāk sarežģīji savu stāvokli un devies līdzi tikko iepazītam vīrietim uz viņa mājām, lai gan tavas spriešanas spējas bija novājinātas. Vai tu saistījies ar viņu seksuālās attiecībās?
– Nē.
– Ir ļoti svarīgi, lai tu runātu taisnību, jo tu, iespējams, esi inficējusies ar seksuāli transmisīvu slimību vai palikusi stāvoklī.
– Man seksa nebija.
Sūzana vēroja viņu auksti kā paraugu mikroskopā.
– Es nevaru tev ticēt. Tevi jāpārbauda, cik vien ātri iespējams. Kā tev labi zināms, Elizabete, katrai rīcībai ir sekas.
– Man seksa nebija, – Elizabete gurdi atkārtoja. – Džūlijai bija sekss ar Aleksu, bet viņa ir mirusi. Tās ir pārāk smagas sekas.
– Tu ar savu rīcību pakļāvi sevi un to otru meiteni nopietnām briesmām.
Vārdi krita kā akmeņi, sitot pa locekļiem, laužot kaulus.
– Es zinu. Man nav attaisnojuma.
– Nekāda. Tā meitene ir mirusi, bet tu atrodies policijas aizsardzībā. Iespējams, tev uzrādīs apsūdzības noziegumā…
– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Varu apliecināt, ka Elizabeti ne par ko neapsūdzēs.
– Vai jūs esat tas, kurš to izlemj? – Sūzana atcirta un pievērsās atkal Elizabetei. – Skaidrs, ka tava vecuma meitenes bieži rīkojas nesaprātīgi, bieži izrāda nepaklausību. Es pieļāvu, ka tā var gadīties, ņemot vērā mūsu sarunu pirms manas aizbraukšanas uz Atlantu. Bet ar tavu intelektu, iespējām, audzināšanu es no tevis gaidīju kaut ko vairāk nekā tādu izgāšanos. Tikai likteņa untuma dēļ tu pati negāji bojā.
– Es aizbēgu.
– Vismaz vienā ziņā tu biji saglabājusi veselo saprātu. Tagad savāc savas mantas. Es sarunāšu ar vienu no personāla ginekologiem, lai tevi pārbauda, un tad brauksim mājās.
– Bet… es nevaru doties mājās.
– Šis nav piemērots brīdis, lai demonstrētu pārprastas neatkarības tieksmi.
– Meitene atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā, – Džons paziņoja. – Viņa ir dubultslepkavības vienīgā lieciniece. Aizdomās turētais ir iespējamais Volkovu bratvas noziedznieks. Tā ir krievu mafija, doktore Fiča, ja jums šos faktus neminēja.
– Man ir zināms, ko Elizabete stāstījusi policijai.
Elizabete saklausīja pazīstamo mātes toni – galvenās ķirurģes balsi, kas pieprasīja paklausību un nepieļāva nekādu diskusiju.
– Un man pateica, ka tas vīrietis nav viņu redzējis, viņas vārds nav zināms ne viņam, ne viņa līdzdalībniekiem. Esmu nolēmusi vest Elizabeti mājās, kur viņu atbilstoši sodīšu par disciplīnas pārkāpumiem.
– Jūs varat nolemt, ko gribat, doktore Fiča, bet Liza atrodas Savienoto Valstu Maršala dienesta aizsardzībā.
Džons runāja tik apvaldīti un lietišķi, ka Elizabete apbrīnodama skatījās uz viņu.
– Šovakar mēs nogādāsim Lizu drošākā vietā. Jūsu mājas nav drošas, bet mūsu galvenais uzdevums ir novērst jebkādus iespējamos draudus. Un pieņemu, ka tas ir arī jūsu galvenais uzdevums.
– Man pietiek līdzekļu, lai noalgotu privātdetektīvu. Es sazinājos ar savu advokātu. Elizabeti nekādā veidā nevar piespiest sniegt liecību.
– Viņi mani nepiespiež. Es pati piekritu liecināt.
– Tu joprojām nespēj saprātīgi spriest. Tu neliecināsi, tas ir mans lēmums.
“Džons Berovs nosauca mani par Lizu,” Elizabete domāja. “Nosauca mani par Lizu un, ignorējot doktores Sūzanas Fičas direktīvas, pateica tieši sejā savas domas. Tātad es būšu Liza. Es neliekšos, kā to bija darījusi Elizabete.”
– Es liecināšu. – Pasaule nesabruka, kad viņa atļāvās to pateikt. – Man tas ir jādara. Es nevaru braukt mājās.
Pārsteigums nomainīja ledainās dusmas Sūzanas sejā.
– Vai tu neapjēdz, kādas tam būs sekas? Tu nevarēsi piedalīties vasaras programmā un rudenī studēt Hārvardā. Tu kavēsi mācības, sabojāsi savu izglītību kopumā, tu ļausi lemt par savu dzīvi, tavu dzīvi, Elizabete. Ļausi tiem, kuru patiesais nolūks ir notiesāt to cilvēku un kuriem ir absolūti vienalga, ko tas maksās tev.
– Bet viņš taču nogalināja Džūliju.
– Tur neko vairs nevar darīt, bet tu gribi izpostīt savu dzīvi, savus plānus, nākotni.
– Kā gan iespējams vienkārši atgriezties mājās pēc tā, kas noticis? Atsākt dzīvot pa vecam? Turklāt tie ir tavi plāni, kas nekad nav bijuši manējie. Ja viņu mērķis ir notiesāt slepkavas, es to pieņemu. Tavs mērķis ir panākt, lai paklausu tev, lai dzīvoju tā, kā tu man esi paredzējusi. Es to nespēju. Vairs ne. Man jācenšas rīkoties pareizi. Tās ir īstās sekas, māt. Man jāpieņem savas rīcības sekas.
– Tu tikai izdarīsi personisku kļūdu.
– Doktore Fiča, – Džons viņu pārtrauca. – Federālais apsūdzības uzturētājs brauc šurp iztaujāt Lizu…
– Elizabeti!
– Jūs varēsiet noklausīties, kas viņam sakāms un kā mēs nolemsim rīkoties. Mazliet nomierinieties. Es saprotu, ka jums notikušais ir trieciens. Pārvietosim jūs ar meitu uz jaunu vietu, kur pāris dienu varēsiet aprunāties, izsvērt, kā būs labāk.
– Es negrasos nekur pārvietoties, un man nav pienākuma kaut kur doties ar viņu. Es gaidu, ka dienas, divu dienu laikā tu atjēgsies… – Viņa pavērsās pret Elizabeti. – Kad būsi aptvērusi to, kā tevi ierobežo pašreizējie apstākļi, un savas uzvedības seku patiesos apmērus. Pateikšu doktorei Frisko, ka esi saslimusi un nokavēto pagūsi paveikt vēlāk. Rūpīgi visu pārdomā, Elizabete. Tava turpmākā rīcība var būt arī nelabojama. – Lūpas sakniebusi, māte brīdi gaidīja, bet Elizabete neko neatbildēja. – Paziņo man, kad esi gatava doties mājās. – Vēsi atsveicinājusies, viņa devās uz durvju pusi.
Džons viņu aizturēja.
– Vienu mirkli, doktore. – Viņš paņēma rāciju. – Te Berovs. Doktore Fiča iet ārā. Viņa jāaizved uz mājām.
– Sapratu. Viņa var iet.
– Jūs neatzīstat manu lēmumu šajā situācijā, – Sūzana